Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Ar labu nakti, mister O'Konor!

Kad viņš bija projām, Džo izlīda no koku pudura un skriešus metās pie manis.

— Es esmu nosalis stīvs, — viņš nepacietīgi mur­mināja. — Manas kājas pārlūztu, ja es gribētu tās sa­liekt. Ko viņš tik ilgi te stāvēja? Brauksim nu, ātri!

Viņš ierausās man klēpī, un mēs atkal sākām braukt. Džo visu laiku trīcēja, šad tad izgrūzdams pa vārdam aiz bēdām un dusmām, ka pazaudējis bikses.

— Mamma būs briesmīgi nikna. Man tikai viens pāris vēl ir, un tās pašas cauras.

Es vilku un grūdu rokturus no visa spēka, pieri cieši atspiedis pret Džo muguru. Ratiņi lēkāja pa grumbu­ļaino ceļu, makšķeru kāti klakšķēdami sitās kopā, un zuši maisā pie mūsu kājām slīdēja no vienas puses uz otru.

— Labi vismaz tas, — sacīja Džo, pūlēdamies pats sevi mierināt, — ka bikšu kabatās nekas nepalika, es biju visu izņēmis.

Reiz kāds klaiņojošs ceļagājējs, kas bija apsēdies atpūsties pie mūsu vārtiem, pastāstīja man, ka pazinis cilvēku bez abām kājām, kurš tomēr peldējis kā zivs.

Es bieži domāju par šo cilvēku, kas peldējis kā zivs. Nekad nebiju redzējis peldētāju, un man nebija ne jausmas par to, kas jādara ar rokām, lai noturētos virs ūdens.

Man bija iesiets zēnu laikraksta «Draugi» gadagā­jums, un tajā es atradu rakstu par peldēšanu. Klāt bija trīs ilustrācijas, kas attēloja ūsainu vīru svītrotā peld­kostīmā. Pirmajā attēlā viņš stāvēja, rokas izstiepis virs galvas, otrajā bija pacēlis rokas taisnā leņķī uz priekšu, pēdējā — nolaidis gar sāniem. No rokām uz ceļiem novilktās bultas norādīja, ka viņš kustina rokas no augšas uz leju, peld «uz krūtīm», kā autors apzī­mēja šo paņēmienu. Man šis nosaukums nepatika, jo vārds «krūtis» manā apziņā arvien saistījās ar māti, kas baro bērnu.

Rakstā bija teikts, ka varde peldot uz krūtīm, un es noķēru dažas vardes un ieliku spainī ar ūdeni. Var­des nolaidās līdz dibenam, tur apmeta līkumu, tad atkal pacēlās virspusē un turējās ar deguniem virs ūdens, plati izpletušas kājas. Vērodams vardes, es neko lielu vis nenoskaidroju, taču biju cieši apņēmies iemā­cīties peldēt un sāku vasaras vakaros slepus doties savos ratiņos uz trīs jūdzes attālo ezeru. Tur notika mani pirmie mēģinājumi.

Ezers atradās dzijā ieplakā ar stāviem, augstiem krastiem, kas terasveidīgi pacēlās divi trīs simti jardu virs ūdens līmeņa. Šīs terases, kā redzams, turpinājās arī zem ūdens, jo dažus jardus no malas pēkšņi sākās dzijums, kur auga garas ūdenszāles un ūdens bija auksts un rāms.

Neviens no skolas zēniem un arī neviens no pieau­gušajiem Turallas vīriešiem, ko es pazinu, neprata peldēt. Apkārtnē nebija peldēšanai piemērotu vietu, un tikai sevišķi tveicīgos vakaros vīri padevās stipra­jam kārdinājumam un aizgāja uz ezeru, ko visi uzskatīja par bīstamu. Bērni tika brīdināti, lai turoties tā'.āk no tā.

Tomēr zēni reizēm neievēroja savu vecāku aizlie­gumu un plunčājās ezerā pie paša krasta, mēģinādami iemācīties peldēt. Ja lielie gadījās tuvumā, tie uzmanīja mani un nejāva iet tuvu «bedrēm», kā viņi sauca vietu, kur sākās dzijums. Viņi aiznesa mani no krasta līdz seklajai vietai, nespēdami mierīgi noskatīties, ka es rāpoju pāri akmeņiem un dūņu joslai, kas stiepās gar ūdens malu.

— Ei, es tevi aiznesīšu, — viņi man sacīja.

Tā viņi piesaistīja man visu klātesošo uzmanību. Ja nebija klāt pieaugušo, zēni nekad nelikās redzot, ka es rāpoju, bet viņi staigā. Viņi šļakstināja ūdeni man virsū, dūņu kaujās notriepa mani ar dūņām vai arī uz­klupa man un sadunkāja ar slapjām dūrēm.

