Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Alans Maršals

Gulēdama mazajā mūsu koka mājiņas labākajā istaba, gaidot vecmāti, kam vajadzēja mani saņemt, mana mate varēja redzēt zaļu pakalnu, augstus eikaliptus_ līgoja­mies vējā un mākoņu ēnas, kas aši slīdēja par aplo­kiem, un viņa sacīja manam tēvam:

— Mums būs dēls, šodien ir vīriešu diena.

Tēvs pieliecās un palūkojās pa logu uz tumši zaļo krūmu valni, kas apņēma izcirtumā ierīkotos aplokus.

— Es viņu izmācīšu par jātnieku un skrējēju, — viņš apņēmīgi noteica. — Nudien, to es izdarīšu!

Kad ieradās vecmāte, viņš uzsmaidīja tai un sacīja:

— Es gandrīz sāku domāt, ka mazais jau skraidīs apkārt, kad jūs ieradīsieties, misis Torensa.

— Jā, es būtu atbraukusi pusstundu agrāk, — strupi noteica misis Torensa, smagnēja sieviete ar apaļīgiem, melnīgsnējiem vaigiem un noteiktām kustībām. — Bet Teds vēl eļļoja divričus, kad vajadzēja jūgt zirgu. — Viņa paraudzījās uz māti. — Kā jūtaties, mīļā? Vai sāpes jau sākušās?

— Klausīdamās viņā, — māte man reiz stāstīja, — es jutu, kā smaržo tēva pātaga ar akācijas koka rok­turi, kas karājās uz gultas gala, un domās redzēju, kā tu, auļodams uz zirga, vēcini pātagu ap galvu tāpat kā tēvs.

Kamēr es nācu pasaulē, tēvs ar manām māsām sē­dēja virtuvē. Mērija un Džeina vēlējās brāli, ar kuru kopā iet uz skolu, un tēvs bija apsolījis viņām brāli, vārdā Alanu.

Ievīstītu sarkana flaneļa autiņos, misis Torensa iz­nesa mani, lai parādītu viņiem, un ielika mani tēvam rokās.

— Bija tik savādi skatīties uz tevi, — tēvs vēlāk stāstīja. — Mans dēls … Ko visu es nevēlējos — lai tu jātu un darītu daudz ko citu. Es vēlējos, lai tu labi prastu apieties ar zirgiem. Redzi, par ko es domāju. Protams, par skriešanu arī … Teica, ka tev esot stipras kājas. Likās savādi turēt tevi rokās. Visu laiku domāju, vai tu būsi līdzīgs man.

Drīz pēc tam, kad sāku iet skolā, saslimu ar bērnu trieku. Epidēmija, kas bija izcēlusies Viktorijā 20. gad­simta sākumā, no biezāk apdzīvotām vietām izplatījās lauku novados un nolika slimības gultā bērnus vien­tuļās fermās un mežu ciematos. Es biju vienīgais upuris Turallā, un jūdzēm tālu visapkārt ļaudis ar izbailēm uzņēma ziņu par manu slimību. Viņi saistīja vārdu «trieka» ar vājprātību, un, kad apstājās pajūgs un braucējs noliecās pāri ratu malai, lai patērzētu ar ceļā sastaptu draugu, bieži vien atskanēja jautājums: «Die­zin vai viņam galva kārtībā?»

Dažas nedēļas kaimiņi ātrāk brauca garām mūsu mājai, steigā aplūkodami ar pavisam citādu interesi veco kāršu žogu, neiejātos kumeļus aplokā un manu trīsriteni, kas bija apgāzts pie šķūņa. Viņi agrāk sauca mājās savus bērnus, ģērba tos siltāk un norūpējušies vēroja, kad tie klepoja vai šķaudīja.

— Tas ir dieva pirksts, — sacīja misters Karters, maiznieks, kurš tam arī cieši ticēja. Viņš bija svētdie­nas skolas priekšnieks un reiz starp citiem ziņojumiem, drūmi uzlūkodams savus skolniekus, sacīja:

— Nākamo svētdien rīta dievkalpojumā mācītājs Volters Robertsons izlūgsies drīzu izveseļošanos braša­jam zēnam, ko smagi piemeklējusi šausmīga slimība. Visi lūgti ierasties.

Tēvs, uzzinājis to un saticis kādu dienu misteru Karteru, nervozi plūkādams savas smilšu krāsas ūsas, skaidroja tam, kā es saslimis.

— Stāsta, ka bacili ieelpojot. Tas lidojot gaisā itin visur. Nekad nevar zināt, kur tas atrodas. Droši vien tas lidoja gar viņa degunu, kad viņš ievilka elpu, un tā viņš bija pagalam. Nokrita kā aizkauts vērsis. Ja viņš būtu izelpojis tobrīd, kad bacilis lidoja garām, tad nekas nebūtu noticis.

Brīdi klusējis, tēvs skumji piebilda:

— Tagad jūs aizlūdzat par viņu.

