Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Paklau! — es uzsaucu Džo. — Mums viņa jāpie- ceļ. Viņai vajag tikai padzerties, un viņa atspirgs. Pa­skaties uz viņas sāniem. Izkaltusi kā asaka. Ņemsim viņu aiz galvas.

Džo nostājās man blakus. Mēs apņēmām ar rokām ķēves kaklu un cēlām, taču viņa nekustējās. Tikai smagi elsa.

— Lai viņa mazliet atpūšas, — Džo ieteica. — Var­būt tad varēs piecelties.

Mēs stāvējām blakus ķēvei tumstošajā vakara krēslā, nespēdami samierināties ar domu, ka viņai jānobeidzas. Mūs mocīja nemiers un dusmas par savu bezspēcību. Gribējām iet mājās, bet nespējām pamest ķēvi, jo tad mums acu priekšā stāvētu zirgs, kas nakts tumsā cīnās ar nāvi.

Es pēkšņi satvēru viņas galvu. Džo pliķēja sānus. Mudinājām viņu ar kliedzieniem. Brītiņu viņa pūlējās piecelties, tad atkrita atpakaļ un ar smagu, trīcošu no­pūtu nolaida galvu zemē.

Mēs to nespējām izturēt.

— Pie velna, ko viņi visi dara? — piepeši Džo dus­mās iekliedzās, lūkodamies apkārt uz tukšajiem cejiem, it kā gaidītu spēcīgus vīrus ar virvēm steidzamies mums palīgā.

— Vajadzēs atnest viņai ūdeni, — es izmisis sacīju. — Iesim dabūsim spaini!

— Es iešu, — teica Džo. — Tu pagaidi tepat. Kur ir spainis?

— Šķūnī.

Džo skriešus metās uz mājas pusi, bet es apsēdos zemē blakus ķēvei. Dzirdēju moskītus sīcam, garām aizdūca vaboles. Pāri koku galotnēm laidelējās sik­spārņi. Pārējie zirgi bija padzērušies un cits aiz cita lēnām vilkās man garām, atpakaļ uz kādu tālu vietu, kur vēl bija paglābušies daži apkrimsti zāļu stiebri. Zirgi atgādināja ar ādu pārvilktus skeletus, un, kad viņi gāja garām, es varēju saost viņu elpu — it kā sapelējušas zemes smaku.

Kad Džo atgriezās ar spaini, mēs piesmēlām to no ūdens tvertnes, taču Džo viens to nevarēja panest, un es viņam palīdzēju. Vienā paņēmienā pavirzījāmies uz priekšu tikai jardu. Abi satvērām stīpu, pavēzējām spaini uz priekšu, tad pagājām paši tam garām, pasnie­dzāmies atpakaļ un atkal vēzējām to uz priekšu, un tā neskaitāmas reizes, kamēr nonācām pie ķēves.

Tikuši tuvāk, mēs dzirdējām, ka viņa grudzina aiz slāpēm. Kad nolikām spaini viņai priekšā, viņa iegrūda purnu dziļi ūdenī un dzēra tik lieliem guldzieniem, ka ūdens līmenis spainī strauji kritās. Acumirklī spainis bija tukšs. Atnesām vēl vienu, viņa izdzēra to, tad vēl vienu … Taču tad es biju galīgi nokusis. Pakritu un vairs nespēju piecelties. Gulēju blakus ķēvei, galīgi zaudējis spēkus.

— Pie velna! Tagad man vajadzēs stiept ūdeni un dzirdīt tevi, — sacīja Džo.

Viņš apsēdās zemē man blakus, raudzījās zvaigznēs un ilgi sēdēja, nekustēdamies un neteikdams ne vārda. Es dzirdēju vienīgi zirga dziļo, grūto elpošanu.

Kādā svētdienas pievakarē es stāvēju pie vārtiem un raudzījos, kā Džo cauri mežiņam steidzas pie mums. Viņš skrēja sagumis, galvu plecos ierāvis, slapstījās aiz kokiem un pastāvīgi skatījās atpakaļ, it kā laupītāji dzītos viņam pakaļ.

Paslēpies aiz veca sarkanā eikalipta, viņš nometās uz vēdera un gar stumbru skatījās uz to pusi, no kuras pats tikko bija skrējis. Pēkšņi viņš pieplaka pie zemes kā ķirzaka. Es palūkojos un ieraudzīju, ka Endijs skrien pa taku.

Endijs neslapstījās aiz kokiem. Viņš skrēja ar kādu ciešu nolūku, ko nevajadzēja slēpt.

Džo virzījās apkārt kokam, pūlēdamies izgrozīties tā, lai vienmēr būtu paslēpies aiz stumbra, taču Endijs zināja Džo paņēmienus un devās taisni uz šo koku.

Džo piecēlās un izlikās visai pārsteigts.

— Tu, Endij? Nudien, es tieši gaidīju tevi!

Viņam neizdevās apmānīt Endiju: viņu ieraudzījis,

tas varen apmierināts iesaucās:

— Noķēru gan!

Mēs ar Džo bijām norunājuši sastapties ar «Čiepsli» Bronsonu un Stivu Makintairu Turallas kalna piekājē. Līdzi ņēmām suņus, jo papardēs, kas auga kalna nogā­zēs, bieži bija manītas lapsas, taču mūsu galvenais no­lūks bija ripināt akmeņus lejā, krāterī.

