Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Reiz es teicu Vijolniekam:

— Sī ir laba vieta naktsmājai, vai ne?

Viņš pameta skatienu apkārt un atbildēja:

— Jā, laikam gan — cilvēkam, kas nav spiests te pārnakšņot. — Viņš nicīgi iesmējās. — Reiz kāds fermeris man teica: «Jums nekad nav diezgan. Iedod jums sieru, jūs vēl gribēsiet to uzcept.» Jā, es viņam at­teicu, ar mani tā ir. Esmu piedzīvojis tādus laikus, kad eju pa ceļu un domāju, kaut man būtu tēja un cukurs, tad viss būtu labi; bet, dabūjis tēju un cukuru, es gribu uzsmēķēt un uzsmēķējis vēlos labas naktsmājas, un, dabūjis naktsmājas, kāroju kaut ko palasīt. «Vai jums gadījumā nav kaut kas lasāms?» es jautāju šim ferme­rim. «Es redzu, ka neko ēdamu no jums nedabūšu.»

Vijolnieks — vienīgais no pauniniekiem, kurus es pazinu, nēsāja līdzi pannu. Viņš izvilka to no produktu somas un apmierināts aplūkoja. Tad apgrieza otrādi un aplūkoja pannas dibenu, uzsizdams ar pirkstu.

— Laba panna… Es to dabūju netālu no Mild- juras.

Viņš izņēma no produktu somas avīzē ietītas aknas un brītiņu skatījās uz tām, pieri savilcis.

— Aknas ir pati sliktākā gaļa pasaulē, piesmērē tikai pannu, — viņš sacīja, savilcis lūpas, tā ka viņa melnās ūsas domīgi saslējās. — Līp kā plāksteris.

Kā visi pauninieki, viņš allaž domāja par laiku. Vienmēr pētīja debesis un prātoja, vai nebūs lietus. Viņš nenesa paunā līdzi telti, tikai divas zilas segas, satītas kopā ar dažiem noskrandušiem apģērba gaba­liem, un divas trīs tabakas kārbas, kur glabājās visa viņa mantība.

— Kādā naktī netālu no Elmoras es gan dabūju kārtīgu lietu, — viņš stāstīja man. — Bija tik sasodīti tumšs, ka nevarēju iet tālāk. Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret stabu, un domāju. Otrā rītā visur bija dubļi, spēj tikai izbrist. Šonakt lietus nebūs, pārāk auksts. Tomēr tuvumā jau ir. Iespējams, ka rīt pēcpus­dienā sāk līt.

Sacīju viņam, lai pārguļ mūsu šķūnī.

— Ko tavs vecais teiks? — viņš jautāja.

— Viņš ir labs, — es apgalvoju. — Viņš jums iedos salmus, kur gulēt.

— Vai tas bija viņš, ar ko es šodien runāju?

— Jā.

— Viņš man likās lāga vīrs. Ģērbjas uzkrītoši, bet runāja ar mani tā kā es tagad ar tevi.

— Tas ir labi, vai ne?

— Protams, labi. Es domāju, būs vien jāguļ jūsu šķūnī, — viņš piemetināja. — Gadījās iemest, un nu iekšās viss griežas. — Viņš drūmi palūkojās pannā, kur čurkstēja aknas. — Pagājušajā naktī es briesmīgi murgoju. Sapņoju, ka eju pa ceļu un lietus gāž kā ar spaiņiem. Mans katliņš caurs, un es nevaru uzvārīt tēju. Velns un elle! Uzmodos vienos sviedros.

Kamēr mēs runājāmies, uz ceļa parādījās vēl viens pauninieks. Tas bija mazs, drukns vīrs ar bārdu un garu, tievu paunu. Produktu soma kuļājās viņam kaklā; viņš gāja smagiem, nesteidzīgiem soļiem.

Vijolnieks spēji pacēla galvu un vēroja nācēju. No viņa sejas izteiksmes es nopratu, ka viņš nevēlas, lai tas apstātos, un nesapratu — kāpēc.

Svešais pienāca pie ugunskura un nometa zemē paunu.

— Labdien! — viņš sveicināja.

— Labdien! — atņēma Vijolnieks. — Uz kurieni iedams?

— Uz Adelaidu.

— Tad tev garš ceļš priekšā.

— Jā. Smēķis ir?

— Tikai galiņi. Vari dabūt, ja gribi.

— Labi, dod šurp. — Vīrs paņēma Vijolnieka sniegto papirosa galu, uzmanīgi iesprauda to savilkta­jās lūpās un aizdedzināja pie kvēlojošas pagalītes, ko pacēla no ugunskura.

— Vai tu nāci caur Turallu? — viņš vaicāja Vijol­niekam.

— Jā. Te es atkūlos pēcpusdienā.

— Kāds tur ir miesnieks un maiznieks?

— Ar maiznieku var iztikt, nocietējušu bulku, cik uziet, bet miesnieks nekur neder. Tas tev nedos ne iz­deguša sērkociņa. Par jēra gaļas krikumu cilvēkam vai ādu velk pār acīm.

