Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Bija uzaususi gaisma, un austrumos pletās sārta blāzma. Katrā koku pudurī žadzināja žagatas. Šķita, nevar būt nekā jaukāka pasaulē kā sēdēt zirgu pa­jūgā agrā rītā un klausīties žagatās.

Kaut kur tālu kādā aplokā vīrietis uzkliedza sunim:

— Atpakaļ, atpakaļ!

— Vecais O'Konors dzen ārā govis, — Pīters sa­cīja. — Šorīt agri piecēlies. Droši vien brauks kaut kur. — Viņš brītiņu padomāja. — Varbūt uz izpārdo­šanu Solsberijā. Jā, tā ir, viņš taisās pirkt kabrio­letu. — Pītera balsī ieskanējās dusmas. — Sadomājis pirkt kabrioletu, bet man parādā desmit mārciņas par stabiem.

Viņš nikni uzsita ar grožiem zirgam pa sāniem.

— Nū, kusties! — Pēc brītiņa viņš nopūzdamies piebilda:

— Tā iet, kad uzticas cilvēkiem; viņš braukā kabrio­letā, bet es smagajos ratos.

Saulei lecot, mēs izbraucām cauri Balungas tukšajām ielām un drīz vien atradāmies uz ceļa, kas aizvijās pa mežu. Sākumā tas bija rets, tālāk tapa arvien biezāks, un nemanīja vairs neviena žoga.

Zem zirgu kājām cēlās putekļi, uzvirpuļoja gaisā un mīksti nosēdās uz mūsu matiem un drēbēm. Riteņi aizķēra ceļmalas krūmus, un rati zvalstījās, kad ceļā gadījās bedres.

Es gribēju, lai Pīters pastāsta man par saviem pie­dzīvojumiem. Turēju viņu par ievērojamu cilvēku. Kad vien vīri salasījās pulciņā, viņi bieži runāja par Pīteru. Viesnīcu restorānos, kā tēvs stāstīja, vīri mēdza izteikties tā:

— Ko jūs te runājat par cīņām! Es redzēju, kā Pī­ters Makliouds cīnījās ar Garo Džonu Andersonu Turallā aiz kroga. — Un visi klausījās šo stāstu par cīņu, kas ilgusi divas stundas.

— Jā, — vīrs nobeidza, — Garo Džonu aiznesa projām nēšus.

Pīters ilgus gadus bija pazīstams dūru cīkstonis un tikai reizi uzvarēts, un tas noticis, kad viņš bijis tā piedzēries, ka tik tikko turējies kājās, un kāds ferme­ris, kas pazīstams ar to, ka kautiņos centies sist pa muguru, uzklupis viņam, lai atmaksātu par kādu ag­rāku apvainojumu. Šis pēkšņais, straujais uzbrukums notriecis Pīteru zemē visā garumā. Kad viņš atžirdzis, fermeris bija projām, taču otrā rītā pirms saules lēkta, fermerim par lielu pārsteigumu, Pīters stāvējis pie viņa laidara un, ar spēcīgajām rokām sagrābis žoga augšējo kārti, piesarcis kliedzis:

— Vai tu šorīt esi tikpat drošs kā vakar vakarā? Ja esi, tad iznāc ārā!

Fermeris stāvējis kā pienaglots, turēdams rokā spaini, līdz pusei pielietu ar pienu.

— Es . . . ē. . . es tagad nevaru cīkstēties ar tovi, Pīter, — viņš gaudies, atmezdams ar roku par pilnīgas padošanās zīmi. — Tu esi skaidrā. Tu nogalināsi mani, būdams skaidrā.

— Vakar vakarā tu man uzbruki, — uzstājis Pī­ters, mazliet apmulsis par šādu iznākumu. — Nāc pa- spēkojies tagad!

— Bet vakar vakarā tu biji piedzēries, — fermeris tiepies. — Tik tikko varēji kājās nostāvēt. Es nekad nebūtu kāvies ar tevi skaidrā. Tad jau es būtu traks.

— Nu, sasodīts! — izsaucies Pīters, nespēdams virzīt notikumu pēc sava prāta. — Nāc ārā, zaķa­pastala!

— Nē, es necīnīšos ar tevi, Pīter. Necīnīšos, kad tu esi skaidrā. Sauc mani kā gribi.

— Kas man no tā par labumu, ja tu necīnies? — Pīteram sācis trūkt pacietības.

— Es tevi saprotu, — fermeris miermīlīgi noteicis. — Lamāšanās neko nedod. Kā tu jūties?

— Sliktāk vairs nevar būt, — Pīters norūcis, skatī­damies apkārt, it kā nezinādams, ko darīt. Piepeši viņš nevarīgi atbalstījies pret žogu. — Šorīt jūtos tik draņ­ķīgi kā kašķains suns.

— Pagaidi, es tev iedošu kādu malciņu, — sacījis fermeris. — Man ir drusku viskija.

Tēvs stāstīja, ka Pīters gājis mājās, vezdams līdzi zirgu, ko fermeris viņam ieblēdījis, taču māte apgal­voja, ka zirgs bijis labs.