Milzīgie klintsbluķi, ko mēs izkustinājām krātera malā, veldamies lejā, atsitās pret krātera stāvajām sienām, palēcās augstu gaisā, ar brīkšķi drāzās pret kokiem un atstāja aiz sevis salauzītus brikšņus un papardes. Lejā, krātera dibenā, akmeņi vēl palēkdamies ripoja uz priekšu, pat mazliet augšup pa pretējo sienu, tad tikai apstājās.

Uzkāpšana kalnā mani ļoti nogurdināja. Man vaja­dzēja bieži atpūsties, un to es arī darīju, ja gājām divatā ar Džo, bet, ja bija vēl citi zēni, tie dažkārt neapmieri­nāti rūca:

— Pie joda! Vai tu atkal taisies apstāties?

Dažreiz viņi negribēja gaidīt, un, kad es beidzot

tiku pie viņiem kalna virsotnē, prieks par pirmo no­velto akmeni jau bija norimis un sajūsmas saucieni apklusuši,

Es pamanījos iegūt laiku atpūtai, uz brītiņu no­vērsdams biedru uzmanību no gājiena mērķa. Parādīju uz taciņām papardēs un iesaucos:

— Ož pēc lapsas! Laikam tikko paskrējusi garām! Dzenies pakaļ, Džo!

Apspriešanās, vai vērts dzīties pakaļ lapsai, aizņēma laiku, un man tika nepieciešamā atpūta.

Kad mēs nonācām norunātajā vietā pie akāciju pu­dura, Bronsons un Stivs tupēja zemē pie trusīšu alas un skatījās uz Tainija — Bronsona austrāliešu terjera asti un pakaļkājām. Tainija galva, pleci un priekškājas atradās alā, un viņš sparīgi kašņāja zemi.

— Vai kāds ieskrēja iekšā? — jautāja Džo, nometies ceļos pie alas un ar lietpratēja skatienu uzlūkodams zēnus. — Ei! Palaid mani! — Viņš saķēra Tainiju aiz pakaļkājām.

— Izvelc viņu ārā, iztaustīsim alu! — es sacīju tik­pat viszinīgs kā Džo.

— Tikai muļķis bāž roku alā! — teica Stivs, piecel­damies kājās un purinādams smiltis no ceļgaliem, it kā ala viņu vairs neinteresētu. Stivs nespēja man pie-» dot, ka biju uzvarējis viņu cīņā ar nūjām.

— Kurš te baidās no čūskām? — es nievājoši no­teicu, nogūlies uz sāniem un bāzdams roku alā, kamēr Džo turēja Tainiju, kas pūlējās atbrīvoties.

— Var sataustīt alas dibenu! — es nicīgi paziņoju, ielaidis roku alā līdz pat plecam.

— Šinī alā ir audzēti mazuļi, — sacīja Džo. Viņš palaida vaļā Tainiju, un tas no jauna metās alā, tikko es izvilku ārā roku. Apcirsto asti stīvi saslējis, šunelis trīs reizes gari ievilka gaisu, izošņādams alu, tad atmu­guriski izlīda ārā un jautājoši mūs uzlūkoja.

— Nu, iesim tālāk, — sacīja Stivs.

— Kur Endijs? — vaicāja Džo. Endijs sēdēja zemē starp Damiju un Roveru. Viņš šķirstīja Rovera spalvu, meklēdams blusas, un Rovers pacieta šo operāciju, ap­mierinājumā izslējis purnu.

— Kāpēc ņēmi Endiju līdzi? — jautāja «Ciepslis» Bronsons ar cietēja izteiksmi.

Endijs pēkšņi palūkojās uz Džo, gaidīdams ticamu paskaidrojumu.

— Tāpēc, ka ņēmu, un viss, — Džo nikni atcirta. Viņš nekad ar Bronsonu gari neizrunājās. «Kad skatos uz viņu, man gribas viņam gāzt,» tā Džo bieži izteica savas domas par «Čiepsli».

Gājām pa šauru, zirgu iemītu taciņu, kas vijās pa nogāzi. Man tur bija ļoti grūti iet. Garās papardes, kas auga gar taciņas malām, kavēja ikvienu kruķu vēzienu. Plati ceļi šādas grūtības nesagādāja, un es vienmēr izvēlējos tādus, kad gāju pa mežu, taču Turallas kalnā veda tikai šauras taciņas starp papardēm, kas sniedzās mums līdz jostas vietai. Es liku vienu kruķi uz takas, ar kājām un otru kruķi lauzdams ceļu caur biežņu.

Es nekad nerēķinājos ar kājām, tām ceļš nebija va­jadzīgs. Ar visu augumu es tikai mirkli balstījos uz veselās kājas, iekams vēzēju abas kājas uz priekšu, bet svarīgi bija, uz kā balstīsies kruķi, kas tos kavēs. Ja es kritu, tad vienmēr tikai tāpēc, ka kruķis paslīdēja, atsi­tās pret akmeni, sapinās zālē vai papardēs, nevis tāpēc, ka vēzienā kaut kur aizķērās kājas.