— Mugura radīta nastu nešanai, — maiznieks diev­bijīgi nomurmināja. Viņš bija draudzes vecākais un nelaimē saskatīja dieva roku. Bet visu, kas ļaudis iepriecināja, viņš turēja par sātana darbu.

— Tā ir dieva griba, — viņš piemetināja ar zināmu gandarījumu, pārliecināts, ka šī piezīme patiks visvare­najam. Viņš arvien izmantoja gadījumu, lai iegūtu dieva labvēlību.

Tēvs nicīgi pavīpsnāja par tādu filozofiju un diez­gan asi pateica:

— Mana zēna mugura gan nav radīta nastām, un, es jums sacīšu, arī šī viņam nebūs nasta. Ja jums katrā ziņā jārunā par nastu, tad tā būs šeit. — Un viņš ar melnīgsnēju pirkstu pieskārās sev pie galvas.

Vēlāk, stāvēdams pie manas gultas, viņš norūpē­jies jautāja:

— Vai tev sāp kājas, Alan?

— Nē, — es viņam atbildēju. — Tās ir kā ne­dzīvas.

— Sasodīts! — viņš satriekts iesaucās.

Viņš bija kalsens, līkām kājām un šaurām gūžām — sekas no gadiem ilgas sēdēšanas seglos, jo viņš iejāja zirgus un Viktorijā bija ieradies no kāda Kvinslendas nostūra.

— Bērnu dēļ, — viņš mēdza sacīt. — Tur nav skolu. Tikai viņu dēļ, nudien, citādi es nebūtu pārnācis uz šejieni.

Viņam bija īsta Austrālijas mežu iemītnieka seja, melnīgsnēja un grumbu izvagota, skaidras, zilas acis, ko apņēma sīku krunciņu tīkls, kas bija radušās no skatīšanās saules kvēlē pār sālszālēm apaugušajiem līdzenumiem.

Kāds viņa biedrs, lopu dzinējs, kas reiz iegriezās viņu apciemot, izsaucās, kad tēvs gāja pāri pagalmam sasveicināties ar viesi:

— Pie joda, Bil, tu vēl arvien soļo kā tāds emu!

Tēvs gāja viegliem, sīkiem solīšiem un iedams vien­mēr skatījās uz leju, šo paradumu izskaidrodams ar to, ka nākot no «čūsku zemes».

Reizēm, kad bija iemetis dažas glāzītes, viņš mēdza iebrāzties pagalmā uz kāda pa pusei iejāta kumeļa, šaudījās uz priekšu un atpakaļ starp barības silēm, ratu ilksīm un veciem, nederīgiem riteņiem, izdzenā­dams uz visām pusēm vistas un kliegdams augstā, grie­zīgā balsī:

— Mežonīgha lopi bez īpašumzīmēm! Zvanu! Hei, sargās!

Tad viņš, pievilkdams pavadu, uzcēla zir; 3 u pakaļ­kājās un, norāvis savu platmalaino cepuri, vicināja to, it kā pateikdamies par aplausiem, un palocījās pret virtuves durvīm, kur tādos gadījumos parasti stāvēja māte, rāmi smaidīdama, un viņas smaidā bija reizē prieks, mīlestība un rūpes.

Tēvs mīlēja zirgus ne tāpēc, ka ar tiem pelnīja sev iztiku, bet tāpēc, ka redzēja tajos skaistumu. Viņam patika aplūkot labi noaugušu zirgu. Viņš lēni staigāja tam apkārt, galvu piešķiebis, uzmanīgi vērodams ik­vienu locekli, nobraucīdams ar plaukstu tā priekškā­jas, meklēdams uzpampumus vai rētas, kas liecinātu, ka tas kādreiz kritis.

— Zirgam jābūt ar labiem, spēcīgiem kauliem un augstām kājām, — viņš mēdza sacīt. — Un garu rumpi.

Viņš uzskatīja zirgus par cilvēkiem līdzīgām būt­nēm.

— Jā, tā tas ir, — viņš apgalvoja. — Es viņus daudz esmu redzējis. Daži zirgi saīgst, ja tiem tikai mazliet uz­met ar pātagu. Tāpat kā daži bērni. . . Iecērtiet viņiem pļauku, un viņi nerunās ar jums dienām. Turēs ļaunu prātu. Redz, viņi nespēj aizmirst. Pie velna, tieši tāpat ir ar zirgiem! Dažs sāk niķoties, tiklīdz dabū ar pātagu. Ņemiet kaut vai vecā resnīša Dika bēro ķēvi. Tai ir cieta mute. Bet es viņu iebraucu, neaizmirstiet to. Tā tas ir … Viņai daba tāda pati kā Resnītim. Tas, kas mēģinājis Diku iedresēt, visu galīgi saputrojis. Viņš man vēl ir parādā veselu mārciņu par šo darbu. Nu, miers ar viņu. .. Viņam tikpat nekā nav.