Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Domāju, ka nokāpt es drīz vien iemanītos. Ja es nolaistos no ponija blakus kruķiem, tad varētu ar vienu roku turēties pie segliem, kamēr paņemtu kruķus un nostātos uz tiem. Bet uzkāpt ponijam mugurā bija pa­visam kas cits. Nepieciešamas stipras kājas, lai ieliktu vienu kāpslī, ar otru atgrūžoties no zemes. Vajadzēja pagudrot kaut kā citādi.

Dažreiz mājās spēlēdamies es uzliku vienu roku uz vārtu augšējā šķērskoka, otru uz kruķu roktura un lēnām cēlos uz augšu, izsliedamies pāri vārtiem. Es bieži šādā veidā pārbaudīju savu spēku un beidzot nolēmu pamēģināt šo paņēmienu ar Mēnestiņu vārtu vietā. Ja viņš stāvētu mierīgi, tad tas man izdotos.

Nākošajā dienā izmēģināju, taču Mēnestiņš nestā­vēja mierā un es vairākas reizes nokritu. Palūdzu Džo, lai pietur poniju, tad uzliku vienu roku uz seglu loka un ar otru atbalstījos uz abiem kruķiem, kas bija sa­slieti kopā. Ievilku elpu un ar vienu vēzienu pacēlos uz augšu un iemetos seglos. Uzkabināju kruķus uz labās rokas, gribēdams ņemt tos līdzi, taču Mēnestiņš baidī­jās, un man nācās atdot tos Džo.

Katru dienu Džo pieturēja Mēnestiņu, kamēr es tiku tam mugurā, un divu nedēļu laikā ponijs tā aprada ar manu seglos kāpšanas paņēmienu, ka nemaz nedomāja kustēties, kamēr es nebiju uzsēdies. Pēc tam es vairs nelūdzu Džo turēt viņu, taču kruķus līdz ņemt vēl nevarēju.

Parādīju Bobam, kā es gribēju tos turēt — uz labās rokas, un lūdzu, lai viņš pajāj ar Mēnestiņu, turēdams kruķus. Viņš to darīja ik dienas pēc stundām, un Mē­nestiņam pamazām pārgāja bailes. Pēc tam es varēju jājot ņemt līdzi kruķus.

Auļos tie klakšķēja viņam pie sāniem un galopā šūpojās gaisā, pavērsti atpakaļ, taču viņš nekad vairs nebaidījās.

Mēnestiņam nebija cieta mute, un es viegli varēju vadīt viņu, turot pavadu ar vienu roku. Es saņēmu pa­vadu īsi, tā ka, atliekdamies atpakaļ, varēju palīdzēt rokai ar visu savu svaru. Mēnestiņš paklausīja ikvienai manas rokas kustībai, kad gribēju, lai viņš pagriežas, un drīz vien es sāku griezt viņu kā dresētu poniju. Es atklāju, ka varu pacelties seglos, atspiežoties pret spil­venu ar roku, kas turējās pie seglu jostas, un man arī rikšos jājot vairs nevajadzēja kratīties.

Mēnestiņš nekad netrūkās. Viņš vienmēr devās taisni uz priekšu, tāpēc es jutos drošs un nebaidījos, ka mani varētu nosviest zemē. Neaptvēru, ka nepiecie­šamas veselas kājas, lai varētu noturēties seglos, ja zirgs pēkšņi metas sānis, jo nekad tādu gadījumu nebiju piedzīvojis. Biju pārliecināts, ka mani varētu izsviest no segliem vienīgi niķīgs zirgs, un sāku jāt pārgalvīgāk nekā citi zēni.

Galopā laidos pāri nelīdzenām vietām, kas man sagā­dāja grūtības, kad staigāju ar kruķiem, un it kā atspī­tēdams spēru tās ar kājām, kas bija stipras kā tē­rauds, — ar Mēnestiņa kājām, ko tagad jutu kā savējās.

Jāju pāri visiem pauguriem un vajņiem, no kuriem citi zēni ar saviem ponijiem vairījās, turpretī, kājām ejot, man vajadzēja mest līkumu, kur viņi rāpās pāri.

Tagad es varēju klaiņot turpat, kur viņi, un pava­dīju pusdienlaikus, meklēdams vietas, kur man bija grūti iet ar kruķiem, lai, jādams tām pāri, justos līdzīgs saviem biedriem.

Taču es neapzinājos šo iemeslu. Jāju pa šīm vietām tāpēc, ka tas man sagādāja prieku. Tāds bija mans iz­skaidrojums.

Reizēm es au]oju ar Mēnestiņu pa taku. Beigās, kur tā pievienojās šosejai, bija ass pagrieziens. Pretējā stūrī atradās prezbiteriāņu baznīca, un šo vietu sauca par «Baznīcas stūri».

Kādu dienu es galopā griezos ap šo stūri. Sāka līt lietus, un es gribēju ātrāk tikt skolā, lai nesamērcētos. Kāda sieviete, kas gāja pa kājceliņu gar baznīcu, piepeši atplēta savu lietussargu, un Mēnestiņš spēji pasitās sānis.

