Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Mana māte uzlika abas rokas uz manie® citu. Māte, ceļiem un, cieši samiegusi acis, lai aizturer u >_ 1 iela visu svaru spieda manas kājas uz leju, kamēr noteica nas atradās uz galda. Kamēr manas kājas zem ir. svara stiepās taisnas, pirksti izpletās un tad atkal salie­cās kā putna nagi. Kad cīpslas pacelēs sāka stiepties, es skaļi kliedzu, plaši ieplestām acīm stingi vērdamies izbiedētajos zirgos gravīrā virs kamīna. Kamēr mani pirksti krampjaini raustījās un locījās, es žēlojos šiem zirgiem:

— Ai, zirgi, zirgi, zirgi… Ai, zirgi, zirgi. . .

uz brīdi aizklāja mūsu zirgu kāju saceltie putekļi, taču es tos neredzēju. Es gulēju, atslējis galvu pret mātes plecu, kamēr viņa trīs stundas vēlāk mani pamodināja.

Zem ratu riteņiem čirkstēja grants slimnīcas pa­galmā, un es piecēlos sēdus un lūkojos uz balto ēku ar šaurajiem logiem un savādu smaržu.

Pa vaļējām durvīm varēju redzēt tumšu, spodru grīdu un postamentu, uz kura atradās vāze ar puķēm. Mājā valdīja klusums, dīvains miers, kas mani biedēja.

Istabā, kurā tēvs mani ienesa, gar sienu stiepās pol­sterēts sēdeklis un vienā stūrī atradās rakstāmgalds. Pie tā sēdēja māsa, kura uzdeva tēvam krietni daudz jautājumu. Atbildes viņa ierakstīja žurnālā, un tēvs vēroja viņu, tāpal kā būtu vērojis niķīgu zirgu, kas pieglaudis ausis.

Kad viņa bija izgājusi no istabas, paņemdama līdzi žurnālu, tēvs sacīja mātei:

— Šādās iestādēs man vienmēr ir tāda sajūta, it kā es varētu pasūtīt viņus visus pie velna. Viņi visu tik sīki grib izpētīt, novelk kā govij ādu — pārāk daudz jautā. Pašam sāk likties, ka nevajadzētu būt šeit, it kā es viņus apmānītu. Es nezinu …

Pēc brītiņa māsa atgriezās kopā ar sanitāru, kurš aiznesa mani, pēc tam kad māte bija apsolījusi, ka atnākšot apraudzīt mani gultā.

Sanitārs .bija ģērbies brūnā halātā. Viņam bija sar­kana, krunkaina seja, un viņš raudzījās manī tā, it kā es nebūtu zēns, bet grūti atrisināms uzdevums. Ienesis mani vannas istabā, viņš ielika mani siltā vannā. Tad apsēdās uz ķeblīša un sāka tīt cigareti. Aizsmēķējis viņš jautāja man:

— Kad tu pēdējo reizi mazgājies?

— Šorīt, — es atbildēju.

— Nu tad pagūli mazliet vannā. Ar to pietiks.

Vēlāk es sēdēju vēsajā, tīrajā gultā, kur viņš mani

bija novietojis, un lūdzos, lai māte neiet projām. Mat­racis bija ciets un stīvs, un es nevarēju savīstīt segas sev apkārt. Zem šīm segām nebūs ne siltu iedobumu, ne arī līkumotu taciņu — kā mājās vatētajai segai, — kur ripināt marmora bumbiņas. Šeit mani nesargāja pazīstamās sienas un es nedzirdēju ne suņus rejam, ne

zirgus gremojam ekseļus. Tas viss piederējās pie manām mājām, un šinī brīdī man visa tā neizsakāmi trūka.

Tēvs jau bija atsveicinājies no manis, bet māte vēl kavējās. Piepeši viņa strauji noskūpstīja mani un aiz­gāja, un man likās neticami, ka viņa tā spēja rīkoties. Man šķita, ka viņa to nedara aiz savas gribas, bet viņu piespiež kādi pēkšņi radušies briesmīgi apstākļi, pret ko viņa nespēj cīnīties. Es neiekliedzos, nelūdzu viņu atgriezties, kaut gan tieši to vēlējos. Es noskatījos, kā viņa aiziet, un nebija manos spēkos viņu atturēt.

Kad māte bija aizgājusi, vīrietis blakus gultā brītiņu vēroja mani klusēdams, tad jautāja:

— Kāpēc tu raudi?

— Es gribu uz mājām.

— To mēs visi gribam, — viņš sacīja, tad pacēla acis pret griestiem, nopūtās un atkārtoja: — Jā, to mēs visi gribam.

Palātā, kurā mēs gulējām, bija spoža grīda, gaiš- lirūna starp gultām un istabas vidū, bet tumša un mir­dzoša pagultēs, kur kopēju kājas nenobružāja vasko- jumu.

