Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Kādā ziemas dienā es stingri iecirtu ponijam ar pa­pēdi, kad viņš nogriezās no ūdens tvertnes, un viņš sāka strauji auļot, taču nevis pa parasto ceļu uz skolu, bet novirzījās pa taku.

Mani tas iepriecināja. Uz šīs takas es daudzreiz biju atpūties, kad kājām nācu mājās no Turallas kalna pie- kājes, un manā apziņā tā saistījās ar nogurumu. Nebija viegli iet pa čumuraino zāli un grambām, un tagad es noraudzījos uz tām no augšas, apbrīnodams vieglumu, ar kādu traucos tām pāri. Tagad man pat prātā nenāca neērtības, kādas man agrāk sagādāja šis ceļš, un es ar sirsnību uzlūkoju nelīdzeno zemi.

Mēnestiņš nogriezās no ceļa vidus un auļoja pa lopu iemīto taciņu. To es nebiju paredzējis. Kad ponijs iegriezās taciņā, sapratu, kādas briesmas mani gaida, un sažņaudzu ar rokām seglu loku, it kā gribēdams aiz­virzīt poniju projām no žoga un draudīgajām dzeloņ­stieplēm.

Taču ponijs drāzās tālāk, un es skatījos uz savu slimo kāju, kas nevarīgi karājās kāpslī, un uz dzeloņ­stiepļu asumiem, kuri zibēja tai garām dažu collu at­statumā.

Man bija kājās garas kokvilnas zeķes, ko saturēja virs ceļiem aplikti zeķturi. Slimā kāja zem zeķes bija notīta, lai pasargātu to no apsaldējuma čūlām, kas mani mocīja visu ziemu.

Raudzījos uz priekšu, kur taciņa pievirzījās vēl tu­vāk žogam, un zināju, ka mana kāja kuru katru mirkli aizķersies asumos. Es nebaidījos, bet biju saniknots, ka man tas jāpieļauj, jāpadodas bez cīņas.

Reiz pat gribēju mesties nost no ponija. Jau ievilku elpu un nodomāju: «Tagad!» — tomēr nespēju saņem­ties un to izdarīt. Iztēlojos, ka salaužu sev roku un vairs nevaru staigāt ar kruķiem. Paskatījos atkal uz žogu.

Pirmie asumi, kas iecirtās manā kājā, pavilka to

atpakaļ, tad, taciņai attālinoties no žoga, atkal atlaida vajā. Kāja nevarīgi karājās blakus kāpslim, kamēr to no jauna aizķēra asumi. Tie uzplēsa zeķi un pārsēju, un es jutu, ka pa kāju plūst asinis.

Mana apziņa it kā sastinga. Es vairs neskatījos uz kāju. Raudzījos uz priekšu, kur taciņa beidzot nogriezās no žoga, un samierinājos ar saplosīto kāju un sāpēm.

Ceļa gals likās tālu, kaut gan Mēnestiņš sasniedza to, ne mirkli nepagausinādams savus līganos auļus. Viņš nogriezās ap stūri un apstājās pie skolas, galvu izslējis un sasmailējis ausis, bet es slābani turējos viņam mugurā.

Bobs un Džo palīdzēja man nokāpt.

— Kas tad tas? Kas tev notika? — jautāja Džo, no­liekdamies un bažīgi lūkodamies man sejā.

— Viņš nogriezās pa taku un vilka manu kāju gar dzeloņstieplēm, — es pastāstīju.

— Kāpēc viņš tā darīja? — Bobs neticīgi vaicāja, pieliekdamies, lai aplūkotu manu kāju. — Agrāk viņš nekad nenogriezās. Velns parāvis, asinis tek! Kāja visa vienos pušumos. Zeķe arī saplēsta. Kāpēc viņš gāja pa taku? Tev vajadzēs iet pie ārsta. Nudien, tava kāja izskatās briesmīga!

— Apsien to tūlīt, kamēr kāds nav ieraudzījis, — Džo steigšus aizrādīja.

Džo mani saprata.

— Diez kam varētu būt kabatas lakatiņš? — es jautāju Džo. — Varētu aptīt kāju. Kuram no zēniem ir kabatas lakatiņš?

— Paprasīšu Persijam, — piedāvājās Bobs. — Per­sijam ir.

Persiju skolā uzskatīja par memmesdēliņu, un visi zināja, ka viņam ir kabatas lakatiņš. Bobs aizskrēja uzmeklēt viņu, un mēs ar Džo aizgājām aiz skolas ēkas. Tur es apsēdos un novilku zeķes skrandas līdz potītei. Attinu saplēsto pārsēju, un kļuva redzami pušumi. Tie nebija dziļi, bet daudzās vietās un stipri asiņoja. Asinis lēni tecēja pāri aukstajai, zilganajai ādai ar vaļējām apsaldējuma vātīm.

Mēs ar Džo raudzījāmies klusēdami.

— Nu, no tās kājas tev tikpat nekāda labuma nebija, — Džo beidzot noteica, vēlēdamies mani mierināt.