— Vai krogā no sētas puses iegriezies?

— Jā. Dabūju tur cepeša gabaliņu. Saimniece tur lādzīga — dūšīga sieva. Ar viņas degunu var ķieģeļus bīdīt. Palūdz viņai. Sargies no viņas palīga. Pamazs vīrelis; par visu prasa šņabi.

— Dūži tur ir?

— Nē, bet sargies, ka neuzskrien dūzim Balungā — tālāk uz priekšu — tas ir velns. Piesiesies uz katra soļa, ja būsi iedzēris.

— Man ir tikai viens šiliņš, jupis viņu rauj!

— Tālāk uz ziemeļiem tev būs labāk, — sacīja Vijolnieks. — Tur ir lijis lietus, tagad visi fermeri sēdēs krogā. Tur tu dabūsi pilnu vēderu.

Viņš nogrieza biezu riecienu no maizes kukuļa, ko māte viņam bija iedevusi, pārdalīja aknas, uzlika vienu gabalu uz maizes šķēles un deva to pienācējam.

— Ņem iestiprinies!

— Paldies, — vīrs pateicās. Brītiņu viņš gremoja maizi, tad jautāja:

— Vai tev gadījumā nav adata un diegs?

— Nē, — Vijolnieks atbildēja.

Vīrs aplūkoja plīsumu bikšu ceļgalā.

— Varbūt kniepadata?

— Nav.

— Mani zābaki arī pagalam. Cik viņi te maksā pļāvējam?

— Septiņus šiliņus dienā.

— Kā tad, — vīrs īgni norūca. — Septiņi šiliņi dienā un sestdien atlaiž, lai svētdien nav jābaro. Vai tev nav vēl kāds smēķa galiņš?

— Nē, pašam jāpietaupa, — atteica Vijolnieks. — Turallā šovakar būs dejas. No rīta pie ārdurvīm

salasīsi galiņus, cik uziet. Es domāju, tu labāk sāc kustēties, citādi līdz tumsai netiksi Turallā.

— Jā, — vīrs gausi novilka. — Laikam būs jāiet. — Viņš piecēlās. — Taisni uz priekšu? — viņš jautāja, ar vienu vēzienu uzmezdams paunu uz pleca.

— Nenogriezies pa pirmo ceļu, bet pa otro. Būs kādas divas jūdzes.

Kad vīrs bija projām, es vaicāju Vijolniekam:

— Vai viņš nebija labs cilvēks?

— Viņam mugurā bija pauna — gara un tieva kā cigarete, — Vijolnieks paskaidroja. — Mēs visi bēgam no cilvēkiem ar tādām paunām. Viņiem nekad nekā nav. Visu prasa no citiem. Ja tāds piesitas par ceļa biedru, tas ir tikpat kā stiept viņu uz muguras. Nu, parādi man, kur ir tas šķūnis.

Es aizvedu viņu uz šķūni, kur tēvs, redzēdams, ka sarunājos ar viņu, jau bija iemetis klēpi tīru salmu.

Vijolnieks bridi klusēdams noraudzījās uz tiem, tad sacīja:

— Tu nemaz nezini, cik laimīgs tu esi.

— Ir labi būt laimīgam, vai ne? — es teicu, juz­dams, ka Vijolnieks man ļoti patīk.

— Jā.

Stāvēju un skatījos, kā viņš tin vaļā savu paunu.

— Dievs, stāvi man klāt! — viņš iesaucās, palūko­damies uz mani. — Tu jau neatkāpsies no manis kā lopu dzinēja suns. Vai tev nav laiks iet iekšā padzert tēju?

— Jā, — es piekritu. — Jāiet gan. Ar labu nakti, mister Vijolnieki

— Ar labu nakti, — viņš norūca.

Divas nedēļas vēlāk viņš sadega ugunskurā, ko pats bija sakūris pārnakšņošanas vietā, astoņas jūdzes no mūsu mājām.

Vīrs, kas tēvam to pastāstīja, sacīja: — Runā, ka viņš pirms tam pāris dienas dzēris koka spirtu. Naktī viņš ievēlies ugunskurā — jūs saprotat, kā tad gadās. Es teicu Alikam Simpsonam, kad braucu uz šejieni: «Viņa elpa aizdegās, tā tas

bija.» Viņš droši vien bija kārtīgi piesūcies. Kad elpa aizdegās, liesmas rūkdamas gāja viņam caur iekšām. Nudien, viņš nu gan dega! Es teicu Alikam Simpso- nam — jūs zināt, Aliks nopirka manu bēro ķēvi — es teicu pirms nākšanas šurp, ka tieši tā tas būs no­ticis, un Aliks sacīja: «Velns parāvis, man liekas, tev taisnība!»

Tēvs brītiņu klusēja, tad sacīja:

— Jā, tāds gals pienāca Vijolniekam, nabadziņam. Viņa vairs nav.