Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Viens no viņiem — mazs, gadus trīs vecs zēns bija. pilnīgi kails.

Pīters, locīdams grožus, lai uzmestu tos Ketijai uz muguras, raudzījās viņā ar priecīgu, ziņkāru smaidu.

— Tā, tā! — viņš iesaucās. Pastiepa savu raupjo, tulznaino roku un noglauda ar pirkstiem mazā zēna muguriņu. — Kas par apaļu puišeli, a! Kas par apaļu puišeli!

Bērns nopietni raudzījās zemē, sūkādams pirkstu un ļaudamies Pītera glāstam mierīgi, bet ar jaušamu pie­sardzību.

— Tas tikai ir apaļš puisis! — Pītera pirksti gandrīz kā izbrīnā slīdēja pār zēna pleciņiem.

Otram zēnam varēja būt gadi pieci. Viņam kājās bija garas kokvilnas zeķes, bet zeķturi bija satrū­kuši un zeķes nobrukušas pāri zābaku stulmiem. No auklas pagatavotie bikšturi turēja viņa ielāpainās bikšeles, kreklam trūka pogu un vienas piedurknes. Viņa mati izskatījās tā, it kā nekad nebūtu sukāti. Tie bija saspurojušies stāvus kā izbiedētam sunim spalva uz muguras.

Teds, nojūdzis priekšējos zirgus, pamanīja savu dēlu un apstājies nopietni to aplūkoja, tad uzsauca:

— Savelc zeķes! Savelc zeķes! Pīters vēl nodomās, ka tu man esi kādas jaunas sugas putns.

Zēns pieliecās un savilka uz augšu zeķes, bet Teds visu laiku skatījās viņā.

— Ved Alanu iekšā, kamēr mēs noliekam zirgus. Pasaki mammai, ka mēs drīz iesim.

Sievietei, kas pagriezās man pretī no pavarda, kad es iegāju, bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa luncinātu asti. Viņas seja bija tukla un miermīlīga, un, nākdama man pretī, viņa steigšus slaucīja savas mīkstās, mitrās rokas melnā, ar miltiem nobārstītā priekšautā.

— Ak tu nabaga zēns! — viņa iesaucās. — Tu lai­kam esi tas kroplītis no Turallas? Vai negribi apsēsties?

Viņa aplaida skatienu istabai; piespiedusi pirkstus pie pilnīgajām lūpām un pieri savilkusi, it kā nespē­dama izšķirties.

— Te uz šī krēsla. Sēdi šeit. Es dabūšu spilvenu, ko palikt zem tavas nabaga muguras.

Viņa satvēra mani aiz elkoņa, lai palīdzētu nokļūt līdz krēslam, un vilka uz augšu tik spēcīgi, ka grūti

nācās noturēt kruķi padusē. Es sagrīļojos, un, izbailēs iekliegdamās, viņa sagrāba manu elkoni ar abām rokām un skatījās uz krēslu, it kā mērīdama atstatumu starp mani un šo glābiņa vietu. Es steberēju uz krēslu, ar visu svaru balstīdamies uz otra kruķa, ko viņa netrau­cēja, bet manu roku viņa vēl arvien turēja augstu gaisā. Atkritu krēslā apjucis un nelaimīgs, vēlēdamies būt ārā starp vīriem, kur neviens nepievērsa uzmanību maniem kruķiem.

Misis Vilsona atkāpās no krēsla un noraudzījās manī ar gandarījumu — tā sieviete skatās uz vistu, ko tikko noplūkusi.

— Redzi nu! — viņa laimīgi noteica. — Vai tagad tev labāk?

Es atviegloti nomurmināju «jā», priecīgs, ka esmu atbrīvojies no viņas tvēriena, un lūkojos uz durvīm, pa kurām drīz vajadzēja nākt Pīteram un Tedam.

Misis Vilsona sāka iztaujāt mani par «briesmīgo sli­mību», ko es pārcietis. Viņa gribēja zināt, vai man sā­pot kāja un mugura un vai māte mani berzējot ar ķir­zakas taukiem.

— Tie ir tik stipri, ka sūcas cauri pudelei, — viņa iespaidīgi aizrādīja.

Pēc viņas domām, man esot iekšā daudz skābes un vajadzētu vienmēr nēsāt kabatā kartupeli — tas man līdzētu.

— Vīzdams tas izsūc no cilvēka skābi, — viņa iz­skaidroja.

Viņa ieteicās, ka es varot saslimt pie viņiem, mežā, un mierināja mani, lai neuztraucoties, Tedam esot div­riči. Tad viņa paņēma no uguns katliņu ar sautētu jēra gaļu, paoda to un žēlojās, cik grūti šeit mežā uzglabāt gaļu svaigu.

