Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Tas bija pats lielākais no mūsu izvilktajiem zušiem, un es strauji metos tam virsū. Zutis izslīdēja man no rokām un šļūca uz ūdens pusi. Izmisīgi berzēju rokas ar smiltīm un rāpos tam pakaļ, bet Džo nosvieda makšķeri un satvēra zuti pie pašas ūdens malas. Zutis locījās viņa rokās, kuļādams galvu un asti. Džo turēja to, cik stipri varēdams, taču tas izspruka viņam no rokām un nokrita zemē. Džo ķēra to, kad tas jau laidās ūdenī, bet paslīdēja dūņās un iekrita līdz vidum upē.

Džo parasti nelādējās, taču šoreiz lādējās. Bija jocīgi redzēt viņu ūdenī, tomēr es nesmējos. Viņš izrāpās krastā un stāvēja, rokas pacēlis, skatīdamies, kā ūdens peļķe krājas viņam pie kājām.

— Es par šito dabūšu brāzienu, — viņš norūpējies sacīja. — Nudien, tā būs! Jāizžāvē bikses, lai tur vai kas!

— Novelc un izžāvē pie ugunskura, — es ierosi­nāju. — Tas neies ilgi. Kā viņš tev izspruka?

Džo atskatījās uz upi.

— Tik lielu zuti es vēl savā mūžā nebiju redzējis, — viņš sacīja. — Nevarēju apņemt to ar rokām. Un smags! Velns, kas tas bija par svaru! Kā tev likās — cik smags viņš varēja būt?

Te nu bija lieliska izdevība ļaut vaļu fantāzijai, un mēs ar Džo to darījām ar lielu aizrautību.

— Tā ap tonnu, — es prātoju.

— Noteikti, — Džo piekrita.

— Un kā viņš svaidījās! — es iesaucos. — Locījās kā čūska.

— Viņš aptinās man ap roku, — Džo stāstīja, — un es domāju, ka roka būs pušu. — Viņš brīdi klusēja, tad sāka vilkt nost bikses tik lielā steigā, it kā lielās skudras lodātu viņam pa kāju. — Man jādabū šitās sausas.

Es iespraudu zemē žuburainu koku tā, ka tas liecās gandrīz pāri ugunij; tur uzkārtas, bikses karstumā ātri izžūtu.

Džo izņēma no kabatas samirkušu auklu, apaļu mi­siņa durvju rokturi un dažas marmora bumbiņas, tad pakāra bikses uz koka un sāka lēkāt ap ugunskuru, lai sasildītos.

Es iemetu «vēzēkli» atpakaļ upē, cerēdams noķert palaisto zuti, un, kad beidzot jutu, ka piekožas, rāvu makšķeri ar lādu spēku, it kā sataisījies celt lielu smagumu.

«Vēzēklis» kopā ar zuti nozibēja man augstu pār galvu, apmeta gaisā līkumu un uzgāzās aizmugurē tieši virsū kokam, uz kura bija uzkārtas Džo bikses. Tās iekrita ugunī.

Džo metās pie ugunskura, taču spēji atlēca atpakaļ, kad svelme iesitās sejā. Viņš pacēla vienu roku, lai aizsargātu seju, un mēģināja aizsniegt bikses ar otru. Piepeši viņš apskrēja apkārt ugunskuram, izmisīgi lādē­damies, izrāva makšķeri man no rokām un sāka bakstīt savas degošās bikses, pūlēdamies aizķert un izraut ārā. Kad beidzot viņam izdevās pabāzt makšķeres galu bik­sēm apakšā, viņš briesmīgā steigā cēla makšķeri tik sparīgi, ka bikses izlēca no liesmām, aprakstīja ugunīgu loku nakts tumsā, tad, čūkstēdamas un garaiņu mutuļus veldamas, iekrita upē.

Kad liesmas apdzisa, Džo apņēma melna tumsa. Viņa grimstošās bikses bija redzamas kā tumšs plankums uz mirgojošās plūstošā ūdens virsmas, un Džo vēroja šo plankumu, liekdamies pār ūdeni, rokas uz ceļiem atbal­stījis, kamēr tas nozuda, un ugunskura kvēle sārtoja viņa kailo mugurpusi.

— Ak dievs! — viņš novaidējās.

Atguvies tiktāl, ka varēja apspriest savu kļūmīgo stāvokli, Džo paziņoja, ka jāsteidzoties mājās. Viņš i

U Alans Maršals J6J

vairs negribēja noķert desmit zušus un bažījās tikai par to, lai kāds neieraudzītu viņu bez biksēm.

— Bez biksēm staigāt nedrīkst, — viņš nopietni stāstīja. — Ja kāds ieraudzīs mani bez biksēm, es esmu pagalam! Ko noķer bez biksēm, tam gads jānosēž kā likts Vecais Dobsons (Džo runāja par kādu apkārtnē pazīstamu riteņbraucēju, kurš nesen bija sajucis prātā) aizbrauca uz Melburnu un izskrēja cauri visai pilsēLai bez biksēm, un viņu ielika cietumā, velns zina, uz cik ilgu laiku … Mums jāsāk braukt. Kaut jel nebūtu pilns mēness!