Kad mēs apmētājāmies ar dūņām, es noderēju par lielisku mērķi, jo nespēju ne izvairīties, ne vajāt to, kas man uzbruka. Es būtu viegli varējis aiziet no tādām cīņām — vajadzēja tikai lūgt žēlastību un atstāt uz­varu viņiem. Taču, tā rīkodamies, es nekad nebūtu varējis palikt līdzīgs citiem zēniem. Es vienmēr atrastos skatītāja lomā, kas bija lemta meitenēm.

Es nekad neapzinājos, ka manai rīcībai pamatā kaut kādi apsvērumi, nesapratu, ka rīkoties tā vai citādi man lika vēlēšanās nodrošināt vienlīdzību. Mani vadīja kaut kāds iekšējs spēks, ko es nepazinu un nepratu izskaidrot. Tā, piemēram, kad zēns meta man virsū dūņas, es rāpoju tieši pie viņa, nemaz nebēdādams par dūņām, ko viņš svieda, kamēr beidzot, kad jau grasījos sākt ar viņu cīņu, viņš apgriezās un aizbēga.

Tāpat bija kaujās ar nūjām. Es devos tieši kautiņa vidū un saņēmu sitienus, jo tikai tā varēju gūt cieņu, ko, bērni parādīja tiem, kas spēlēs bija pārāki.

Peldēšana bija sasniegums, ko bērni augstu vērtēja, un parasti par peldētpratēju atzina to, kas varēja ar seju uz leju gulēt uz ūdens un virzīties uz priekšu, at­balstoties ar rokām pret ezera dibenu. Bet es gribēju peldēt dziļā ūdenī un, tā kā citi bērni visai reti gāja uz ezeru, sāku doties turp viens pats.

Savus ratiņus atstāju augšā, akāciju pudurī, tad norāpos pa zāļainajām terasēm lejā līdz krastmalai, tur noģērbos un pāri akmeņiem un dūņām aizrāpoju līdz vietai, kur ezera dibens bija smilšains. Tur ūdens man sniedzās līdz krūtīm, kad es sēdēju.

Avīzes «Draugi» rakstā nekas nebija minēts par to, ka rokas jāsaliec un jāvirza uz priekšu tā, lai mazāk būtu jūtama ūdens pretestība. Pēc zīmējumiem es sa­pratu, ka vajag tikai kustināt izstieptās rokas augšup un lejup.

Iemanījos tik tālu, ka varēju noturēties virspusē, stipri kuldams ūdeni, taču nepratu tikt uz priekšu, un tikai nākošajā gadā, pēc tam kad biju pie mūsu vārtiem aprunājies par peldēšanu ar kādu citu klaiņotāju, es iemācījos pareizi kustināt rokas.

Pēc tam man veicās arvien labāk, un pienāca diena, kad jutu, ka varu peldēt, kur vien gribu. Nolēmu pār­baudīt savas spējas aiz «bedrēm».

Bija tveicīgs vasaras vakars, un ezers likās tik­pat zils kā debesis. Es kails sēdēju krastā, vērodams melnos gulbjus, kas tālu ezerā šūpojās sīkajos vil­nīšos, un strīdējos ar Otru Zēnu, kurš gribēja, lai eju mājās.

«Tu viegli nopeldi simt jardus gar malu,» viņš sprieda. «Neviens cits zēns visā skolā to nespēj.»

Taču es neklausījos viņā, kamēr viņš aizrādīja:

«Redzi, cik te vientuļa vieta.»

Tieši vientulība mani biedēja. Ap ezeru neauga koki. Tajā brīvi spoguļojās debesis, un apkārt vienmēr valdīja dziļš klusums. Reizumis iekliedzās gulbis, taču tas bija skumjš kliedziens un tikai pastiprināja nošķir­tības sajūtu.

Pēc brīža es ierāpos ūdenī un, irdamies ar rokām, lai varētu noturēties taisni, aizkļuvu līdz vietai, kur sākās aukstais, tumši zilais dziļums. Stāvēju, kustinā­dams rokas un raudzīdamies lejā dzidrajā ūdenī, kur varēju redzēt garos, bālos ūdenszāļu stiebrus, kas lo­cījās kā čūskas, stiepdamies augšup no zemūdens terases stāvās sienas.

Palūkojos augšā uz debesīm, tās likās bezgalīgas — tukšs debess jums un zila ūdens grīda. Es jutos viens pasaulē, un mani māca bailes.

Nogaidīju mazu brītiņu, tad ievilku elpu un devos pāri kritumam. Uz mirkli manas kājas apņēma aukstie ūdens augu kāti, tad tie pašķīrās, un es peldēju ūdenī, kas man šķita bezgala dziļš.

Gribējās griezties atpakaļ, taču es peldēju tālāk, lēni un ritmiski kustinādams rokas un visu laiku atkār­todams pie sevis: «Tikai nebaidies, tikai nebaidies, tikai nebaidies!»

Pamazām apgriezos un, kad atkal redzēju krastu un tas likās ļoti tālu, mani uz mirkli pārņēma paniskas bailes un es sāku ar rokām kult ūdeni, taču iekšējā balss mani neatlaidīgi drošināja, es atguvos un atkal peldēju lēni.