Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Bez ceturkšņa četri.

— Ai, ai! — viņa iesaucās.

Māte bija izcepusi olu maisījumu, un es sāku ēst pilnīgi liekā steigā.

— Ed lēnāk, Alan, — māte aizrādīja. — Laika diez­gan. Vai tu kārtīgi nomazgājies?

— Jā.

— Ausis arī?

— Jā, un kaklu arī.

— Šai mazajā maisiņā es tev šo to ieliku. Neaiz­mirsti katru rītu iztīrīt ar sāli zobus. Zobu suka ir somā. Ieliku arī tavas vecās bikses. Vai zābaki notīrīti?

— Laikam ir.

Māte apskatīja zābakus.

— Nē, nav vis. Novelc, es nospodrināšu.

Viņa nolauza gabaliņu apavu ziedes un sajauca trauciņā ar ūdeni. Kamēr viņa ieberzēja zābakus ar melno šķidrumu, es stāvēju, nemierīgi mīņādamies, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk tikt projām. Māte spod­rināja zābakus, līdz tie spīdēja, un palīdzēja man ap­aut kājas.

— Es tak tev mācīju, kā jāsien cilpa, — viņa sa- sīja. — Kāpēc tu savelc zābaku saites mezglos?

Viņa aiznesa abus cukurmaisus uz nojumi, kur es turēju savus ratiņus, un uzvilka sērkociņu, kamēr es novietoju tos uz kāju balsta un piesēju kruķus pie sēdekļa.

Bija tumšs, un dzestrums dzēla, un no vecā eika­lipta skanēja cielaviņas svilpieni. Es nekad nebiju tik agri cēlies un priecājos par šo jauno dienu, ko cilvēki vēl nebija samaitājuši, ko vēl apņēma miega klusums.

— Vēl laikam neviens visā pasaulē nav piecē­lies, — es sacīju.

— Nē, tu esi pats pirmais augšā. Tu taču būsi prā­tīgs, vai ne?

— Jā, — es viņai apsolīju.

Māte atvēra vārtus, un es braucu ārā, cik strauji vien spēdams.

— Ne tik ātri, — no tumsas atskanēja mātes balss.

Zem kokiem tumsa cēlās kā mūris, un es palēni­nāju gaitu. Varēju izšķirt koku galotnes pret debe­sīm un pazinu tos visus pēc apveidiem. Zināju, kur uz ceļa ir bedres un kur labāk braukt pa nepareizo pusi, lai izvairītos no nelīdzenām vietām.

Bija labi būt vienam un darīt, kas pašam patīk. Tagad neviens pieaugušais mani nerīkoja. Visu, ko darīju, noteica mana paša griba. Es vēlējos, kaut līdz Pītera Makliouda mājām būtu tālu, taču reizē arī vēlējos ātrāk tikt tur.

Nokļuvis uz lielā ceļa, varēju braukt straujāk, un, kamēr nonācu pie Pītera vārtiem, man jau sāka sāpēt rokas.

Tuvodamies viņa mājai, es dzirdēju pakavus klau­dzam pret staļļa akmens grīdu. Kaut arī Pīteru un zirgus slēpa tumsa, es viņus redzēju iztēlē, dzirdē­dams skaņas. Zirgi šķindināja ķēdes, nepacietīgi mīņā­damies, sprauslāja no nāsīm ekseļus, un staļļa durvis norībēja, kad zirgs, ārā iedams, uzgrūdās tām virsū. Pīters skaļā balsī uzsauca zirgiem, ievaukšķējās kāds suns, un putnu kūtī sāka dziedāt gaiļi.

Kad es apstādināju savus ratiņus staļļa priekšā, Pī­ters jūdza zirgus. Bija vēl tumšs, un pirmajā mirklī viņš mani nepazina. Viņš izlaida no rokām atsaiti un pienāca pie ratiņiem, blenzdams manī.

— Tas esi tu, Alan! Sasper mani jods! Ko tu te da… Pie velna, vai tik tu netaisies braukt man līdzi?

— Jūs mani aicinājāt, — es nedroši atbildēju, pēkšņi izbijies, ka varbūt esmu viņu pārpratis un viņš nemaz nav gribējis, lai es braucu.

— Protams, aicināju. Es tevi jau sen gaidu.

— Vēl nav pieci, — es aizrādīju.

— Nē, tas tiesa, — viņš nomurmināja, piepeši kļūdams domīgs. — Tavs vecais tev ļāva braukt, vai ne?

— Jā, — es apgalvoju. — Ari māte. Man ir līdzi ēdamais. Te! — Pacēlu maisu, lai parādītu viņam.

Viņš pēkšņi pasmīnēja bārdā.

— Nu, to es šovakar nogaršošu. — Tad mainīja toni. — Nāc iestum savus ratus nojumē. Piecos mums jābūt ceļā. — Viņa seja atkal tapa nopietna. — Vai tiešām tēvs tev ļāva braukt?

— Jā, — es atkārtoju. — Viņš gribēja, lai es braucu.