Mēs steigšus piesējām makšķeres pie sēdekļa, no­vietojām maisu ar zušiem uz kāju balsta un devāmies cejā. Džo, drūmi klusēdams, sēdēja man klēpī.

Tā bija man smaga krava, un, kad gadījās kāda pie­kalne, Džo vajadzēja kāpt ārā un pastumt ratiņus. Taču kalnu nebija daudz, un es sāku braukt arvien lēnāk un lēnāk.

Džo žēlojās, ka salstot. Man bija silti, jo es strādāju ar rokām un no vēja mani pasargāja Džo, kurš sēdēja priekšā, pliķēdams savas kailās ciskas, lai nesaltu.

Tālu priekšā, uz gara, taisna ceļa gabala mēs ierau­dzījām tuvojošos ratu ugunis. Dzirdējām arī zirga pa­kavu klaboņu, un es teicu:

— Izklausās pēc vecā O'Konora sirmja.

— Tas būs viņš, — Džo piekrita. — Pieturi! Nevar zināt, kas brauc viņam līdzi. Izlaid mani ārā. Es paslēp­šos tur aiz tiem kokiem. Viņš domās, ka tu esi viens pats.

Nobraucu ratiņus ceļa malā, un Džo aizskrēja pa zāli un nozuda tumšā koku pudurī.

Es sēdēju, vērodams tuvojošos ratus, priecādamies, ka varu atpūsties, un domādams par ceļu, kas vēl priekšā, — tur bija vietas, kur viegli braukt, garas pie­kalnes, mūsu ceļš un beidzot mājas.

Kad ratu laternas jau bija pavisam tuvu, braucējs palaida zirgu soļos un, ticis blakus maniem ratiņiem, uzsauca: — Tprū! — Zirgs apstājās. Vīrs paliecās uz priekšu un blenza manī.

— Sveiks, Alan!

— Labvakar, mister O'Konor!

Viņš pārmeta grožu galu pār roku un sameklēja pīpi.

— No kurienes tu brauc?

— Biju makšķerēt.

— Makšķerēt! — viņš iesaucās. — Ka tevi nela­bais! — Viņš berza plaukstā tabaku un murmināja:

— Nesaprotu, ko tāds zeņķis kā tu var braukāt apkārt nakts vidū tajā sasodītajā mašīnā. Dabūsi vēl galu. Piemini manus vārdus! — Viņš pacēla balsi. — Kāds piedzēries var tevi sabraukt — redz, kas ar tevi vai notiki!

Viņš noliecās pār dubļu aizsargu un nospļāvās.

— Lai mani kaut vai pakar, bet tavu veco es nesa­protu, un ir vēl daudzi citi, kas nesaprot viņu. Tādam kroplam bērnam kā tev sen vajadzēja būt mājās un gulēt. — Viņš paraustīja plecus. — Nu, bet tā nav mana darīšana, paldies dievam! Vai tev ir sērkociņi?

Es izkāpu no ratiņiem, atraisīju kruķus un padevu viņam sērkociņu kastīti. Viņš uzrāva sērkociņu, turēja to pie savas pīpes un sūca tik sparīgi, ka virkšķēja vien, un liesmas virs pīpes galviņas te pieplaka, te iz­slējās. Atdevis man kastīti, viņš pacēla galvu ar mutē iesprausto pīpi un sūca, un sūca, kamēr tabaka galviņā sāka kvēlot.

— Jā, — viņš noteica, — katram savas bēdas. Man ir reimatisms plecā, tā lauž, ka briesmas. Es zinu, ko tas nozīmē … — Viņš sāka cilāt grožus, atkal apstājās un vaicāja: — Kā tavam vecajam iet?

— Var iztikt, — es atbildēju. — Viņš pašlaik iebrauc piecus misis Kerusersas zirgus.

— Misis Kerusersas! — nošņāca misters O'Konors.

— Velns parāvis! — Tad piebilda: — Paprasi tēvam, vai viņš negrib iebraukt manu trīsgadīgo ķēvīti. Vēl nav seglota. Un rāma kā jērs … Cik viņš ņem?

— Trīsdesmit šiliņu, — es sacīju.

— Par dārgu, — viņš cieti noteica. — Es viņam došu mārciņu — tas ir labi samaksāts. Viņai nav ne­kādu niķu. Parunā ar tēvu!

— Labi, — es apsolīju.

Viņš paraustīja grožus.

— Lai mani pakar, es nezinu, kas tādam zeņķim ko dauzīties apkārt pašā nakts melnumā, — viņš norūca. — Nu-ū!

Zirgs satrūkās un sāka iet.

— Sveiks, — sacīja misters O'Konors.