Alans Maršals: ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Jā, — es teicu. Atcerēdamies kādu krāsainu zī­mējumu vienā no manām pirmajām grāmatām, es iedo­mājos, ka draugi stāv blakus, sadevušies rokās. Es pa­stāstīju to savam kaimiņam, taču viņš sacīja, ka tas neesot nepieciešami.

Ik rītus viņš pacēlās, atbalstīdamies uz elkoņa, un teica man, katru vārdu pastiprinādams ar plaukstas sitienu:

— Vienmēr atceries, ka brāļu Makdonaldu vējdzir­navas ir vislabākās.

Es priecājos, ka nu zināju, kuras vējdzirnavas vis­labākās. Patiešām,' šis apgalvojums tā iespiedās man prātā, ka vēlāk arvien ietekmēja manus uzskatus par vējdzirnavām.

— Vai Makdonalds un viņa brālis tās taisa? — es jautāju.

— Jā, — viņš atbildēja. — Es esmu vecākais Mak­donalds. Anguss.

Piepeši viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena un sapīcis noteica:

— Dievs vien zina, kā viņi tur tiek galā bez ma­nis — ar pasūtījumiem un visu pārējo. Vienmēr viss jāpatur acīs. — Viņš pēkšņi uzsauca kādam palātas otrā galā: — Kādu laiku šodien pareģo avīze? Kā viņi spriež — būs sausums vai ne?

— Avīze vēl nav atnesta, — atteica uzrunātais.

Anguss bija pats lielākais un plecīgākais no visiem mūsu palātas iemītniekiem. Viņam bieži uznāca sāpju lēkmes, un viņš reizēm skaļi nopūtās, lādējās vai ievai­dējās tā, ka es izbijos.

Naktī nomocījies ar sāpēm, viņš no rīta mēdza sacīt, īpaši nevērsdamies ne pie viena:

— O, kas tā bija par briesmīgu nakti!

Viņam bija plata, rūpīgi skūta seja ar dziļām rie­vām no deguna līdz lūpu kaktiņiem. Sejas āda viņam bija gluda kā miecēta. Viņa kustīgā, jutīgā mute viegli savilkās smaidā, ja vien viņu nemocīja sāpes.

Viņš mēdza gulēdams pagriezt galvu uz manu pusi un ilgi raudzīties klusējot.

— Kāpēc tu tik ilgi lūdz dievu? — viņš kādreiz iejautājās, tad, atbildot uz manu pārsteiguma pilno skatienu, piemetināja: — Es skatījos, kā tev lūpas kustējās.

— Man daudz kas jāizlūdzas, — es paskaidroju.

— Kas tad? — viņš gribēja zināt.

Es apmulsu, un viņš sacīja:

— Runā! Pastāsti man! Mēs taču esam draugi.

Es atkārtoju savu lūgšanu, un viņš klausījās, raudzī­damies griestos, rokas uz krūtīm salicis. Kad es beidzu, viņš pagrieza galvu un palūkojās manī.

— Tu itin neko neesi aizmirsis. Būs viņam krietni ko galvu palauzīt. Dievs varen daudz par tevi domās, noklausījies to visu.

Sī piezīme mani iepriecināja, un es nolēmu lūgt dievu, lai viņš palīdzētu arī Angusam.

Garā, sarežģītā lūgšana, ko es skaitīju katru vakaru pirms gulētiešanas, radās tāpēc, ka arvien pavairojās mani lūgumi dievam. Manas vajadzības auga ik dienas, un, tā kā es atmetu lūgumu tikai tad, kad tas bija izpildīts, tad neizpildītie lūgumi bija tādā pārsvarā pār izpildītajiem, ka mani jau sāka biedēt pastāvīgā to at­kārtošana. Māte nekad neļāva man kavēt svētdienas skolu, un no viņas es iemācījos savu pirmo lūgšanu, kura nebija sevišķi gara, sākās ar vārdiem: «Ak mīļais, labais Jēzu» — un beidzās ar lūgumu svētīt dažādus cilvēkus, ari tēvu, kaut gan es savā sirdī vienmēr jutu, ka viņam nekādas svētības nevajag. Kādreiz vēlāk, ieraudzījis kaut kur nomestu lielisku kaķi, es izbijos, jo tas bija stīvs un nekustīgs un man pateica, ka tas esot beigts.

Naktī savā gultā es iedomājos, ka māte un tēvs gul nekustīgi ar atņirgtu lūpu kā šis kaķis, un bailēs lūdzos, lai viņi nenomirst agrāk par mani. Tas bija pats no­pietnākais no maniem lūgumiem, ko nekad nedrīkstēja izlaist.

Pēc tālākām pārdomām es nolēmu aizlūgt arī par Megu, savu suni, lai dievs to pasargātu, kamēr es iz­augšu un kļūšu vecs diezgan, lai spētu pārciest tās nāvi. Norūpējies, ka es varbūt pārāk daudz prasu no dieva, es piebildu, ka — tāpat kā attiecībā uz Megu — es būšu mierā, ja mani vecāki dzīvos, kamēr man būs, teiksim, trīsdesmit gadi. Man šķita, ka tādā vecumā es varēšu iztikt bez asarām. Vīrieši nekad neraud.