Man misis Vilsona sāka patikt, kad viņa aizmirsa, ka staigāju ar kruķiem, un stāstīja pati par savām kai­tēm. Runādama viņa rosījās pa virtuvi — izlika kūpošo jēra gaļu uz liela šķīvja un sastampāja kartupeļus, ko izbēra no otra katliņa. Izsliedamās, it kā viņai sāpētu mugura, viņa pastāstīja man ar tādu sejas izteiksmi, kā noslēpumu uzticēdama, ka viņa nepiedzīvošot lielu ve­cumu.

Tas mani ieinteresēja, es apvaicājos, kāpēc, un saņēmu neizprotamu atbildi — viņas orgāni neesot savās vietās.

— Man vairs nevar būt bērni, — viņa sacīja, tad, brītiņu padomājusi piebilda: — Paldies dievam!

Viņa nopūtās un izklaidīgi lūkojās zēnā ar nobru- kušajām zeķēm, kurš klausījās mūsu sarunā.

— Aizskrien atnes Džordžija bikšeles un krek­liņu, — viņa piepeši sacīja. — Nu jau būs sausi. Citādi viņš saaukstēsies.

Vienā mirklī zēns, ko sauca par Frenku, ienesa šos drēbju gabalus no āra, kur tie bija karājušies uz kāda krūma, un misis Vilsona apģērba Džordžiju, kurš pa tam nopietni blenza manī.

Sakārtojusi zēna apģērbu, māte atlaida viņu, iepriekš stingri nobrīdinādama:

— Citreiz nāc un pasaki man, kad tev vajag. Ja ne, tad dabūsi sukas.

Džordžijs vēl arvien blenza manī.

Teds, ienācis kopā ar Pīteru, tik strauji ieblieza misis Vilsonai pa muguru, ka mani tiešām pārņēma bažas par viņas veselību.

— Kā klājas, vecenīt? — viņš priecīgi iesaucās. Viņš paskatījās uz galda, lai redzētu, kas būs vakari­ņās, tad sacīja Pīteram:

— Man ir pirmklasīga jēra gaļa. Es nopirku no Kar­tera četras aitas, par puskronu galvu. Labi nobarotas. Nogaršosi, tad pats redzēsi!

r

Kad pēc tējas bija novākts galds un aizdedzināta lam­pa, kas ķēdē karājās pie griestiem, Pīters ienesa alus kasti un kopā ar Tedu izrēķināja uz papīra, cik katram viesim jāmaksā par «dzeramo».

:— Izdzersim vienu pudeli, kamēr citi atnāks, — Teds ierosināja, kad rēķins bija kārtībā, un Pīters pie­krita.

Misis Vilsona nolika abus zēnus gulēt otrā istabā, no kurienes atskanēja bērna brēcieni. Pēc brītiņa tie apklusa, un misis Vilsona iznāca, pogādama ciet blūzi. Abi gulšņu cirtēji jau bija ieradušies un sēdēja uz sola pie galda. Pēc tā, kā viņi sveicināja misis Vilsonu, varēja spriest, ka tā viņiem patīk.

— Šodien mēs gan likām ķījiem trūkties, misis, —• viens no viņiem sacīja, izstiepis savas lielās rokas uz galda, it kā pats nespētu tās noturēt.

— Kā veicas? — Teds viņam jautāja.

— Var iztikt. Mēs pašlaik strādājam ar tik resniem kokiem, ka jāplēš četrās daļās. Tie ir paši izdevīgākie koki visā mežā.

Es brīnījos, kāpēc tie ir paši izdevīgākie, un nolēmu pajautāt, bet ienāca Arturs Robinss un pārējie trīs mež­cirtēji, un Teds sāka pildīt skārda krūzītes, kas bija saliktas rindā uz galda.

Katrs bija paņēmis līdzi savu krūzīti, un, kaut gan tās bija dažāda lieluma, Teds visās ielēja vienādu dau­dzumu alus.

Kad krūzītes bija dažas reizes iztukšotas, Princis Preskots sāka spēlēt savu koncertīnu. Viņš pārspīlēti šūpoja plecus, reizēm atmezdams galvu un paceldams rokas virs galvas, tā ka koncertīna palēcās uz augšu un tad atkal atgriezās savā īstajā vietā. Reizēm viņš no- dūca dažas taktis no dziesmas, it kā pārbaudīdams, kā viņa balss saskan ar instrumenta raudošajiem akordiem.

— Viņš vēl nav iesildījies, — Arturs Robinss man pačukstēja.

Arturs bija apsēdies man "blakus uz lādes pie uguns. Viegls, cerību pilns smaids ne mirkli nenozuda no viņa sejas. Viņam patika spēcīgas dziesmas, kā viņš izteicās, un viņš neatlaidīgi prasīja, lai Princis nodziedot «Strau­jo koloniju zēnu».

— Kas tam cilvēkam noticis? — viņš īgni iesaucās, kad Princis, aizrāvies ar «Valettu», nedzirdēja viņu.

— Dziedi «Straujo koloniju zēnu»! — viņš pieprasīja vēlreiz skaļākā balsī. — Pie velna to gabalu, ko tu tur spēlē!