Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Mēnestiņš man kļuva par pilnības simbolu. Arī citi zēni jāja uz skolu ar ponijiem, taču šie poniji nebija tādi kā Mēnestiņš. Kad zēni sacentās (tas notika bieži), es vēroju, kā Mēnestiņš izvirzās priekšgalā, un priecā­jos par viņa pārākumu, par viņa straujo gaitu.

Bobs Karltons, Mēnestiņa īpašnieks, bija kalsnējs zēns ar rudiem matiem. Viņš labprāt runāja ar mani par savu poniju, jo mana sajūsma pamudināja viņu dižoties.

— Uz sava ponija es varu apdzīt kuru katru, — viņš mēdza sacīt, un es viņam piekritu.

Brokastlaikā viņš vienmēr jāja uz ceturtdaļjūdzi attālo ūdens tvertni padzirdīt Mēnestiņu. Sis pienākums atrāva viņu no rotaļām skolas pagalmā, un viņš labprāt būtu no tā izvairījies, taču bija pieradināts vienmēr rūpēties par savu zirgu.

Kādu dienu es piedāvājos izdarīt to viņa vietā, un šo piedāvājumu viņš tūdaļ pieņēma.

— Lai notiek! — viņš priecīgi piekrita.

Viņš parasti jāja uz ūdens tvertni bez segliem, taču man viņš Mēnestiņu apsegloja un uzsēdināja mani tam mugurā, aizrādīdams, lai es ļaujot ponijam iet savā vaļā, un tas aiznesīšot mani turp un atpakaļ, pat ja es nemaz nepieskartos pavadai.

Tieši tā es pats biju iedomājies un nolēmis turēties ar abām rokām pie seglu loka, nemaz neaiztiekot pavadu.

Kad biju apsēdies seglos, Bobs pavilka augstāk kāpšļus un es noliecos, pacēlu ar rokām slimo kāju un ieliku pēdu līdz pacēlumam kāpslī, lai nederīgā locekļa svars mani netraucētu. Tāpat izdarīju ar otru kāju, kura nebija tik stipri paralizēta. Uz tās es varēju maz­liet atspiesties.

Paņēmu pavadu, tad satvēru seglu loku. Es nevarēju raustīt pavadu un vadīt poniju, tomēr jutu viņa galvas kustības, un tas radīja iespaidu, ka esmu noteicējs par viņa gaitu.

Mēnestiņš mundri izsoļoja pa vārtiem, tad nogriezās pa ceļu uz ūdens tvertni. Es nejutos tik drošs, kā biju domājis. Man sāka sāpēt pirksti no turēšanās pie seglu loka, taču nevarēju brīvi atlaisties seglos, baidīdamies, ka tad nokritīšu. Kaunējos pats no sevis un arī dus­mojos — dusmojos uz savu ķermeni.

Kad nonācām pie tvertnes, Mēnestiņš iegrūda purnu dziļi ūdenī. Palūkojos gar viņa kaklu, kas spēji liecās lejup aiz seglu loka, un paslējos atpakaļ, uzlikdams vienu roku zirgam uz muguras aiz segliem, lai nebūtu jāskatās lejā, ūdens tvertnē.

Mēnestiņš dzēra, skaļi sūkdams, taču drīz mazliet pacēla purnu, no kura tecēja ūdens, un, ausis sasmai- lējis, skatījās uz aploku otrā pusē tvertnei.

Viss, ko viņš darīja, spilgti iespiedās manā apziņā. Es sēdēju uz ponija, ko neviens nevadīja. Lūk, kā ponijs dzer ar jātnieku mugurā! Lūk, kāda sajūta ir jājot!

Paraudzījos uz zemi, uz akmeņiem, pret kuriem at­sistos kruķi, uz dubļiem ap tvertni, kuros kruķi slīdētu. Tagad ne akmeņi, ne dubļi man grūtības nesagādāja. Sēžot ponijam mugurā, man nevajadzēja raizēties par tiem.

Gara zāle, kurā aizķērās kruķi, stāvas piekalnes, kas mani nokausēja, nelīdzena, grumbuļaina zeme — nu es par visu to domāju bez bažām kā par ko tālu, juzda­mies pacilāts, ka tagad tas nespēj sagādāt man neviena paša ciešanu mirkļa.

Mēnestiņš atkal sāka dzert. Es noliecos uz priekšu, pieskardamies viņa kaklam tajā vietā, kur varēju just ūdens malkus plūstam. Ponija muskuļi bija stingri, viņš bija spēcīgs, ātrs un labsirdīgs. Pēkšņi es jutu, ka viņš man ir neizsakāmi mīļš.

Padzēries ponijs apgriezās, un es gandrīz nokritu, taču tagad es vairs nebaidījos. Satvēru seglu loku un turējos visu ceļu atpakaļ līdz skolai. Mēnestiņš nesa mani viegli, bez piepūles, un man likās, it kā viņa kājas būtu manējās.

Bobs mani nocēla un apvaicājās:

— Kā viņš gāja?