— Labi. — Viņš pagriezās pret zirgiem. — Nu, paej nost! — viņš uzsauca, uzlicis vienu roku zirgam uz sāniem, un noliecās, lai ar otru paceltu atsaiti.

Novietoju savus ratiņus nojumē un stāvēju, rau­dzīdamies viņā, turēdams savus abus maisus, kā ceļo­tājs, kas pirmo reizi taisās kāpt uz kuģa.

Pīteram bija smagi koka rati ar platām dzelzs stī­pām apkaltiem riteņiem un sarkanā eikalipta bremžu blokiem, ko darbināja aizmugurē novietots rokturis. Koks bija saulē un lietū izbalojis un saplaisājis. Ra­tiem sānu nebija, bet visos četros stūros atradās smagi dzelzs balsti ar skavām augšējos galos. Grīda bija no smagiem, vaļīgiem dēļiem, kas grumbuļainā ceļā skaļi klabēja. Daži uz grīdas nomesti balsti vēl pastiprināja troksni. Ratiem bija divi pāri ilkšu, katram zirgam savas.

Pīters ar strauju rāvienu pacēla ilksis, piestiprināja sedulkas siksnu pie slīdošā āķa uz ilkss, tad aizgāja pie otra zirga, kas pacietīgi stāvēja blakus savam pā­riniekam.

Viņš jūdza zirgus, skaļi uzkliegdams «stāvi!», «grie­zies!» vai «tprū!», kad zirgs sakustējās vai negribēja klausīt viņa rokai.

Trīs priekšējie zirgi stāvēja blakus, gaidīdami, kad Pīters sasies viņu pavadas un pieāķēs atsaites. Tie neli­kās tik spēcīgi kā ilkšu zirgi. Tie bija Klaidsdeilas šķirnes, kamēr abi ilkšu zirgi bija cēlušies no Šairas smagvezumniekiem.

Iejūdzis zirgus, Pīters iesvieda ratos tarbas un da­žus maisus ar ekseļiem, pameta skatienu savā pro­duktu lādē, lai pārliecinātos, vai nav kaut ko aizmir­sis, tad pievērsās man un sacīja:

— Viss ir. Lec iekšā! Pag, es paņemšu tavus maisus.

Piegāju pie ratu priekšas un, turēdamies ar vienu roku pie ilksīm, ar otru iemetu kruķus ratos.

— Vai palīdzēt tev? — Pīters neziņā jautāja, pa- nākdamies uz priekšu.

— Paldies, nē, mister Maklioud. Es pats.

Viņš aizgāja pie priekšējo zirgu galvām un stāvēja tur gaidīdams. Es pacēlos uz rokām, kamēr varēju uzlikt veselās kājas celi uz ilkss, tad pasniedzos un pieķēros tuvākajam ilkss zirgam pie krustiem. Pavil- kos uz augšu, kamēr tiku zirgam mugurā. Tā bija silta un stingra, ar seklu rievu sadalīta divos spēcīgos muskuļu pauguros.

«Atbalsties ar roku uz laba zirga, un viņa spēks pāries tevī,» — tā man bija sacījis tēvs.

No zirga muguras es iemetos ratos un apsēdos uz produktu lādes.

— Iekšā esmu, — es uzsaucu Pīteram.

Viņš paņēma grožus, kas bija aizbāzti priekšējam zirgam aiz slejām, un iekāpa ratos pie manis.

— Velns parāvis, kurš katrs vis neprot iekāpt ratos tik veikli kā tu, — viņš sacīja apsēzdamies.

Cieši pievilcis grožus, viņš apjautājās:

— Vai tu negribi sēdēt uz ekseļu maisa?

— Nē, man te patīk.

— Nū, Princi! — viņš uzsauca. — Nū, Zeltiņi

Zirgi devās uz priekšu, atsaitēm šķindot un iejū­gam čīkstot. Rati ļodzījās un grabēja. Austrumu pusē debesis kļuva mazliet gaišākas.

— Man patīk izbraukt mazā gaismiņā, — sacīja Pīters. — Tad iznāk laba darba diena. — Viņš trok­šņaini nožāvājās, tad piepeši pagriezās pret mani. — Saki, — tu tak neaizlaidies no sava vecā? Viņš tev ļāva braukt?

— Jā.

Pīters īgni lūkojās uz ceļu.

— Es tavu veco nesaprotu.

Priekšējie zirgi soļoja ar vaļīgām atsaitēm, tās savil­kās tikai tad, kad braucām pret kalnu. Man likās, ka ilkšu zirgiem tiek pāri nodarīts.

— Ilkšu zirgi vieni paši velk, — es žēlojos Pī­teram.

— Kad rati iekustināti, tie nav smagi, — viņš pa­skaidroja. — Mans pajūgs izrautu pašu velnu no paze­mes, ja vajadzētu. Pagaidi, kamēr piekrausim ratus ar stabiem, tad tu redzēsi, ka visi velk.