Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Koncertīna iegārgdamās apklusa.

— Labs ir, — teica Princis. — Tūlīt būs.

Kad viņš sāka dziedāt, Arturs paliecās uz priekšu, viņa lūpas kustējās līdzi dziesmas vārdiem, un acīs mirdzēja prieks.

Reiz dzīvoja straujš koloniju zēns, — Džeks Dūlens saucās tas.

Tā vecāki bij nabagi, bet godīgi tepat no Kāsimeinas.

Tēvs, māte zēnu loti mīlēia, un viņu lopnvms, prieks

Un cerība bij koloniju zēns, — šis straujais nebēdnieks.

Tā bija tēva mīļākā dziesma, un, kad mūsu mājās sapulcējās vīri un tēvs bija mazliet iereibis, viņš uzkāpa uz sola un dziedāja to. Tajā vietā, kur sākās piedziedā­jums visiem, viņš uzsauca:

«Piecelieties, kad dziedat šo dziesmu! Celieties kājās, vīri!»

Un, kad Princis uzsāka piedziedājumu, es paņēmu pie sienas pieslietos kruķus, piecēlos kājās un ātri un uz­stājīgi teicu Arturam:

— Celieties kājās!

— Labi, labi, manu zēn! —viņš atbildēja, piecēlās, ar troksni nolika savu krūzi uz galda, paslēja uz augšu bārdaino seju un laida vaļā piedziedājumu lik varenā balsī, ka likās — tā pieder milzim. Es dziedāju viņam līdzi augstā, skanīgā zēna balsī, un Pīters, Teds un gulšņu cirtējs arī piecēlās kājās un dziedāja. Mēs visi stāvējām kājās, un vīri, tāpat kā Arturs, nolika krūzes uz galda, bet misis Vilsona saņēma rokas uz krūtīm un izbrīnā čukstēja:

— Dievs, stāvi man klāt!

Surp nāciet visi, iwni mīlo'ie, kur kalnu gali dim, Mēs kopā cīnīsmies, dzīvosim un kopā nom ! rsim. Pār kalnu ielejām mēs au]os ; m pret tāli mirdzošo, Ikviens mēs ienīdīsim verdzību un nicināsim to.

— Ā, tā tik ir dziesma! — Arturs nosēcās, apsēzda­mies un pastiepdams savu krūzi, lai viņam ielej alu. — Tā palīdz cilvēkam, kad viņš vairs neredz gala savām ciešanām.

Dziesma bija iedvesusi Pīteram vēlēšanos sniegt kaut ko aizkustinošu no savas puses. Viņš bija tā aizrāvies ar alu, ka negribēja velti kavēt laiku, dziedot kādu skotu dziesmu, bet viņš zināja dažas rindas no kādas Ādama Lindseja Gordona poēmas un visu vakaru atkār­toja tās gandrīz ar godbijību.

Viņam tās ienāca prātā tieši tajā mirklī, kad viņš stāvēja un lēja alu no pudeles krūzē. Piepeši mitējies liet, turēdams pudeli un krūzi nekustīgi rokās, viņš stingi vērās pretējā sienā un dziļā, saviļņotā balsī skan­dēja šīs rindas:

S'arp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaro'ies, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.

Pabeidzis viņš vēl brīdi blenza sienā.

Arturs saviebās un domīgi uzlūkoja Pīteru.

— Viņš vēl arvien jāj uz Klauna, — Arturs no­sprieda, tad pievērsās savai krūzei.

Kad Pīters atguvās no šīs īsās ekskursijas poēzijas laukos, viņš vienmēr jutās spiests paskaidrot šo citātu.

— Jūs taču zināt, ko tas nozīmē, vai ne? Viens otrs nezina. Sis Klauns ir straujš lēcienos. Viņš labi ieskrie­nas un lidot pārlido pāri ūdensšķērslim. Otrs zirgs auļo pa priekšu, bet Klauns strauji tuvojas, palielina ātrumu un panāk to tieši lēcienā. Redziet, tāpēc tur teikts «starp zilām debesīm un ūdeni». Zemi viņi sa­sniedz reizē. Otrs zirgs, nonācis uz zemes, gandrīz pa­krīt — tas ir pilnīgi skaidrs — un tur viņu kāpšļi sa­skaras. Klauns noteikti ir bijis labi trenēts zirgs ar slipriem kauliem un garām kājām. Es gribētu redzēt cilvēku, kas uzrakstījis šo poēmu.

Viņš izdzēra krūzi alus un nokrekšķējās, skatīdamies uz tukšo trauku savā rokā.

Vēlāk Princi vairs nevarēja ne apturēt. Viņš dzie­dāja «Seja uz krodziņa grīdas», «Preču rati» un «Ko tu man nopirksi, tēt?».

Ikviena dziesma aizkustināja misis Vilsonu līdz asarām.