— labi, — es atteicu. — Rīt es atkal jāšu viņu padzirdīt.

Ik dienas es jāju Mēnestiņu dzirdīt. Es pats viņam uzliku iemauktus un seglus, tad aizvedu pie Boba, kurš uzsēdināja mani ponijam mugurā un pieslēja manus kruķus pie skolas sienas.

Pēc dažām nedējām es jau varēju jāt, nedomājot par noturēšanos seglos. Sēdēju brīvāk un vairs tik cieši nežņaudzu seglu loku.

Taču ar pavadu rīkoties es nespēju. Nevarēju ne apturēt, ne vadīt poniju. Staigādams pa mežu vai brau­kādams savos ratiņos, es daudz par to domāju. Naktīs pirms iemigšanas es iztēlojos seglus ar slīdošiem turek­ļiem, ar atzveltni kā krēslam, ar siksnām, kas saistītu manas kājas pie zirga, taču, sēžot Mēnestiņa mugurā, sapratu, ka šādi segli man nepalīdzētu. Man vajadzēja iemācīties balansēt, neatbalstoties ar kājām, jāt bez turēšanās.

Sāku dzīt Mēnestiņu lēnos rikšos, vispirms dažus jar­dus, pie pašas ūdens tvertnes, un pamazām palielināju šo attālumu, kamēr rikšoju jau vairāk nekā simt jardus.

Patīkami tas nebija. Es briesmīgi kratījos seglos, ne­spēdams atsperties ar kājām un mīkstināt triecienus.

Bērni vēroja mani, tomēr manu jāšanu nenopēla. Es visu darīju citādi, un viņi to atzina par pareizu. Seglos es sēdēju nedroši, viegli varēju nokrist, un bērni to manīja, taču, redzēdami, ka nebaidos no kritieniem, viņi vairs neinteresējās par mani.

Zēni,-kas jāja uz skolu ar ponijiem, bieži vien devās mājup aujos. Biju pārsteigts, redzot, cik viegli viņi jāja. Mani sāka urdīt vēlēšanās jāt tikpat brīvi. Ja viņi to varēja, tad jau arī es varēšu.

Taču mans prāts prasīja to, ko mans ķermenis ne­spēja veikt. Mēnesi pēc mēneša es jāju uz ūdens tvertni, tomēr neko jaunu neiemācījos. Vēl arvien man vaja­dzēja turēties, auļojis nekad nebiju un poniju vadīt nespēju. Veselu gadu man nācās apmierināties ar so­ļiem un lēniem rikšiem, tad es nolēmu palaist poniju auļos, pat ja būtu jākrīt.

Pajautāju Bobam, vai auļojot viegli nosēdēt.

— Nu kā tad! — viņš atteica. — Tas ir tikpat kā sēdēt šūpujzirgā. Vieglāk nekā rikšojot. Kad Mēnestiņš auļo, nekad nav jāatraujas no segliem. Viņam nav ponija gaita, viņš auļo tāpat kā zirgs.

— Vai viņš uz reizi sāks auļot? — es vaicāju.

Bobs apgalvoja, ka uz reizi.

— Noliecies uz priekšu un paskubini viņu, — Bobs mani pamācīja. — Iesit ar papēžiem viņam pa sāniem, un viņš tūlīt sāks auļot.

Izmēģināju tai pašā dienā. Netālu no ūdens tvertnes ceļš gāja mazliet pret kalnu, un, nonācis tajā vietā, es ātri noliecos uz priekšu un piesitu ponijam ar veselās kājas papēdi. Mēnestiņš sāka aujot, un es atskārtu, ka šūpojos seglos, spirgts vējš iesitās man sejā, un modās vēlēšanās gavilēt aiz prieka. Ponijs pārgāja uz soliem un apstājās pie ūdens tvertnes, un, kad viņš sāka dzert, sasprindzinājums bija pāri un es jutu, ka drebu.

No tās reizes es auļoju ik dienas un pieradu sēdēt droši pat tad, kad ponijs pie skolas vārtiem spēji iegrie­zās pagalmā.

Taču es vēl arvien turējos pie seglu loka.

Uz ūdens tvertni veda divi celi. Viens gāja gar skolu, bet otrs nogriezās aiz skolas un savienojās ar galveno ceļu otrā pusē ēkai. Tā bija tikai šaura, maz lietota taka. Trīs līčloču sliedes, ko bija atstājuši zirgi un rati, vijās pa zāli starp žogiem.

Viens no šiem žogiem bija taisīts no četrām kārtām dzeloņstiepļu, kas piestiprinātas pie stabiem ceļa pusē. Gar šo žogu lopi, iedami uz ūdens tvertni dzert, bija ieminuši taciņu. Uz dzeloņstiepļu asumiem daudzās

vietās rēgojās rudas spalvas kušķīši — tur lopi, garām ejot, bija piegrūdušies ar sāniem.

Biju reizēm domājis jāt pa šo ceju atpakaļ uz skolu, bet, tā kā nevarēju vadīt Mēnestiņu, nācās jāt pa to ceju, ko viņš izvēlējās.