Es jutu, ka krītu, un pūlējos atbrīvot slimās kājas pēdu no kāpšļa. Briesmīgi baidījos, ka ponijs auļos un vilks mani līdzi. Tēvs bija redzējis, ka zirgs velk līdzi jātnieku, kam kāja aizķērusies kāpslī, un es nespēju aizmirst viņa stāstu par auļojošo zirgu un cilvēka ķer­meni, kas kuļājies tam gar sāniem.

Kad atsitos pret šoseju un zināju, ka esmu atbrīvo­jies no segliem, jutu vienīgi atvieglojumu. Brītiņu gulēju nekustēdamies, domādams, vai nav lauzts kāds kauls, tad piecēlos sēdus un aptaustīju sāpošās, sasistās rokas un kājas. Uz galvas man cēlās puns, un elkonis bija nobrāzts.

Mēnestiņš bija aizauļojis uz skolu, un es zināju, ka Bobs un Džo drīz būs klāt ar kruķiem. Sēdēdams un purinādams smiltis no biksēm, pamanīju sievieti ar lietussargu. Viņa skrēja pie manis ar tik izbiedētu un bažu pilnu seju, ka es spēji paskatījos apkārt, vai man aiz muguras nav noticis kaut kas briesmīgs, kaut kas, ko es nezināju. Taču biju uz ceļa viens pats.

. — O! — viņa kliedza. — Tu nokriti! … Es redzēju. Nabaga zēns! Vai tu sasities? O, to es nekad neaiz­mirsīšu!

Es redzēju, ka tā bija misis Konlona, manas mātes paziņa, un nodomāju: «Viņa izstāstīs mammai, ka es nokritu. Rīt jāparāda tēvam, ka protu jāt.»

Misis Konlona steigšus nometa zemē savus sainīšus un uzlika roku man uz pleca, blenzdama manī ar pa­vērtu muti.

— Vai tu sasities, Alan? Runā! Ko tava nabaga māte sacīs? Kāpēc tu klusē?

— Man nekas nekaiš, misis Konlona, — es viņu mierināju. — Es gaidu savus kruķus. Džo Kārmaikls at­nesīs manus kruķus, kad ieraudzīs poniju.

Biju pārliecināts, ka Džo zinās, kā rīkoties. Bobs drāztos pie manis, uztraukts līdz pēdējam, un izkliegtu visai pasaulei, ka notikusi nelaime; Džo klusēdams at­skries ar maniem kruķiem, domādams tikai par to, kā noslēpt šo notikumu.

— Tev nevajag jāt, Alan, — misis Konlona turpi­nāja, purinādama smiltis man no pleciem. — Tā tu vari dabūt galu, pielūko tikai! — Viņas balss kļuva maiga, laipna, viņa nometās uz ceļiem man blakus un nolieca galvu, tā ka viņas seja bija tuvu manējai. Viņa mīlīgi man uzsmaidīja. — Tu neesi tāds kā citi zēni. To tev nevajag aizmirst. Tu nevari darīt to, ko viņi dara. Ja tavs nabaga tēvs un māte zinātu, ka tu jāj, tas viņus sāpinātu. Apsoli man, ka tu vairs nejāsi. Nu runā!

Es pārsteigts ieraudzīju, ka viņai acīs asaras, un vēlējos viņu nomierināt, pateikt, ka man viņas žēl. Vēlējos viņai kaut ko uzdāvināt, kaut ko tādu, kas liktu viņai smaidīt un būt laimīgai. Pieaugušie vienmēr bija noskumuši, kad runāja ar mani. Lai es sacīju, ko sacīdams, savā priekā ar viņiem dalīties es nespēju. Viņi palika pie savām bēdām. Es nekad nevarēju sa­prast — kāpēc.

Bobs un Džo jau skrēja šurp pie manis. Džo nesa manus kruķus. Misis Konlona nopūtās un piecēlās kā­jās, izmisusi raudzīdamās manī, kamēr Džo palīdzēja man piecelties un nostāties uz kruķiem.

— Kas notika? — viņš norūpējies jautāja.

— Mēnestiņš satrūkās un nometa mani, — es sa­cīju. — Man nekas nekaiš.

— Mēs to noklusēsim, — Džo čukstēja, šķielēdams uz misis Konlonu. — Nestāsti nevienam, citādi tev nekad vairs nejaus kāpt zirgam mugurā.

Es atvadījos no misis Konlonas, un viņa, projām iedama, vēl atgādināja man:

— Neaizmirsti, ko es tev sacīju, Alan!

— Viens ir skaidrs, — teica Džo, apskatīdams mani no galvas līdz kājām, kad mēs devāmies atpakaļ uz skolu: — Tev nekas ļauns nav noticis, tu ej tāpat kā vienmēr.

Otrā dienā pa brokastlaiku es aizjāju ar Mēnestiņu uz mājām. Jāju nesteigdamies. Gribēju papriecāties, iztē­lodamies, kāds izskatīsies tēvs, ieraudzīdams, ka es jāju. Domāju, ka māte varbūt uztrauksies, bet tēvs uzliks roku man uz pleca, palūkosies manī un sacīs: «Es zināju, ka tu to varēsi» — vai kaut ko tamlīdzīgu.