Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Es nedomāju, ka viņa vārdos būtu kaut cik patiesī­bas, lai gan viņa stāsts mani izbiedēja.

— Tēvs domā, ka kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām kā ķīnietis, — es teicu. — Viņš saka, lai varētu tirgoties ar ārstniecības augiem, vajagot tikai izskatī­ties kā ķīnietim.

— Kā! — Pīters sašutis iesaucās. — Viņš tā sacīja! Viņš ir traks! Tas cilvēks ir traks! — Tad piebilda jau miermīlīgākā tonī. — Ievēro, tu esi vienīgais, kam es to saku. Bet tev es pastāstīšu: kāds cilvēks, ko es pa­zīstu, — un ievēro, skolots cilvēks, prot lasīt visu ko, — viņš man stāstīja, ka Ķīnā, no kurienes šie tirgotāji nāk, viņi mācoties gadiem. Kad viņi izmācījušies, viņus pārbaudot cilvēki, kas labi protot ārstēšanu un visādas tādas būšanas. Pārbaudot, vai viņi zinot pietiekami daudz, lai varētu būt ārstniecības augu tirgotāji. Ko viņi darot — viņi ievedot divpadsmit vīrus — nu, tos, kas mācās, — ievedot šos divpadsmit istabā, kam sienā divpadsmit apaļu caurumu uz otru istabu. Tad izejot ārā — vienalga, kur… Teiksim, uz ielas … Un mek­lējot cilvēkus ar divpadsmit smagām kaitēm. Nu, piemēram, prasa: «Kas jums kaiš.» — «Iekšas sāp.» — «Labi, nāciet šurp!» Tad kādam citam. «Man aknas beigtas.» Labi, pem to arī. Tad, teiksim, tādus, ar mu­guras sāpēm kā man… «Labi, jūs derēsiet.»

Nu, sadabū divpadsmit tādus cilvēkus, ieved tos visus otrā istabā un liek tiem parādīt rokas pa cauru­miem sienā. Redzi, kā tas notiek. Tie vīri, kas grib kļūt par ārstniecības augu tirgotājiem, apskata šīs div­padsmit rokas un uzraksta, kāda vaina cilvēkiem, kas otrpus sienai, un, ja kaut vienu pasaka nepareizi, tad cauri ir.

Pīters nicīgi pasmējās.

— Bet tavs vecais saka, kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām pēc ķīniešu modes! Tomēr es ar viņu labi saprotos. Viņam ir daži jocīgi uzskati, bet es viņam to ļaunā neņemu.

Pīters piecēlās un paskatījās pa būdas durvīm.

— Es uzlikšu Ketijai zvanu un izlaidīšu viņus ārā, tad iesim gulēt. Būs tumša nakts, melna kā piķis.

Viņš pavērās zvaigznēs.

— Piena ceļš iet no ziemeļiem uz dienvidiem. Būs labs laiks. Kad iet no rītiem uz vakariem, tad līst lie­tus … Es nebūšu ilgi.

Viņš izgāja ārā pie zirgiem, un es dzirdēju, ka viņš tumsā tiem uzkliedz. Tad viņš apklusa, un atskanēja klusas zvaniņa skaņas — zirgi iegāja dziļāk mežā.

Atgriezies Pīters sacīja:

— Bidija te nekad nav bijusi. Viņa ir no Bārklija fermas. Zirgi, kas uzauguši klajumā, pirmajā naktī mežā vienmēr baidās. Viņi dzird, kā miza plaisā. Bidija iesprauslājās, kad palaidu viņu vaļā. Nu nekas, būs labi. Kur tad tevi guldīsim?

Viņš uzmanīgi apskatīja būdas smilšu grīdu, tad pie­gāja pie kāda neliela cauruma sienā pie pašas apakšas. Brīdi to aplūkojis, viņš paņēma papīru, kurā bija ietīta sālītā vēršgaļa, un sabāza to caurumā.

— Izskatās tā kā čūskas ala, — viņš murmināja. — Mēs dzirdēsim, ka papīrs čaukst, ja čūska līdīs ārā.

Viņš nolika divus pustukšus ekseļu maisus zemē un nolīdzināja tos, kamēr iznāca kaut kas līdzīgs matracim.

— Nu, te tev vajadzētu būt labi, — viņš sacīja.

— Nāc guli, es tevi apsegšu.

Novilku zābakus un apgūlos uz maisiem, rokas pa­licis zem galvas. Biju noguris, un guļasvieta man likās ļoti jauka.

— Kā ir? — Pīters jautāja.

— Labi.

— Varbūt auzas līdīs cauri un dursies. Tie ir labi ekseļi. No Robinsona. Viņš kārtīgi, smalki sagriež. Nu, es likšos gulēt.

Viņš apgūlās uz maisiem, ko bija sagatavojis sev, skaļi nožāvājās un uzvilka virsū zirgu segu.