Vēlējos dzirdēt kādu no šiem stāstiem, tāpēc teicu Pīteram:

— Tēvs saka, jūs varot cīnīties kā kujmašīna, mister Maklioud!

— Patiešām? — Pīters iesaucās, un viņa seja laistī­jās priekā.

Viņš brītiņu padomāja, tad teica:

— Tavs vecais mani ciena. Mums abiem vienmēr ir daudz ko pārrunāt. Dzirdēju, ka viņš reiz bijis ievē­rojams skrējējs. Nesen viņu redzēju. Viņš ir stalts kā melnādainais. — Pīters mainīja toni. — Un viņš teica, ka es protot cīnīties?

— Jā, — es apstiprināju, tad piebildu: — Kaut es varētu cīnīties!

— O, reiz tu būsi labs cīkstonis. Tavs tēvs prata kauties, un tu esi līdzīgs viņam. Tu spēj paciest sitie­nus. Ja gribi, lai tev veicas, tad jābūt spējīgam paciest sitienus. Paklausies, kā es reiz sarāvos ar Steni ijiem. Viņi ir četri, un visi prot kauties. Es viņus nepazinu, bet biju dzirdējis. Viens no viņiem — laikam Džordžs — sekoja man aiz kroga zākādamies, un, kad es teicu, ka jācīnās, viņš dižojās: «Neaizmirsti, ka es esmu viens no Stenlijiem.» Un es atcirtu: «Man vien­alga, kaut tu būtu vai visi četri. Lai nāk visi priekšā!» Nu, un, tikko mēs saķērāmies, tā viņa trīs brāļi klāt, un nu visi četri man virsū.

— Vai viņi visi uzbruka jums? — es jautāju.

— Jā, viss bars. Es metos virsū un vienu nosviedu, un, kad viņš krita, es iegrūdu celi viņam vēderā un aizsitu elpu. Pārējie trīs gan man krietni sadeva, bet es visu laiku mērķēju zemu — ar dūrēm tikai tā var cīnīties. Sit pēc iespējas zemāk. Nebēdā par seju. Ja gribi izkrāsot pretinieku, dari to pēc tam, kad viņš paliek bez elpas. Es nostājos ar muguru pret sienu un situ — gan ar labo roku, gan ar kreiso. Pacīnīties iz­nāca, tomēr es viņus visus noliku un tad laidos projām. Nekāda labuma jau nebija. Es dabūju pārāk daudz sitienu. Tomēr uzvara bija manā pusē. Pie joda, jā! — viņš sacīja, atmiņu iepriecināts. — Tas tik bija kau­tiņš!

Mēs braucām pa lielu izcirtumu meža vidū. Sabru­cis, satrunējis žogs, taisīts no kokiem, kas cirsti tur­pat uz vietas, apņēma aploku, kur jauni kociņi un brikšņi jau liecināja, ka mežs ņem virsroku. Nelietota, ar zāli apaugusi taka veda no sakritušiem vārtiem uz pamestu kriju būdu, pret kuras sienām savas lapas jau glauda jauni kociņi.

Pīters piepeši pamodās no domām un ar jaunu sparu sacīja:

— Tā ir Džeksona māja. Tūlīt es tev parādīšu celmu, kur jaunais Bobs Džeksons lauza sprandu. Vi­ņam zirgs satrūkās un nometa viņu, un pēc diviem mēnešiem vecais Džeksons aptina sev apkārt vēršu ķēdi un noslīcinājās dīķī. Vēlāk es tev parādīšu dambi. Celms nav tālu. Tepat uz priekšu … Jardus divdesmit no žoga. Viņam uz krūtīm bija uzpampums, tik liels kā mana galva. Laikam viņš bija uzkritis tieši uz celma. Nu, kur tad tas ir? — Viņš piecēlās ratos kājās, saspringti raudzīdamies aplokā. — Tepat ir. Tprū! Tprū! Stāviet, kad jums saka!

Zirgi apstājās.

— Tur pāri, viņā pusē … Redzi? Blakus nokaltu­šajai akācijai… Stāvi! — viņš uzkliedza zirgam, kas snaigstljās, lai noplūktu zāli. — Man vēlreiz jāredz tas celms. Nāc, es tev parādīšu!

Mēs pārkāpām pār žogu un piegājām pie melni ap­deguša celma ar apcirstām saknēm, kas atradās blakus zālēm aizaugušai iedobei.

— Stāsta, ka šis asums ķēris viņam krūtīs un tas galvā. — Pīters rādīja divas izslējušās sakņu smailes. — Viņa zirgs .. . Pag, no kuras puses tad tas auļoja . .. No šīs, — viņš norādīja ar roku daļu aploka. — Maķe­nīt sānis… Tad nogriezās pie koka — laikam viņš to strauji apgrieza — drāzās garām tur tam paparžu pu­durim, tad joņoja pāri šai pļaviņai. Zirgs droši vien sa­bijās no šī celma.