Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Pīters atkāpās četrus soļus no celma un ar aci no­vērtēja attālumu.

— Ap šo vietu viņš nokrita. Zirgs satrūkās te, — viņš pameta ar roku uz žoga pusi, — un Bobu aiz­svieda pa labi. — Pīters brīdi klusēja un ar stingu ska­tienu blenza uz celmu. — Tā viņš arī nezināja, kas viņu nogalināja.

Kad mēs atgriezāmies pie ratiem, viņš pastāstīja man, ka vecais Džeksons pēc dēla nāves kļuvis tāds dīvains.

— Nevar sacīt, ka tieši jucis. Viņš bija tā kā no­mākts — vienmēr noskumis.

Kad nonācām pie dambja, Pīters atkal apturēja zir­gus un sacīja:

— Te ir tā vieta. Pie viņa krasta ir dziļš. Protams, togad dīķis ir aizsērējis. Džeksons metās taisni iekšā un vairs neuznāca augšā. Viņa sieva un otrs zēns pēc tam pārgāja uz citurieni. Viņa bija briesmīgi satriekta, 'lagad tajā vietā neatrastu ne salma, ar ko izbakstīt pīpi. Es pats atbraucu ar ratiem un aizvedu viņas iedzī- vīti uz Balungu. Ieraudzījusi mani, viņa izskatījās tā kā priecīgāka. Kad šķīrāmies, viņai sāka birt asaras, hs viņai sacīju, ka vecais Džeksons bija krietns cil­vēks, ja tāds vispār pasaulē dzīvojis. Bet mana vecā domā, ka tādi vārdi viņu vēl vairāk sāpinājuši. Ej tu sazini…

Viņš paskubināja zirgus, tad teica:

— Saka tā — ja cilvēks noslīcinoties, tad viņam galvā kaut kas neesot bijis kārtībā. Varbūt… es ne­zinu . .. Bet vecais Džeksons tāds nebija. Viņš bija labs cilvēks. Viņam tikai vajadzēja drauga, kas pa­teiktu: «Saņemies!» — un viņš būtu izturējis. 2ēl, ka es tajā dienā biju aizbraucis apkalt zirgus.

Tonakt mēs pārgulējām pamestā šķindēju plēsēja būdā. Pīters nojūdza zirgus, tad izņēma no kliju maisa, kas atradās ratos, pāri pinekļu un zirgu zvanu.

Es pacēlu zvanu. Tas bija piecas mārciņas smags, ar dobju, melodisku skaņu. Paskandināju to, ieklausī­damies šķindoņā, kas man vienmēr atsauca atmiņā skaidrus rītus mežā, kad ik lapiņa ir mitra no rasas un žagatas žadzina. Tad nometu zvanu zemē. Tas ne­krita no liela augstuma, taču Pīters, kas pašlaik eļļoja pinekļus, pikti iesaucās:

— Pie velna! Tā nedari! Zvanu nedrīkst mest. Tā tas bojājas. Nu, parādi man! — Viņš pastiepa roku, lai paņemtu zvanu.

Es pacēlu to un pasniedzu viņam.

— Tas ir Mongena zvans, pats labākais zvans visā Austrālijā, — viņš murmināja, rūpīgi to apskatīdams. — Es samaksāju par to veselu mārciņu un neatdotu pat par piecām. Skaidrā rītā to var dzirdēt astoņu jūdžu attālumā.

— Tētis saka, ka vislabākie esot Kondemaina zvani.

— Jā, es zinu. Viņš ir no Kvinslendas: Kondemaina zvans pataisa zirgu kurlu. Tam ir pārāk augsta skaņa. Ja pastāvīgi liek zirgam Kondemaina zvanu, tas kļūst kurls. Ir tikai divi derīgi zvani — Menika un Mon­gena, un Mongena ir vislabākie. Tie ir pagatavoti no

zāģu tērauda. Un tad ari ne no kura katra. Izmeklē tādu, kam laba skaņa.

— Kuram zirgam jūs to liksiet? — es jautāju.

— Ketijai. Tas ir mans vienīgais zvana zirgs. Citi lāgā neskandina. Ketija iet gariem soļiem un krata galvu. Soļodama viņa šūpo zvanu. Viņai es likšu zvanu un Zeltiņam pinekļus. Tas ir vecākais, pārējie turēsies pie tā.

Pīters izslējās.

— Vispirms es viņiem uz stundu uzlikšu tarbas. Te mežā nekādas labas zāles nav.

— Vai neiekurt būdā uguni? — es jautāju.

— Jā. Iekur un uzliec tējas katliņu. Es tūlīt nākšu.

Kad viņš ienāca būdā, uguns jau kurējās un katliņš

-vārījās. Pīters iemeta burbuļojošajā ūdenī šķipsniņu tējas un novietoja katliņu uz akmens plāksnes pavarda priekšā.

— Nu, kur tad ir tava sālītā gaļa?

Es biju ienesis savus maisus būdā un nu izņēmu avīzē ietīto gaļas gabalu un padevu Pīteram.

Viņš attina to, paspaidīja ar resnu, no netīrumiem melnu pirkstu un piezīmēja:

— Pirmklasīga gaļa — no paša labākā gabala.

