Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Tomēr zēni drīz vien nogura, jo nebija vingrinājuši rokas, staigājot ar kruķiem, un man nācās vienam dar­bināt rokturus bez viņu palīdzības.

Ar invalīdu ratiem es varēju nokļūt tālāk nekā līdz šim, arī līdz upei. Turallas upe atradās trīs jūdzes no mūsu mājām, un es to redzēju tikai svētdienas skolas sarīkojumos vai arī tādās reizēs, kad tēvam gadījās braukt uz turieni ar zirgu.

Džo bieži gāja uz upi makšķerēt zušus, un tagad es varēju viņu pavadīt. Piesējām abas bambusa makšķeres pie sēdekļa, novietojām uz kāju balsta tukšu cukura maisu, kur salikt zušus, un devāmies ceļā. Džo sēdēja priekšā un kustināja rokas ar īsiem, ātriem rāvieniem, kamēr man iznāca gari vēzieni, jo es turēju rokturus tuvāk pie gala.

Mēs parasti zvejojām sestdienu vakaros, no mājām arvien izgājām vēlu pēcpusdienā un pie Makkelema atvara nonācām pirms saules rieta. Makkelema atvars bija pagarš, dziļš līcis, kur ūdens vienmēr bija tumšs un rāms. Krastā auga sarkanie eikalipti, plezdami spē­cīgos zarus pāri ūdenim. Stumbri bija grumbuļaini un červeļaini, nomelnējuši mežu ugunsgrēkos, vai ar ga­rām, milzīgai lapai līdzīgām rētām — kur kāds melnais iezemietis bija noplēsis mizu, lai pagatavotu sev laiviņu.

Mēs ar Džo izdomājām stāstus par šiem kokiem, de­dzīgi pētīdami tos, meklējot zīmes, ko būtu atstājis mizas atciršanai lietotais akmens cirvis. Dažas rētas bija maza bērna garumā, un mēs zinājām, ka no tām miza izmantota seklajām silītēm, kurās melnādaino sie­vietes guldīja savus mazuļus vai nesa pārtikai savāktos augļus un saknes.

Viens tāds koks auga pie Makkelema atvara tik tuvu, ka ūdens skaloja tā milzīgās, savijušās saknes. Rāmos vakaros, kad mūsu pludiņi nekustīgi gulēja uz taciņas, ko mēness meta pāri upei, tumšais līmenis pie mūsu kājām pēkšņi ieņirbējās sīkos vilnīšos, atskanēja plunkšķi un brītiņu bija redzams piļknābis, kurš pel­dēja, vērodams mūs ar spožām acīm, un drīz atkal ap­meta kūleni un nozuda savā alā, kas atradās zem ūdens starp vecā koka saknēm.

Pīļknābji mēdza peldēt kādu gabalu pa upi uz augšu, tad neapgriezdamies līdz ar straumi laidās atpakaļ, mek­lēdami ūdenī tārpus un kāpurus. Dažreiz, pamanījuši virs ūdens līmeņa tikai viņu izliektās muguras, mēs nodomājām, ka tās ir zivis, un metām tai vietā savas makšķeres. Ja kāds pīļknābis piekodās, mēs izvilkām to krastā, apglaudījām, parunājām, cik labprāt mēs to paturētu, tad atkal palaidām ūdenī.

Alās zem koka dzīvoja arī ūdensžurkas. Tās nesa no dūņām augšā gliemežnīcas un sadauzīja vākus, tupē­damas uz kādas milzīgas, plakanas saknes, un mēs tur savācām drumslas maisiņā un nesām mājās vistām.

— Tās ir labākās gliemežvāku drumslas pasaulē, — Džo man paskaidroja, taču Džo allaž runāja pārākajā pakāpē. Manus invalīdu ratiņus viņš sauca par «visla­bāko mašīnu, ko viņš kādreiz redzējis», un brīnījās, kāpēc ar tiem nerīko braukšanas sacīkstes.

— Tu viegli uzvarētu, — Džo apgalvoja man. — Teiksim, tu esi nostājies pie starta . . . Nē, tas neko nenozīmē. Nevienam nav tādu roku kā tev. Tu pār­spētu visus.

Tā mēs sarunājāmies ceļā uz upi, sēžot viens otram pretī ratiņos un ritmiski kustinot rokas. Tovakar mēs jutāmies ļoti laimīgi, jo bijām pagatavojuši «vēzēkli».

Ķert zušus ar naktsāķiem ir satraucoši, bet ar «vē­zēkli» šis satraukums ir pastāvīgs un loms daudz lielāks.

«Vēzēkli» pagatavo, saverot tārpus uz vilnas dzijas pavediena, kamēr iznāk milzīgs, vairākus jardus garš tārps.

Šo smago tārpu virteni saloka saišķi un piesien pie makšķeres. Pludiņš nav vajadzīgs. «Vēzēkli» iemet ūdenī, tas tūliņ nogrimst dibenā, un gandrīz tai pašā acumirklī to sagrābj kāds zutis, kura zāģim līdzīgie zobi ieķeras vilnā.