— Cik skaista dziesma! — viņa šņukstēja. — Vai jūs protat vēl kādu?

— O jā, misis Vilsona, es protu vēl daudzas. — Princis runādams kautrīgi nolieca galvu. — Es vienmēr iemācos kādu dziesmu, kur vien eju.

— Vai jūs protat «Liktenīgās laulības»? — viņa jau­tāja, cerību pilna paliekdamās pretī Princim.

— Nē, to vis neprotu, misis Vilsona. Bet es iemā­cīšos. Gan es to sameklēšu. Es protu «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus». Vai gribat to dzirdēt?

— O jā! — sacīja misis Vilsona. — Tā ir brīniš­ķīga. — Viņa pagriezās pret Pīteru un Arturu, kuri sprieda, vai vēršu pajūgs var pavilkt vairāk nekā zirgu pajūgs.

— Jūs abi palieciet klusu! — viņa aizrādīja. — Prin­cis mums dziedās brīnišķīgu dziesmu. Apspriesties varē­siet vēlāk. Sāciet, Princi!

Pīters nolaida roku, ko bija pacēlis, uzsverot kādu apgalvojumu, un palika tādā pozā. — Labi. Rauj vaļā, Princi! — Viņš atlaidās krēslā, mazliet nokārdams galvu. — Atlaid bremzes, — viņš nomurmināja.

Princis piecēlās un pateica dziesmas nosaukumu: «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus?»

Viņš noliecās pār savu koncertīnu, kura tūdaļ ierau­dājās, tad izslējās, sapurināja galvu, atmezdams atpakaļ matus, un sāka dziedāt caur degunu:

Pagalmā, kur rotaļājās bērni kādu dienu,

Meitene uz kruķiem viņos nolūkojās viena.

Ai, kā tiktos rotājāties, ja vien varētu!

Bet tai citi atgādina — mūs tik traucē tu .. .

Eņģeli to kādā naktī sīviem spārniem tvēra,

Bet vēl viņas stingās lūpas jautājoši vērās.

Satrauktā balsī Princis uzņēma piedziedājumu:

Eņģeļi vai rotaļāties

Ļaus man debesīs?

Vai tie neteiks, ka es krople, projām neaizdzīs?

Māmiņ, mana mīļā māmiņ, kad tur būšu drīz,

Eņģeļi vai rotaļāties Jaus man debesīs?

Kad Princis apsēdās, pārliecināts, ka saņems uz­slavu, Pīters piecēlās kājās, sagrīļojās, tad nostājās stingri, uzsita dūri uz galda un draudīgi izslēja zodu ar spīdīgo, spuraino bārdu.

— Tā ir bēdīgākā dziesma, ko esmu dzirdējis, bet to nevajadzētu dziedāt, kad klausās šis zēns. — Viņš teatrāli rādīja uz mani ar pirkstu, nozīmīgi to kratī­dams. — Tā nav viņam piemērota dziesma. — Tad ap­griezās un noliecās pie manis. — Nemaz neklausies viņā, Alan! — Pīters smagi apsēdās un ielēja sev alu. — «Starp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to,» — viņš murmināja.

Es biju pārsteigts par viņa dusmām. Nemaz nebiju attiecinājis dziesmu uz sevi. Mani aizkustināja mazā, nelaimīgā meitenīte, un es vēlējos, kaut būtu varējis parotaļāties ar viņu. Prinča balsī klausoties, es iztēlē pārmācīju visus bērnus, kas sacīja, ka viņa traucējot. Nesapratu, kāpēc viņa pati to neizdarīja, un nospriedu, ka viņa droši vien bijusi ļoti maziņa. Bet uzskatīt sevi par viņai līdzīgu man pat prātā neienāca.

Princis dusmojās uz Pīteru. Tas bija nopēlis viņu tieši tad, kad viņš gaidīja uzslavu.

— Kas tai kaiš? — viņš teica Arturam. — Tā ir laba dziesma. Alans taču zina, ka viņš ir kroplis. Un arī mēs ;.inām.

Arturs piecēlās un paliecās pāri galdam, lai varētu pateikt Princim dažus vārdus, citiem nedzirdot.

— Te tu maldies, Princi. Viņš nezina, ka ir kropls. — Arturs nozīmīgi pacēla pirkstu un pakratīja to pie katra vārda. — Viņš to nekad nezinās, kaut dzīvotu vai simt gadu.

Viņš izslējās ar paceltu zodu un cieši sakniebtām lūpām un bargi raudzījās Princī, paredzēdams, ka tas nepiekritīs, taču Princis pēkšņi bija kļuvis padevīgs, tāpēc Artura balss noskaņa izmainījās.

— Es nesaku, ka tā ir slikta dziesma, — viņš turpi­nāja, — bet kāpēc censties pievērst uzmanību tam, ko muļķi domā?