Viņš nogrieza man biezu šķēli un ielika to starp

divām milzīgām maizes rikām.

— Ēd, no tā tev būs spēks! — Tad pielēja divas skārda krūzītes ar stipru, melnu tēju un sniedza man vienu. — Man nav gadījies sastapt sievieti, kura prastu uzvārīt tēju. Vienmēr var redzēt krūzes dibenu, ja sie­viete vārījusi.

Mēs sēdējām pavarda priekšā, ēzdami maizi un gaļu. Pēc katra kumosa Pīters pacēla pie mutes krūzīti un ar troksni ievilka divus malkus tējas. —A! — viņš apmie­rināts nosēcās, likdams nost krūzīti.

Izdzēris pēdējo tējas krūzi, viņš iemeta padibenes ugunī un sacīja:

— Nu, kā tad naktī būs ar tavu kāju? Vai tu to ap­sien vai kā citādi?

— Nē, — es pārsteigts atteicu, — nekas ar to nav jādara.

— Ei-ei! — viņš iesaucās. — Tas ir labi. Vai kād­reiz sāp arī?

— Nē. Es nemaz to nejūtu.

— Ja tu būtu mans dēls, es tevi aizvestu uz Bala- ratu pie Vanga. Tas cilvēks dara brīnumus. Viņš tevi izārstētu.

Es biju dzirdējis par šo ķīnieti, kas tirgojās ar ārst­niecības augiem. Daudzi cilvēki Turallas apkaimē uz­skatīja, ka viņš palīdzēs, ja citi ārsti izrādījušies bez­spēcīgi. Tēvs allaž nicīgi nošņācās, dzirdēdams viņa vārdu, un sauca šo ķīnieti par «nezāļu bodnieku».

— Jā, — Pīters turpināja, — šis Vangs nekad neprasa cilvēkam, kas viņam kaiš. Paskatās uz slimo un pasaka. Es nebūtu ticējis, nudien, bet Stivs Remzijs man par viņu stāstīja. Vai atceries Remziju, puisi, kurš nekā nevarēja ēst?

— Jā. - ''

— Nu, un Vangs viņu izārstēja. Kad man sāpēja mugura, Stivs man sacīja: «Aizej pie Vanga un nesaki viņam, kas tev kaiš. Sēdi tikai, un viņš turēs tavu roku un pateiks tev lādas lietas, ka tev mute paliks vaļā. Un, nudien, tā arī notika. Es izprasījos uz nedēļu un aiz­braucu, un viņš skatījās uz mani, kā Stivs bija sacījis, — nestāstīju viņam itin nekā, — es tak viņam maksāju, lai tad pats atrod vainu. Es sēžu, un viņš sēž un cieši skatās uz mani, un tur manu roku, un tad saka: «Kāpēc jums tā saite?» Jā, tā viņš sacīja. «Man nav nekādas saites,» es viņam atbildu. «Jums ir kaut kas ap vidu,» viņš saka. «Nu, man ir sarkana flaneļa josta, ja jūs to domājat,» es saku. «Jums tā jāmet projām,» viņš saka. «Vai ar jums nav noticis kāds nelaimes gadījums?» — «Nē,»es _viņam saku. «Nu, padomājiet!» viņš neat­laižas. «A, pirms kāda gada mani izmeta no ratiem un ritenis pārgāja man pāri, bet man nekas nenotika.» — «Notika gan,» viņš uzstāja. «Tā jau ir jūsu kaite. Jums sāni sastiepti.» — «Pie velna,» es saku, «tad tāda man vaina.» Tad viņš man iedeva paciņu zāļu par divām mārciņām un māte man tās savārīja — kas tā bija par riebīgu dziru! Pēc tam man nekad vairs ne­sāpēja.

— Bet jums bija kaite vēderā, — es sacīju. — Es gribētu, lai man kājas un mugura būtu vesela.

— Tas viss ir no vēdera. — Pīters runāja ar pār­liecību. — Tev ir bijis uzpūsts vai kaut kas tamlīdzīgs — kā govij no lucernas — un kaut kas tur ir palicis, no kā jātiek vaļā. Kā tai meitenei, kas atbrauca pie Vanga no tālienes un ko Vangs izārstēja. Visi to zina. Viņa bijusi tik tieva, ka nemetusi pat ēnu, bet ēdusi kā zirgs. Neviens pats ārsts viņai nevarējis līdzēt. Tad viņa aiz­gājusi pie Vanga, un viņš teicis: «Divas dienas nekā neēdiet, tad turiet šķīvi ar bifšteku un sīpoliem zem deguna un ieelpojiet garaiņus!» Nu, viņa tā izdara, un lentas tārps izlien viņai pa muti — un lien un lien. Runā, tas esot bijis velns zina cik garš. Tas lien un lien, kamēr nokrīt samudžinājies uz šķīvja. Pēc tam viņa no­barojusies resna kā muca. Tārps droši vien bija viņai iekšās gadiem un aprija visu, ko viņa ieēda. Tikai Vangs viņu izglāba, citādi viņa būtu pagalam. O nē, ārsti nezina nekā, ja salīdzina viņus ar šiem ķīniešiem, kas ārstē ar zāļu tējām.