Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Princis atzina, ka būtu labāk, ja es nekad neuzzi­nātu, ko domā muļķi.

— Ak dievs! — iesaucās misis Vilsona, kura dzirdē ja šo sarunu. — Es vienmēr esmu teikusi, ka ir labāk ne­zināt savas kaites. Cilvēki, kas slimo ar vēzi un tam­līdzīgām … Ak, tas ir briesmīgi, briesmīgi…

Arturs brītiņu domīgi lūkojās viņā, tad paraustīja piecus un sacīja Princim:

— Nodziedi vēl kādu dziesmu! Kaut ko spēcīgu. Vai tu zini dziesmu par Benu Holu? Tas tik bija vīrs! No­dziedi to!

— Es nezinu vārdus, Artur. Kā viņa sākās?

Arturs dziļi ievilka elpu un iespieda zodu krūtīs.

— «Tikai no laupītāja bagātie bijās, no Bena Hola», — viņš uzsāka drebošā, nedrošā balsī. Tad ap­klusa un noslaucīja ar delnu muti. — Tas ir viss, ko zinu, bet — pie velna! — tā ir laba dziesma. Tev vajag to iemācīties.

— Vai jūs nevarētu nodziedāt «Sveša ģīmetne pie sienas», — lūdza misis Vilsona.

— Blēņas! — Arturs nicīgi iesaucās un steigšus iz­tukšoja alus krūzi.

— Es kādu vakaru dzirdēju to koncertā Balungā, — sacīja viens no gulšņu cirtējiem. — Bija milzīgi aplausi. Cilvēks, kas to dziedāja, bija speciāli atbraucis no Mel­burnas. Esmu aizmirsis viņa vārdu, bet man liekas, ka viņš bija slavens dziedātājs. Viņam par to maksāja.

— Es zinu divus pantus, — Princis teica. — Tikai jāmēģina atcerēties meldiju. Reiz to dziedāju, bet… Nu, kā tad tā bija? …

Piešķiebis galvu un aizvēris acis, viņš klausījās ska­ņās, ko izvilināja no koncertīnas, tad pēkšņi pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Rokā. Atcerējos gan!

— Apklustiet jūs tur! — Misis Vilsona pablenza uz Pīteru un Tedu, kuri runāja abi reizē, neklausīdamies viens otrā.

— Segli bija drusciņ apbružāti… josta ne visai laba … bet es to iemetu ratos … — Teda balss skanēja tā, it kā viņš stāstītu noslēpumu.

— Es nopirku sirmi par piecnieku, — iejaucās Pī­ters, turēdams alus krūzi turpat pie lūpām, bet stingi blenzdams tai pāri sienā. — Tai nakti es ar viņu nojāju divdesmit jūdzes …

— Tie bija Kvinslendas segli, — Teds pārtrauca, piepildīdams savu krūzi.

— Viņš bija nenokausējams… — iemeta Pīters.

— Nopirku jaunu seglu jostu … — Teds turpināja.

— Nesvīda ne drusciņas … — Pīters stāstīja sienai.

— Nu, un pēc tam… — Teds tuvojās pašai svarī­gākajai vietai.

— Beidziet jūs abi! — aizrādīja Arturs. — Misis grib klausīties dziesmu.

Pīters un Teds paskatījās uz Arturu, it kā tas būtu uzbāzīgs svešinieks.

— Kas … — Teds iesāka.

— Princis dziedās vēl vienu dziesmu.

— Laid vaļā! — Pīters laipni piekāpās. Viņš atgā­zās krēslā un blenza griestos. — Mēs klausāmies.

Princis sāka dziedāt:

— Kāpēc, bērniņ, raudi tu arvienu. Kāpēc tētim dari pāri tu? Dāvinu tev mantas es ik dienas, Lai tu laimē, priekā smaidītu.

— Tētiņ, — teica mazā, — nav neviena, Ko par tevi vairāk mīlētu,

Tikai pasaki, — kāpēc pie sienas Svešu attēlu nu glabā tu?

Mēs visi uzmanīgi klausījāmies. Pat Pīters pievērsa Princim savu skatienu. Ar lielu pašapziņu viņš uzņēma piedziedājumu:

Kādreiz māmiņa tai vietā b'.ja, Viņa man daudz mīļāk uzsmaidīja. Labākas par viņu nav nevienas, Kāpēc tagad sveša ir pie sienas?

Misis Vilsona klusi raudāja, kad Princis sāka otru pantu.

— Meitiņ, tava jaunā māmuliņa Būs šī svešā, ko tu uzlūko. Rotaļāsies. laba būs tev viņa, Tik par prieku tētim mīli to.

Arturs izdzēra divas krūzes alus, kamēr Princis dzie­dāja, un, kad dziesma beidzās, drūmi pateica man:

— Es nesaprotu vīrieti, kas precas otrreiz.

Biju noguris un aizmigu krēslā pa dziedāšanas laiku. Kad Pīters mani pamodināja, viesi jau bija projām.