Kad makšķerētājs jūt, ka rausta, viņš strauji izrauj zuti no ūdens, un tas līdz ar vēzēkli nokrīt krastā viņam blakus. Tad jāsatver zutis, kamēr tas nav paspējis no­zust ūdenī, ar nazi jāpārgriež tam kakls un jāiesviež, maisā.

Zuši ir glumi un grūti noturami. Gadījās, ka pieķērās divi reizē, un tad mēs abi ar Džo metāmies tos gūstīt, satvērām, palaidām un no jauna klupām tiem virsū. Gaidīdami, kamēr kāds piekodīsies, mēs berzējām del­nas uz sausas zemes, lai pielipušie smilšu graudi neļautu zutim slīdēt. Gļotas, ar ko pārklāti zuši, kopā ar šīm smiltīm kļuva par lipīgiem dubļiem, un pēc laiciņa rokas vajadzēja nomazgāt un no jauna ieberzēt.

Nonākuši pie vecā eikalipta, mēs sakūrām ugunskuru un uzlikām vārīties katliņu, kurā māte jau bija iebērusi tēju un cukuru. Vērojām, kā pīles baros strauji peld pa upi uz augšu, virzīdamās līdzi tās līkumiem, un, mūs ieraudzījušas, spēji paceļas' spārdos.

— Šajā upē ir milzums pīļu, — sacīja Džo, gremo­dams biezu maizes riku ar sālītu vērša gaļu. — Kaut man būtu tik peniju, cik pīļu, teiksim, no šejienes līdz Turallai!

— Kā tu domā, cik tad tev sanāktu? — es viņam vaicāju.

— Simt mārciņu kā likts! — atteica Džo, kurš vien­mēr rīkojās ar apaļiem skaitļiem.

Simt mārciņas Džo uzskatīja par veselu bagātību.

— Ko visu nevar izdarīt ar simt mārciņām! — viņš skaidroja man. — Ko tikai gribi.

Sis temats mūs valdzināja.

— Varētu nopirkt poniju, kādu vien vēlētos, — es ierosināju. — Vislabākos seglus. Pie joda! Teiksim, iegribas nopirkt kādu grāmatu. .. Nu, tad to varētu i?,darīt, un, ja grāmatu aizdotu kādam un tas neatdotu,^ arī nebūtu liela bēda.

— Atpakaļ dabūtu viegli, — Džo iebilda. — Tu taču zinātu, pie kā tā atrodas.

— Varbūt nezinātu, — es neatlaidos. — Neviens neatceras, kam aizdod grāmatas.

Es iemetu ūdenī maizes garozas, un Džo aizrādīja:

— Neaizbiedē zušus! Zuši ir briesmīgi tramīgi, bez tam šovakar ir austrumu vējš un, kad ir austrumu vējš, tac! zuši neķeras.

Džo piecēlās un apslapināja pirkstu mutē. Tad turēja to uz augšu rāmajā gaisā un brītiņu nogaidīja.

— Jā, no austrumiem gan. Austrumu pusē jūt auk­stumu.

Tomēr zuši ķērās labāk, nekā Džo bija paredzējis. Tiklīdz izņēmu vēzēkli no zālēm izklātās skārda bun­džas, kurā mēs to glabājām, un iemetu ūdenī, tūliņ jutu, ka piekožas. Izrāvu makšķeri un izmetu vēzēkli kopā ar zuti krastā. Zutis ķepurojās zālē un, locīdamies kā čūska, līda uz ūdens pusi.

— Ķer ciet! — es kliedzu.

Džo sagrāba zuti un turēja to ar abām rokām, kamēr es attaisīju kabatas nazi. Pārgriezu zutim mugurkaulu pie kakla, un mēs iemetām to cukura maisā, kas gulēja zemē blakus ugunskuram.

— Viens jau ir, — Džo apmierināts noteica. — Lai­kam austrumu vējš būs nostājies — tas ir lieliski. Mēs šovakar daudz noķersim.

Vienpadsmitos mums bija astoņi zuši, bet Džo gri­bēja desmit.

— Ja tu noķer desmit, tas nozīmē, ka tu esi labs makšķernieks, — viņš sprieda. — Labāk izklausās, ja saka: «Vakar vakarā mēs izvilkām desmit,» — nekā: «Mēs izvilkām astoņus.»

Nolēmām palikt līdz divpadsmitiem. Bija uzlēcis mēness, un pietika gaismas, lai redzētu ceļu mājup. Džo salasīja vēl malku ugunskuram. Kļuva vēss, un mēs bijām plāni ģērbušies.

— Nav nekā skaistāka par lielu ugunskuru, — es sacīju, mezdams sausus eikaliptu zarus liesmās, kamēr tās pacēlās augstāk par mūsu galvām.

Džo nosvieda zaru klēpi un skrēja pie makšķeres, kuru bija sakustinājis zutis. Viņš izmeta zuti krastā, tas nokrita tuvu ugunskuram un, mirgodams sudrabaini melns, locīdamies bēga projām no karstuma.