Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

12 Alans Maršals

Vairums vīriešu sarunājās ar mani augstprātīgi lab­vēlīgā tonī, kā parasti ar bērniem. Ja citi pieaugušie klausījās, viņiem patika pasmieties par mani, ne jau tāpēc, ka viņi gribētu mani aizskart, bet tāpēc, ka viņus kārdināt kārdināja mana vaļsirdība.

— Nu, Alan, vai tu jau sāc jāt ar niķīgiem zir­giem? — viņi mēdza jautāt, un es šo jautājumu uz­skatīju par visai nopietnu, jo pats sevi neredzēju tadu, kādu mani redzēja viņi.

— Nē, — es atbildēju. — Bet drīz sākšu.

Manam izprašņātājam nu šķita, ka par tādu atbildi

vērts pasmieties, un viņš palūkojās uz saviem bied­riem, aicinādams arī tos piedalīties jautrībā.

— Vai dzirdējāt? Viņš nākošnedēļ sāks jāt ar ni­ķīgiem zirgiem.

Daži vīrieši runāja ar mani nelaipni un strupi, uz­skatīdami, ka visi bērni ir neinteresanti un nespēj pa­teikt nekā ievērības cienīga. Ar tādiem cilvēkiem es neatradu kopēju valodu un viņu sabiedrībā jutos ne­veikli un klusēju.

Turpretī pauninieki un mežinieki, kas pieraduši dzīvot vientulīgi, bieži vien jutās neveikli un nedroši, kad viņus uzrunāja bērni, taču, redzēdami, ka pret viņiem izturas draudzīgi, labprāt ielaidās sarunā.

Tieši tāds bija vecais Pīters Makliouds, braucējs, kas veda stabus no četrdesmit jūdžu attālas cirsmas mežā. Reizi nedēļā viņš pārradās ar piekrautu vezumu,

pavadīja svētdienu kopā ar sievu, tad atkal brauca atpakaj, soļodams blakus pajūgam vai stāvēdams kājās tukšajos ratos un svilpodams kādu skotu dziesmiņu.

Kad es uzsaucu: — Labdien, mister Maklioud! — viņš apstājās un parunājās ar mani, it kā es būtu pie­audzis cilvēks.

— Taisās tā kā uz lietu, — viņš sacīja, un es viņam piekritu.

— Kāds izskatās mežs, kur jūs braucat, mister Maklioud? — kādu dienu es viņam jautāju.

— Biezs kā suņa spalva, — viņš atbildēja, tad pie­metināja, it kā sarunādamies pats ar sevi: — Jā, biezs gan. Nudien, biezs!

Viņš bija gara auguma, ar spoži melnu bārdu un it kā pārāk garām kājām. Kad viņš gāja, galva viņam klanījās un lielās rokas karājās gar sāniem, mazliet uz priekšu pastieptas. Tēvs teica, ka viņš izskatoties pēc trīspēdu mērkoka, tomēr tēvam viņš patika. Tēvs reiz sacīja man, ka misters Makliouds esot godīgs cilvēks un cīnoties kā lauva.

— Šinī apkārtnē nav neviena, kas viņu varētu pār­spēt, kad viņš ir labā formā, — tēvs stāstīja. — Iedzē­ris dažus alus, viņš saķersies ar kuru katru. Viņš ir sīksts, ciets vīrs ar mīkstu sirdi, bet, kad viņš kādam zveļ, tad tas ilgi piemin.

Pīters divdesmit gadus nebija gājis baznīcā. Tēvs stāstīja, ka «pēdējo reizi viņš gājis balsot pret prez- biteriāņu apvienošanos ar metodistiem».

Reiz Turallā ieradušies misionāri un Pīters, kurš pirms tam veselu nedēju stipri dzēris, nolēmis at­griezties ticībā, taču atkāpies kā izbiedēts zirgs, kad uzzinājis, ka tādā gadījumā viņam jāatmet dzeršana un smēķēšana.

— Dzeru un smēķēju, debesu tēvu slavēdams, jau četrdesmit gadus, — viņš sacījis tēvam, — un arī turpmāk to darīšu, debesu tēvu slavēdams.

— Tas apmēram rāda, ka viņš domā par dievu, — tēvs teica. — Neliekas gan, ka viņam, stabus vedot, daudz rūpētu dievs.

Mežs, ko Pīters man aprakstīja, man šķita burvīga vieta, kur ķenguri mierīgi . lēkā starp kokiem un naktīs pīkst oposumi. Mani valdzināja doma par šo «mūžamežu», kā Pīters to sauca — mežu, kas nepa­zina cirvi.

Taču tas bija ļoti tālu. Pagāja divas ar pusi dienas, kamēr Pīters nokļuva līdz mežcirtēju apmetnei, un veselu nedēļu viņš pārnakšņoja blakus saviem ratiem.

— Es gribētu būt jūsu vietā! — es viņam sacīju.