— Celies! — viņš teica kā mācītājs, sākot sprediķi. — Celies un nāc man līdzi!

Mēs gājām uz ratu nojumi, kur viņš bija uzrīkojis mums guļvietas. Es saritinājos uz ekseju maisiem, bet Pīters stāvēja, turēdamies pie kāda staba un līgodamies. Piepeši viņš pacēla galvu un uzrunāja nakti:

Starp zilam debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaroties, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.

Tēvs gribēja zināt visu, kas noticis brauciena laikā. Viņš siki iztaujāja mani par vīriem, ko es saticis, un jautāja, vai es ar tiem sarunājies.

Kad māte mēģināja iebilst pret tik daudziem jautā­jumiem, tēvs nomierināja viņu ar atbildi:

— Es gribu zināt, vai viņš spēj būt patstāvīgs.

Viņš priecājās, kad es aizrautīgi stāstīju, cik izturīgi

ir zirgi un kā tie vilka piekrautos ratus, ne mirkli nepa- gausinādami soli.

— A! Tas ir labs pajūgs, —tēvs piezīmēja. — Pīte­ram ir Marlo zirgi. Uz tiem vienmēr var droši pajau­ties. — Viņš brītiņu klusēja, tad turpināja: — Vai viņš ļāva tev turēt grožus?

Jautādams to, tēvs raudzījās sānis un gaidīja manu atbildi, turēdams rokas mierīgi uz galda.

— Jā, — es sacīju.

Tēvs kļuva priecīgs un pamāja ar galvu, smaidī­dams savā nodabā.

— Divas rokas — tas ir galvenais… — viņš mur­mināja, šķetinādams pats savu domu pavedienu. — Di­vas labas rokas …

Viņš augstu vērtēja prasmi vadīt zirgu.

Es atcerējos, kā zirgi padevās cieši savilktajiem grožiem. Atcerējos spēku, kas pa grožiem plūda no zirgiem, kad viņi vilka smagos ratus, spēku, kurā viņi it kā dalījās ar mani.

«Kad zirgi velk, groži paņem visu braucēja spēku,» tēvs kādreiz tika man stāstījis, taču man likās, ka no­tiek tieši pretējais.

— Nemaz nebēdājies, ka nevari jāt, — viņš man atgādināja. — Es pats labprāt būtu labs braucējs.

Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņš tagad ieminējās, ka es nevarēšu jāt. Atgriezies no slimnīcas, es runāju par jāšanu tā, it kā vajadzētu paiet tikai dažām ne­dējām un es sēdēšu seglos pašam niķīgākajam zirgam. Tēvs par šo jautājumu negribēja runāt. Viņš vienmēr izvairījās un klusēja, kad es lūdzos, lai uzceļ mani zirgam mugurā, taču beidzot laikam jutās spiests pa­skaidrot savu izturēšanos, jo pateica man, ka es nekad nevarēšot jāt, — varbūt vienīgi tad, kad būšot pieaudzis un atkal varēšot staigāt bez kruķiem.

To sacīdams, viņš uzlika roku man uz pleca uņ. runāja nopietni, it kā būtu svarīgi, lai es viņu saprastu.

— Redzi, — viņš stāstīja, — kad jāj, jāturas pie zirga ar kājām. Rikšojot auguma svars jāpārnes uz kāpšļiem. Cilvēkam ar veselām kājām tas nav grūti… Protams, viņam arī jāprot noturēties līdzsvarā. Viņš it kā saaug kopā ar zirgu. Bet tu ar savām kājām nespēj turēties, Alan. Aiziet tu vari, kur vien gribi, bet jāt ar tādām kājām nevar. Tāpēc atmet šo domu. Man patiktu, ja tu būtu labs jātnieks, tāpat arī mammai. Bet neko darīt.. . Bieži gadās, ka cilvēks grib kaut ko, bet nespēj. Es vēlētos būt tāds kā tu, bet nevaru, un tu vēlies jāt kā es un arī nevari. Tā mums abiem neveicas.

Klausījos viņā klusēdams. Es neticēju viņa vārdiem. Nesapratu, kā viņš pats var ticēt. Viņam vienmēr bija taisnība, taču te viņš pirmoreiz kļūdījās.

Biju nolēmis iemācīties jāt un pat tagad, tēvam runājot, ar prieku domāju, cik laimīgs viņš būs, kad es kādu dienu auļošu garām mūsu mājai uz zirga ar iz­liektu kaklu un zirgs grauzīs laužņus, juzdams, cik cieši es turu pavadu.

Kāds no maniem skolas biedriem jāja uz arābu po­nija, ko sauca par Mēnestiņu. Mēnestiņš bija balts ponijs ar plānu, vieglu asti un ātru, līganu soli. Viņam bija spēcīgi, cīpslaini skrumšļi, un likās, ka viņš iet tik viegli, ka zeme nemaz nejūt viņa svaru.