Pie divām pretējām sienām rindā stāvēja baltas me­tālā gultas uz tievām kājām ar ritenīšiem apakšā. Kad kopējas pabīdīja gultas, ritenīši griezās līdzi un bija ieberzuši grīdā bedrītes visapkārt katrai gultas kājai.

Segas un palagi bija cieši pārstiepti slimniekam, un malas pabāztas zem matrača, tā izveidojot gulētājam it kā pārsējumu.

Palātā bija četrpadsmit vīru. Es biju vienīgais bērns. Pēc manas mātes aiziešanas daži no šiem vīriem uzru­nāja mani un sacīja, lai nebēdājoties.

— Tev šeit būs labi, — kāds teica, — mēs par tevi rūpēsimies.

Viņi apjautājās, kas man kaišot, un, kad es pastās­tīju, sākās sarunas par bērnu trieku, un kāds sacīja, tā esot slepkavība.

— Tā ir tīrā slepkavība, — viņš sacīja. — Nudien! īsta slepkavība.

Šī piezīme pacēla manu pašapziņu, un man iepatikās vīrs, kas to pateica. Es neuzskatīju savu slimību par no­pietnu, tikai par pārejošu traucēkli, un nākamajās dienās saīgu un dusmojos, kad uznāca sāpes, pat kritu izmisumā, taču, kad sāpes mitējās, es drīz vien tās aiz­mirsu. Es nekad ilgi nepaliku nomāktā garastāvoklī. Apkārt bija pārāk daudz interesanta.

Es biju patīkami pārsteigts, redzēdams, kādu iespaidu mana slimība atstāja uz cilvēkiem, kas stāvēja pie manas gultas, raudzīdamies manī ar bēdīgām se­jām, un manu slimību uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Man likās, ka esmu ievērojams cilvēks, un es jutos apmierināts.

— Tu esi dūšīgs zēns, — viņi sacīja, noliekdamies un noskūpstīdami mani, un tad noskumuši gāja projām.

Man šis piedēvētais dūšīgums bija neatminama mīkla. Nosaukt par dūšīgu taču bija tas pats, kas ap­balvot ar kādu goda zīmi. Kad apmeklētāji nosauca mani par dūšīgu, es vienmēr centos sataisīt nopietnu seju, jo parastā priecīgā izteiksme likās nepiemērota šim apzīmējumam.

Tomēr es arvien uztraucos, ka šī viltība nenāk gaismā, un samulsu, kad nācās saņemt šo apzīmējumu, ko es apzinājos nepelnītu. Mājās, kad pele skribinājās manā istabā aiz sienas dēļiem, es baidījos un naktī nedrīkstēju iziet ārā padzerties, baidīdamies no tumsas. Dažreiz man ienāca prātā: ko gan tie ļaudis domātu, ja to zinātu?

Taču ļaudis neatlaidīgi apgalvoja, ka es esot dūšīgs, un es uzņēmu to ar slepenu lepnumu, kaut arī ne bez zināmas vainas apziņas.

Dažu dienu laikā es pilnīgi apradu ar palātu un tās iemītniekiem un sāku justies pārāks par jaunajiem slim­niekiem, kuri apmulsa, kad, palātā ienākot, pretī vērās daudzas sejas, skuma pēc mājām un ilgojās gulēt sa­vās ierastajās gultās.

Slimnieki reizēm pajokojās par mani, reizēm pamā­cīja, kā jau pieaugušie bērnu, vai tāpat vien kaut ko uzsauca, kad nebija nekā cita ko runāt. Es ticēju visam, ko viņi man stāstīja, un tas viņus uzjautrināja. Savā mūžā daudz pieredzējuši, viņi skatījās uz mani no aug­šas, iedomādamies, ka es, būdams godīgs un atklāts, nespēju saprast, ka runa ir par mani. Viņi runāja par mani tā, it kā es būtu kurls un nedzirdētu viņu vārdus.

— Viņš tic visam, ko viņam saka, — kāds jaunek­lis pāri palātai skaidroja nule ienākušam slimniekam.

— Paklausieties pats! Ei, Smaiduli, — viņš uzsauca man,

— akā pie tavas mājas dzīvo ragana, vai ne?

— Jā, — es apstiprināju.

— Nu redziet, — nopriecājās jauneklis. — Jocīgs puišelis. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.

Es nodomāju, ka šis jauneklis ir muļķis. Brīnījos, kāpēc viņi iedomājās, ka es nevarēšot staigāt. Es zi­nāju, ka varēšu. Es iejāšu mežonīgus zirgus, saukšu: «Ho! Ho!» — un vicināšu gaisā cepuri, un uzrakstīšu grāmatu, līdzīgu «Koraļļu salai».

Man patika vīrs, kas gulēja blakus gultā.

— Mēs būsim draugi, — viņš sacīja man neilgi pēc manas ierašanās. — Vai tu gribētu būt mans draugs?