Bija septembris un man brīvdienas, jo skola bija

uz nedēļu slēgta. Es braucu savos ratiņos līdzi Pīteram, gribēdams redzēt, kā viņa pieci zirgi dzer pie ūdens tvertnes. Viņš pienesa spaini abiem ilkšu zirgiem, un es sēdēju un skatījos.

— Kāpēc tā? — viņš jautāja.

— Tad es redzētu mūžamežu, — es paskaidroju.

— Stāvi rāms! — viņš uzsauca zirgam, kas ošņāja pienesto spaini. Zirgs sāka dzert, trokšņaini sūkdams ūdeni.

— Es tevi aizvedīšu uz turieni, — viņš solīja. — Man vajadzīgs kārtīgs puisis, kas man palīdz. Jā, es tevi aizvedīšu, kad tikai tu gribēsi.

— Vai tiešām? — es jautāju, nespēdams slēpt sa­traukumu.

— Protams, — Pīters apstiprināja.. — Pajautā sa­vam vecajam, vai viņš tevi laidīs.

— Kad jūs brauksiet?

— Rīt piecos no rīta es izbraukšu no mājas. Atnāc piecos, un es tevi paņemšu līdzi.

— Labi, mister Maklioud. Paldies, mister Maklioud. Es būšu piecos.

Vairāk es neko negribēju runāt. Laidos mājās, cik ātri vien rokas spēja kustēties.

Kad pastāstīju tēvam, ka misters Makliouds apso­lījis ņemt mani līdzi uz mežu, tēvs likās pārsteigts, bet māte jautāja:

— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš tiešām tā do­māja, Alan?

— Jā, jā, — es strauji apgalvoju. — Viņš grib, lai es viņam palīdzu. Mēs esam labi draugi. Reiz viņš pats tā sacīja. Viņš teica, lai es pajautājot tētim, vai drīkstot braukt.

— Ko viņš tev sacīja? — tēvs vaicāja.

— Viņš sacīja, ka man piecos no rīta jābūt pie viņa, ja tu ļaujot braukt.

Māte šaubīdamās uzlūkoja tēvu, un tēvs atbildēja uz viņas skatienu.

— Jā, es zinu, bet galu galā labums vien no tā būs.

— Pats brauciens jau nebūtu nekas, — māte sacīja, — sliktākais ir dzeršana un rupjības. Tu zini, kā ir, kad cilvēki dzīvo mežā, atšķirti no pasaules.

— Tur būs dzeršana un rupjības, tas ir skaidrs, — tēvs piekrita. — Par to nav ko šaubīties. Bet tas viņam nekaitēs. Zēns, kas nekad nav redzējis, kā vīri dzer, pats sāk dzert, kad izaug liels. Tāpat ir ar lamāša­nos — zēns, kas nekad nav dzirdējis rupjības, pieau­dzis lamājas, ka ne apklausīties.

Māte pavērās manī un pasmaidīja.

— Tātad tu mūs pametīsi?

— Tikai uz nedēļu, — es sacīju, juzdamies vai­nīgs. — Es jums visu izstāstīšu, kad pārbraukšu mājās.

— Vai misters Makliouds kaut ko minēja par ēdamo? — māte jautāja.

— Nē.

— Kas tev ir mājās? — tēvs paskatījās uz māti.

— Gabals sālītas gaļas, ko gribēju šovakar dot vakariņās.

— Iemet to maisā un vēl pāris maizes klaipus. Ar to viņam pietiks. Pīteram būs tēja.

— Man jāizbrauc četros, — es sacīju. — Es ne­drīkstu nokavēties.

— Es tevi pamodināšu, — māte apsolīja.

— Palīdzi Pīteram, cik vari, dēls, — tēvs piekodi­nāja. — Pierādi viņam, ka esi no labiem ļaudīm. Iekur uguni, kamēr viņš baro zirgus. Tur būs daudz darbu tev pa spēkam.

— Es strādāšu. Apsolu, ka strādāšu!

Mātei nevajadzēja mani modināt. Es dzirdēju, ka iečīkstējās gaiteņa grīda, kad viņa nāca ārā no guļam­istabas. Izlēcu no gultas un aizdedzu sveci. Bija tumšs un auksts, un diezin kāpēc es jutos nomākts.

Kad iegāju pie mātes, viņa bija iekūrusi krāsni un gatavoja man brokastis.

Ieskrēju māsas istabā un pamodināju Mēriju.

— Neaizmirsti pabarot putnus, Mērij! Ap pieciem izlaid Petu ārā palidot. Oposumam za)o lapu pietiks, bet tev vajadzēs iedot viņam maizi. Tev būs šodien jāpārmaina visiem ūdens, jo es aizmirsu. Un papagai­lim garšo dzelkšņi. Viens aug aiz staJla.

— Labi, — viņa miegaini apsolīja. — Cik pulk­stenis?