Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Izrāpos krastā, juzdamies kā pētnieks, kas atgriežas mājās no ilga, grūta un bīstama ceļojuma. Ezermala man vairs nelikās vientulīgs nostūris, kas iedvesa bailes, bet neizsakāmi jauka vieta, kur spīdēja saule un zaļoja zāle, un es ģērbdamies svilpoju.

Es pratu peldēt!

Pie mūsu vārtiem auga milzīgi sarkanie eikalipti. Zeme ap tiem bija piebirusi ar lapām un zariem, šur tur mētājās ugunskuru ogles. Klaiņojošie viri, kas gāja garām pa ceļu, bieži vien nometa no pleciem savas paunas un kādu bridi atpūtās vai pastāvēja te, domīgi aplūkodami māju un malkas grēdu, un tad nāca iekšā palūgt kaut ko ēdamu.

Tie, kas jau vairākas reizes gāja garām mūsu mājai, labi pazina manu māti. Viņa vienmēr iedeva tiem maizi, gaļu un tēju, neprasīdama par to saskaldīt malku.

Tēvs pats bija pārstaigājis Kvinslendu ar paunu plecos un labi pazina šādu cilvēku dzīvi. Viņš vienmēr sauca tos par «ceļotājiem». Bārdainos vīrus, kas dzī­voja mežā, viņš dēvēja par «meža putniem», bet tos, kas nāca no līdzenumiem, par «lauku putniem». Viņš

prata atšķirt tos un uzreiz redzēja, kurš no tiem ir ga­līgi tukšā un kuram turas kāds grasis.

Kad kāds pauninieks pārnakšņoja pie mūsu vārtiem, tēvs vienmēr sacīja, ka tas esot galīgi tukšā.

— Ja viņam turētos nauda, viņš ietu uz iebraucamo vietu, — tēvs man paskaidroja.

No zirgu aploka viņš bieži vien vēroja, kā šie vīri gāja ar tējas katliņiem pie mūsu durvīm, un, ja tie, sniegdami mātei katliņu, paturēja vāciņu pie sevis, viņš pasmaidīja un teica, tie esot ar .«pieredzi».

Pajautāju, ko nozīmē tas, ka viņi patur vāciņu, kad māte paņem katliņu, un tēvs paskaidroja:

— Staigājot apkārt, gadās sastapt tādus cilvēkus, kas tev nedos ne tik, cik paostīt. Ar tādiem jāprot ap­ieties. Teiksim, tu vēlies tēju un cukuru — tas tev vien­mēr vajadzīgs. Iemet katliņa dibenā šķipsniņu tējas — pavisam maz, lai viņa zinātu, ka tu dzer plānu tēju. Kad viņa pienāk pie durvīm, nelūdz tēju. Palūdz tikai mazliet karsta ūdens tējai un saki: «Tēja ir katliņā, saimniec.» Viņa paņem katliņu, tu paturi vāciņu, tad saki, it kā tev tikai nupat tas būtu ienācis prātā: «Var­būt jūs pieliktu maķenīt cukura, saimniec».

Aizgājusi ieliet katliņā karstu ūdeni, viņa redz, ka tējas tur iekšā pārāk maz, nepietiks pat vienam mal­kam, un iemet no savas. Varbūt viņa to nemaz negri­bētu, taču viņai nepatīk dot tādu plānu tēju kā saska­las, tāpēc viņa ieber vēl. Tad pieliek cukuru, un ceļo­tājam ir viss, kas vajadzīgs.

— Bet kāpēc viņš patur vāciņu? — es neatlaidos.

— Redzi, traukā ar vāku nekad nedabū tik daudz. Ja nav vāka, tad redzams, ko dod, un saimniecei ir neērti skatīties lūdzējam acīs, ja katliņš nav pilns.

— Mamma taču nav tāda, tēt?

— Nē jau, nē! Viņa atdotu zābakus no savām kā­jām, ja tikai viņai ļautu.

— Vai viņa kādreiz ir atdevusi? — es jautāju, iztē­lodamies, kā māte velk nost zābakus un dod tos pau- niniekam.

— Nē, tieši tā nav gadījies. Viņa varētu iedot tiem vecas drēbes vai zābakus, bet drēbes jau dod visi.

Viņiem vairāk vajadzīgs ēdamais, īpaši gaļa. Ēdiens maksā naudu. Daudzi cilvēki labāk dotu pāri vecu bikšu, ko paši vairs nevalkā. Tu dod viņiem gāju, kad izaugsi liels!

Dažreiz kāds pauninieks pārgulēja mūsu šķūnī. Reiz saltā rītā Mērija, barodama pīles, bija ieraudzījusi zemē guļam pauninieku. Sega viņam bija sasalusi stīva, bārda un uzacis apsarmojušas, un piecēlies viņš nevarēja at­liekties taisni, kamēr sasila saulē.