Es lūdzos, lai man kļūtu labāk, arvien piemetinā­dams, ka vēlētos izveseļoties līdz Ziemsvētkiem, pēc diviem mēnešiem, ja dievam nav nekādu iebildumu.

Vajadzēja aizlūgt arī par maniem mīluļiem, ko es turēju sprostos un aplociņos mūsu pagalmā, jo tagad, kad es nevarēju tos pabarot un apmainīt tiem ūdeni, vienmēr baidījos, ka tos neaizmirst. Es lūdzu dievu, lai tas nekad nenotiktu.

Petu — vecu, viegli sakaitināmu kakadu, vajadzēja ik vakarus izlaist no sprosta palidināties ap kokiem. Reizēm kaimiņi sūdzējās par viņu. Veļas dienās viņš dažkārt nometās uz veļas auklām un izvilka knaģus. Sa­dusmotās saimnieces, ieraudzījušas baltos palagus zemē, putekļos, svieda Petam ar sprunguļiem un akmeņiem, un man vajadzēja aizlūgt, lai viņas nekad netrāpīLu un nenogalinātu to.

Vajadzēja arī lūgt dievu, lai dara mani par krietnu zēnu.

Izteicis savas domas par manu lūgšanu, Anguss jautāja:

— Ka tu doma — kads ir dievs? Kā viņš izskatas?

Es arvien iztēlojos dievu kā varenu vīru, tērpušos baltā palagā līdzīgi arābam. Viņš sēdēja krēslā, elkoņus uz ceļiem atbalstījis, un raudzījās lejā uz pasauli, un viņa acis šaudījās no viena cilvēka uz otru. Es viņu nevarēju iedomāties laipnu, vienīgi bargu. Jēzus, man likās, varētu būt labs kā mans tētis, bet nekad tā nelādētos. Tas, ka Jēzus jāja tikai uz ēzeļiem un nekad uz zirgiem, man sagādāja vilšanos.

Reiz tētis, novilcis jaunos zābakus, ko bija sācis ievalkāt, uzāva Džilspaija firmas gamašas un atviegloti iesaucās:

— Šie zābaki gan ir taisīti debesīs!

No tā laika es ticēju, ka Jēzus staigā Džilspaija ga­mašās.

Kad es biju visu to paskaidrojis, Anguss piezīmēja, ka mans dieva iztēlojums varbūt esot tuvāks īstenībai nekā viņējais.

— Mana māte vienmēr runāja gēļu valodā, — viņš sacīja. — Es iedomājos dievu kā vecu, salīkušu vīru ar baltu bārdu, un viņam apkārt vesels pulks vecu sie­viešu, kuras ada un sarunājas gēļu valodā. Man likās, ka dievam vienmēr ir plāksteris uz acs un māte saka: «Tur tie palaidņi svaidās ar akmeņiem.» Es nevarēju iedomāties, ka dievs kaut ko darītu, vispirms neap- spriedies ar māli.

— Vai jūsu māte jūs iepļaukāja ar? — es viņam jautāju.

— Nē, — viņš domīgi atbildēja. — Viņa nekad ne- pļaukāja bērnus, bet bija ļoti barga pret dievu.

Slimnieks, kas gulēja Angusam kreisajā pusē, vi­ņam kaut ko aizrādīja, un viņš atteica:

— Neuztraucieties! Es nesatricināšu viņa ticību. Viņš pats par to padomās, kad pieaugs.

Kaut gan es ticēju dievam un vakaros ilgi skaitīju lūgšanas, tomēr uzskatīju, ka neesmu atkarīgs no viņa. Viņš viegli būtu varējis apvainot mani tā, ka es vairs nekad ar viņu nerunātu. Es baidījos no viņa, jo viņš varēja likt man degt elles ugunīs. Mūsu svētdienas skolas priekšnieks tā stāstīja. Taču vairāk nekā no elles ugunīm es baidījos kļūt izstumtais.

Kad Mega savainoja plecu, dzīdamās pakaļ trusī­tim, man likās, ka dievs mani nežēlīgi piekrāpis, un es nolēmu turpmāk pats rūpēties par Megas labklājību un neprasīt dieva palīdzību. Tai vakarā es neskaitīju lūgšanu.

Tēvs nopēla dievu, kad vien to pieminēja, taču man patika tēva nostāja, jo es jutu, ka viņš ir cilvēks, uz ko es varētu pajauties, ja dievs mani pieviltu, — viņš taču bija pārsējis Megai plecu. Tomēr tēva izturēšanās, runājot par dievu, reizēm mani darīja nemierīgu.

Reiz viņš aizveda ķēvi pie ērzeļa un tā īpašnieks — vecais, resnais mācītājs, jautāja, kādas spalvas kumeļu viņš vēlētos.