Gulēju vaļējām acīm, klausīdamies skaņās, kas nāca no meža. Bija tik labi būt šeit, ka negribējās iemigt. Gulēju zem savas segas, priecīga satraukuma pārņemts. Pa būdas vaļējām durvīm pāri manai guļvietai plūda eikaliptu un akāciju smarža, kas naktī bija kļuvusi stiprāka. Pāri lidojošo tārtiņu skaļās balsis, pūces klie­dzieni, meža šalkoņa, sanoņa, oposumu brīdinošie pīk­stieni — viss it kā liecināja, ka tumsa visapkārt ir dzīvības pilna, un es gulēju, saspringti klausīdamies, gaidīdams, ka parādīsies kaut kas nebijis, neparasts.

Tad cauri citām skaņām atlidoja liegas zirgu zvaniņa šķindas, es atvieglots izstiepos savās cisās un, miegā laizdamies, redzēju Ketiju, kas gāja lieliem soļiem, šū­podama galvu un šķindinādama Mongena zvaniņu.

Mežs, pa kuru mēs braucām, kļuva arvien varenāks, koki staltāki, un, jo garāki tie bija, jo tālāki tie mums likās. Stumbri bija kaili un gludi, un tikai divsimt pēdu augstumā sākās lapu vainags. Apkārt lielajiem kokiem neauga brikšņi, zeme bija piebirusi ar mizas gabaliem un atgādināja brūnu paklāju. Zem kokiem valdīja dī­vains, gaidu pilns klusums, ko netraucēja ne putnu dziesmas, ne strautu čalas.

Mūsu sīkie rati ar sīkajiem zirdziņiem lēni virzījās uz priekšu garām kokiem, reizēm ceļa līkumos aizķerdami kādu milzīgu sakni. Atsaišu žvadzoņa un pakavu klusie būkšķi uz mīkstās zemes bija nenozī­mīgas skaņas, kas netika tālāk par tuvākajiem kokiem. Pat ratu čīkstoņa likās žēlabaina, un Pīters sēdēja klu­sēdams.

Vietām, kur auga skābarži un mežs šķita it kā laip-

nāks, ceļš gāja pāri strautiem ar skaidru, seklu ūdeni, kas mirgodams urdza pāri akmeņiem, tik gludiem kā olas.

Klajumos, kur zemi skopi sedza reta, vārga meža zāle, bariņos sastājušies ķenguri skatījās uz mums un, purnus izslējuši, nāsis kustinādami, pūlējās saost, tad lēnām aizlēkšoja.

— Esmu viņus medījis, — Pīters sacīja, — bet tas ir tikpat kā šaut zirgu — rodas nelāga sajūta. — Viņš aizsmēķēja pīpi un rāmi piebilda: — Es negribu apgal­vot, ka tas ir slikti, tomēr ir daudz tāda, kas nav slikts, bet nav arī labs.

To nakti mēs pavadījām kādas upes krastā. Gulē­dams uz ekseju maisiem zem zilā eikalipta, es varēju redzēt zvaigznes cauri tā zariem. Gaiss bija vēss, mikls no kokveida paparžu un sūnu izgarojumiem, un zirgu zvans skanēja dzidrāk. Reizēm tas pēkšņi ieskanējās spēcīgāk — kad Ketija kāpa augšā krastā vai paslīdēja, ejot lejā pie upes padzerties, — bet ne mirkli neno- klusa.

— Šodien būsim nometnē, — Pīters no rīta pavēs­tīja. — Man jātiek tur ap brokastlaiku. Pēcpusdienā gribu piekraut vezumu.

Mežcirtēju nometne atradās piekalnē. Ieraudzījām to, kad izbraucām no līkuma, — klaju laukumu, kam bija nolaupīta koku rota.

Aiz nometnes, virs kuras vijās viegla, zilgana dūmu grīste, pacēlās kalns, tālāk pie apvāršņa saulē mirdzēja žuburainas koku galotnes.

Ceļš aizlocījās gar šo kalnu un noveda izcirtumā, kam apkārt juku jukām mētājās nocirsto koku galotnes.

Izcirtuma vidū atradās divas teltis, kuru priekšā dega ugunskurs. Nokvēpuši tējas katliņi karājās trij- kājī virs uguns, un četri vīri patlaban tuvojās uguns­kuram no lejas, kur bija apstrādājuši nogāztu koku. Vēršu pajūgs mierīgi stāvēja blakus sagatavotu stabu grēdai, kamēr braucējs sēdēja pie ratiem uz savas pro­duktu kastes un ēda brokastis.

Pīters bija man stāstījis par vīriem, kas strādāja šajā nometnē. Viņam patika Teds Vilsons, vīrs ar uz- kumpušiem pleciem, spurainām, no tabakas nodzeltē­jušām ūsām un jautrām, zilām, krunciņu apņemtām acīm. Teds bija uzcēlis dēļu mājiņu kādu pusjūdzi no nometnes un dzīvoja tur ar misis Vilsonu un trim- bērniem.

Par misis Vilsonu Pītera domas dalījās. Viņš uzska­tīja to par labu virēju, bet žēlojās, ka viņai patīkot «kaukt par mirušajiem».