Kopš tās reizes, kad tikai Mērija redzēja pauninieku apmetamies pie vārtiem, viņa arvien sūtīja mani pa­teikt tam, lai pārguļot šķūnī. Es tad vienmēr gāju tur viņam līdzi, un, kad māte atsūtīja ar Mēriju viņam ēdienu, viņa deva līdzi arī manu tiesu. Viņa zināja, ka man patīk pauninieki. Man patika klausīties viņu sa­runās, dzirdēt stāstus par brīnišķīgajām vietām, ko viņi redzējuši. Tēvs teica, ka viņi mani izjokojot, taču es tā nedomāju.

Kad parādīju kādam vecam vīram savas trusīšu ādas, viņš man stāstīja, ka tur, no kurienes viņš nākot, trusīšu esot tik daudz, ka jāpagrūžot tie nost, ja gribot izlikt lamatas.

Bija putekļains vakars, un es sacīju viņam, lai ap­klāj seju ar avīzi, tas aizturēs putekļus. Es gulēju priekšnamā pagalma pusē un vienmēr tā darīju.

— Cik daudz putekļu tas aizturēs? — viņš jau­tāja, celdams pie mutes melno tējas katliņu. — Kādu mārciņu?

— Es tā domāju, — atbildēju šaubīdamies.

— Kā tu domā — vai tas aizturētu tonnu putekļu? — viņš vaicāja, ar delnu slaucīdams tējas lāses no ūsām un bārdas.

— Nē, to nē.

— Man ir gadījies iet cauri tālām fermām, kur jāguļ ar kapli un lāpstu blakām, kad tūvojas putekļu vētra.

— Kāpēc? — es brīnījos.

— Lai no rīta varētu izrakties ārā, — viņš sacīja, raudzīdamies manī ar savām dīvainajām, melnajām acīm, kurās mirgoja liesmiņas.

Es vienmēr ticēju visam, ko man stāstīja, un pu­kojos, ja tēvs smējās, kad atkārtoju viņam dzirdēto.

Man likās, tas liecināja, ka viņš nopeļ cilvēku, kas man to stāstījis.

— Tā nav, nepavisam nē, man patīk šie cilvēki, — viņš paskaidroja, — bet, redzi, tās ir pasakas, jocīgas pasakas, lai smīdinātu ļaudis.

Reizēm kāds pauninieks sēdēja pie sava ugunskura un kliedza uz kokiem vai murmināja pie sevis, lūkoda­mies liesmās; tad es zināju, ka viņš piedzēries. Dažreiz viņi dzēra degvīnu, dažreiz koka spirtu.

Bija kāds vīrs ar iesauku «Vijolnieks», kurš vienmēr turēja galvu mazliet uz vienu pusi piešķiebtu, it kā vijoli spēlēdams. Viņš bija gara auguma, kalsnējs un ar trim siksnām.

Tēvs bija man pastāstījis, ka viena siksna ap paunu nozīmējot, ka tās īpašnieks ir iesācējs, kurš pirmo reizi iet tādās gaitās; divas siksnas nozīmējot, ka pauninieks meklējot darbu; trīs siksnas rādot, ka viņš pagaidām to nevēloties atrast, bet četras — ka viņš vispār ne­gribot strādāt.

Es vienmēr apskatīju siksnas uz paunām un, ierau­dzījis trīs siksnas uz Vijolnieka paunas, brīnījos, kāpēc viņš negrib strādāt.

Viņš dzēra koka spirtu un piedzēries mēdza uzsaukt zirgiem, kas viņam rādījās aiz ugunskura.

— Tprū! Stāvi! Nā, Princi! Nū, Melnīt! Šuk, šuk …

Dažreiz viņš aizskrēja otrā pusē ugunskuram, vici­nādams iedomātu pātagu, ar kuru pārmācīja kādu zirgu, kas viņu kaitināja.

Skaidrā būdams, viņš runāja ar mani spalgā balsī.

— Nestāvi tur, mīņādamies kā vista lietū, — viņš reiz sacīja. — Nāc šurp!

Kad piegāju tuvāk, viņš teica:

— Apsēdies. — Tad piebilda: — Kas tev kājai?

— Man bija bērnu trieka, — es pastāstīju.

— Iedomājies tikai! viņš sacīja un, piemezdams ugunskurā malku, līdzjūtīgi pamāja ar galvu un pa- klakšķināja mēli. — Lai nu kā, tev tomēr ir jumts virs galvas. — Viņš pavērās manī. — Un kas tā par gudru galvu! Kā labas sugas jēram.

Man patika šie vīri, tāpēc ka tie nekad nenožēloja m&ni. Viņi iedvesa man pašpaļāvību. Pēc viņu ieska­tiem, kruķi nebija nekāda lielā nelaime, daudz sliktāk bija gulēt lietū zem klajas debess, staigāt apavos, no kuriem pirksti lien ārā, vai kārot kaut ko iedzert, kad nav naudas, ar ko samaksāt. Sev viņi nākotnē redzēja vienīgi ceļu un klaiņošanu un iedomājās, ka mani gai­dot kaut kas labāks.