— Sasodītā! — es nikni norūcu. — Sasodītā kāja! Paskaties, vai Bobs nenāk!

Bobs atgriezās ar mutautu, ko gandrīz ar varu bija atņēmis Persijam, un Persijs sekoja, gribēdams redzēt, kas ar to notiks.

— Rīt atnes atpakaļ, — viņš piekodināja man, un viņam aizrāvās balss, kad viņš ieraudzīja manu kāju. — Vai, kas tev! — viņš iesaucās.

Ar kabatas lakatiņa un saplēstā pārsēja palīdzību es cieši notinu kāju, tad piecēlos uz kruķiem, bet zēni stāvēja un gaidīja, ko es teikšu.

— Būs labi, — es sacīju, bridi nogaidījis, lai pārlie­cinātos, vai nenorims smeldzošās sāpes.

— Cauri visiem tiem apsējiem asinis netecēs, — Džo apgalvoja. — Neviens nedabūs zināt.

Māte nekad neuzzināja, ka es biju savainojis kāju. Savas apsaldējuma čūlas es vienmēr apkopu pats, māte man tikai iedeva trauku ar karstu ūdeni, tīru pārsēju un vati, ko ielikt starp pirkstiem. Reizēm domāju, ka vajadzēs viņai visu izstāstīt, jo aukstajā miesā brūces negribēja dzīt, taču, kad laiks kļuva siltāks, tās sadzija.

Es joprojām jāju Mēnestiņu uz ūdens tvertni, bet auļos to laidu vienīgi tad, kad atradāmies uz ceļa, kas veda uz skolu, un taka bija palikusi aizmugurē.

Bieži tiku mēģinājis jāt, turoties pie seglu loka tikai ar vienu roku, taču muguras izliekuma dēļ es svēros uz kreiso pusi, un, ja atlaistu vaļā vienu roku, kritiens būtu neizbēgams.

Kādu dienu, Mēnestiņam ejot soļos, es izmēģināju turēties pie segliem dažādās vietās, meklēdams visdro­šāko atbalstu. Tā kā mana mugura bija izliekta uz kreiso pusi, ar kreiso roku varēju aizsniegt zemāk nekā ar labo. Pavirzījos seglos mazliet uz labo pusi, tad pabāzu kreiso roku gar kāju zem seglu spārna. Nu es varēju satvert seglu jostu tieši tai vietā, kur tā pievie­nojās spilvenam. Sasveroties uz labo pusi, es varēju atbalstīties pret seglu spilvenu, sasveroties uz kreiso pusi, — turēties pie seglu jostas.

Pirmo reizi es jutos pilnīgi droši. Satvēru labajā rokā pavadu, pieķēros pie seglu jostas un saskubināju Mēnestiņu. Ponijs sāka auļot, un es jutos it kā pie seg­liem pieaudzis. Sēdēju brīvi un balansēju, paceldamies un nolaizdamies līdzi ponija ķermeņa kustībām, un mani pārņēma līdz šim nepazīta drošības un pašpaļāvī­bas sajūta.

Tagad es varēju vadīt poniju. Ar rokas kustību va­rēju novirzīt viņu pa labi vai pa kreisi, pagriezienā es liecos viņam līdzi uz vienu vai otru pusi un atkal izslē- jos, kad viņš sāka iet taisni. Turoties pie seglu jostas, es biju saistīts ar segliem tā, ka acumirklī varēju pēc vajadzības vai nu atbalstīties pret tiem, vai pievilkties.

Brītiņu ļāvu Mēnestiņam auļot, tad, kaut kādas pēkšņas iedvesmas mudināts, es uzkliedzu ponijam, vēl paskubinādams viņu. Jutu, ka ponijs izstiepjas, no auļiem pārejot uz galopu. Viļņveida šūpošanās izvērtās par vienmērīgu traukšanos uz priekšu, un ponija straujo soļu dipoņa skanēja manās ausīs kā muziķa.

Tas bija pārāk lielisks pārdzīvojums, lai to vēl atkārtotu, vienai dienai tad būtu par daudz. Atpakaļ uz skolu es jāju soļos, dungodams dziesmu. Negaidīju, kamēr atnāks Bobs un mani nocels; pats nolaidos no ponija un nokritu zemē. Aizrāpos līdz kruķiem, kas bija pieslieti pie sienas, tad piecēlos un ievedu Mēnes­tiņu aplokā. Noseglojis un palaidis poniju, es stāvēju, atbalstījies pie žoga, un vēroju viņu, kamēr atskanēja zvans.

Tai pēcpusdienā nespēju saistīt uzmanību pie mā­cībām. Visu laiku domāju, kā tēvs priecāsies, kad pierā­dīšu viņam, ka varu jāt. Gribēju otrā dienā aizjāt ar Mēnestiņu uz mājām un parādīties viņam, taču zināju, ko viņš man jautās, un jutu — kamēr nevarēšu uzkāpt un nokāpt bez citu palīdzības, nespēšu apgalvot, ka protu jāt.