Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Es vairs negribu tērēt laiku ar ārstēšanos, — sa­cīju tēvam. — Tas mani kavē.

— Es arī tā domāju, — viņš piekrita.

Tagad es jāju ar ponijiem, kurus viņš nule bija iejājis, un bieži kritu. Tikko iejātie poniji viegli trūkās, un es nevarēju iemanīties palikt seglos, kad zirgs metās sānis.

Pēc kritiena arvien biju pārliecināts, ka tas būs pēdējais, bet tēvs domāja citādi.

— Tā mēs visi sakām, dēls. Mēs sakām tā pēc katra kritiena. Kad cilvēks krīt pēdējo reizi, tad viņš pats to vairs neapjauš.

Taču mani kritieni viņu uztrauca. Kādu laiku viņš šaubījās, tad pēkšņā apņēmībā sāka mācīt mani, kā jākrīt, — ar atbrīvotiem locekļiem, it kā saļimstot, lai trieciens pret zemi būtu elastīgāks.

— Visus šķēršļus var pārvarēt, — viņš centās mani pārliecināt. — Ja ne tā, tad citādi.

Tēvs ātri atrada izeju no grūtībām, kas radās sakarā ar maniem kruķiem, taču, ko man darīt pēc skolas beig­šanas, — uz to viņš nespēja atbildēt.

Bija atlikuši tikai divi mēneši līdz gada beigām un manai pēdējai dienai skolā. Misters Simonss, Turallas tirgotājs, bija apsolījis pēc skolas beigšanas dot man darbu savā veikalā, grāmatvedībā, un maksāt piecus šiliņus nedēļā. Kaut gan mani iepriecināja doma, ka pelnīšu naudu, tomēr es vēlējos darbu, kurā varētu pār­baudīt savas spējas un piepildīt kādu klusībā lolotu vēlēšanos.

— Par ko tu gribi būt? — tēvs man jautāja.

— Es gribu rakstīt grāmatas.

— Nu, tas ir labi. To tu vari darīt, bet kā tu nopel­nīsi sev iztiku?

— Cilvēki pelna naudu, rakstīdami grāmatas, — es apgalvoju.

— Jā, bet tikai pēc ilgiem gadiem — un tad jābūt izglītotam. Pīters Finlijs saka, uzrakstīt grāmatu esot visgrūtākais darbs pasaulē — viņš esot mēģinājis. Zini, man ļoti patiktu, ja tu rakstītu grāmatas; nedomā, ka es to nevēlos, bet tad tev vispirms jāmācās.

Viņš brīdi klusēja, domās nogrimis, un, kad atkal sāka runāt, tad likās, it kā viņš jau ir pārliecināts, ka es reiz būšu rakstnieks.

— Kad tu rakstīsi, — viņš sacīja, — tad esi tāds kā Roberts Blečfords. Viņš sarakstījis grāmatu «Nevai­nīgs», tā ir lieliska grāmata. Tā uzrakstīta, lai palīdzētu cilvēkiem.

— Redzi, — viņš turpināja, — nav labi rakstīt grā­matu naudas dēļ. Es tad labāk iebrauktu zirgus. Ja tu iebrauc zirgu, tu veido kaut ko labu no kaut kā tāda, kas varētu kļūt slikts. Ir viegli iedot zirgam niķus, bet grūti… nu, izveidot kaut ko līdzīgu … tu saproti. . . raksturam — likt viņam strādāt tavā labā, nevis pret tevi. Kad es iepazinos ar Pīteru Finliju, viņš iedeva man izlasīt grāmatu «Mana spožā karjera». Pēc viņa domām, to uzrakstījusi sieviete, bet viņa saucās par Mailsu Frenklinu. Tā ir labākā grāmata, ko esmu lasījis. Šī rakstniece nebaidās no grūtībām. Viņa ir īsts cilvēks, ar siltu sirdi… Es nezinu … tas ir tik savādi. . . Man liekas, tu to lāgā neaptver. Tev liekas, ka, rakstīdams grāmatas, tu ļoti jauki pavadīsi laiku. Tas ir . . . nu, kad tu dažas reizes būsi izmests no segliem, tad varbūt sa­pratīsi mani.

Mēs sēdējām uz zirgu aploka žoga augšējās kārts, skatīdamies uz kumeļu, ko tēvs radināja pie laužņiem. Zirgs grauza smagos dzelžus. Mutes kaktiņi tam bija jēli un sarkani.

— Tam kumeļam ir pārāk gari krusti, — tēvs piepeši sacīja, tad turpināja mūsu sarunu: — Ja cilvēks dod tev simt mārciņu par grāmatu, tu' vari būt drošs, ka viņam tas izdevīgi, bet, ja visi nabadzīgie un apspiestie ļaudis noņem tavā priekšā cepuri tāpēc, ka tu to esi uzrakstījis, — tas ir pavisam kas cits; tad ir bijis vērts to rakstīt. Taču vispirms jāiepazīstas ar cilvēkiem. Tev viņi patiks. Šī ir mūsu zeme, un mēs pārvērtīsim to par paradīzi. Cilvēki te ir vienlīdzīgi. Nu, vēlu tev laimi, — viņš piemetināja, — raksti grāmatas. Tomēr pastrādā pie Simonsa, kamēr tiksi uz kājām.

Dažas dienas vēlāk misters Simonss parādīja man kādu sludinājumu «Laikmetā». Tirdzniecības skola Mel­burnā piedāvāja stipendiju, dodot iespēju mācīties grā­matvedību tiem, kas izturētu pārbaudījumus vēsturē, ģeogrāfijā, aritmētikā un angju valodā. Pārbaudījumu biļetes pēc pieprasījuma izsūtīšot vietējam skolotājam.

Es uzrakstīju pieprasījumu, un pēc nedēļas misters Takers pateica man, ka biļetes atsūtītas.

— Lūdzu ievēro, Maršal, — viņš sacīja man bargi, it kā es būtu viņu apvainojis, — ka zīmogs uz aploksnes ir vesels. Tas nozīmē, ka biļetes neviens iepriekš nere­dzēs. Es pateicu Viljemam Fosteram par šo pārbaudī­jumu, un viņš arī eksaminēsies. Lūdzu, ierodies skolā sestdien, tieši desmitos no rīta. Tagad vari sēsties.

Viljems Fosters bija Takera mīlulis un labākais skolnieks. Viņš varēja vienā elpas vilcienā nosaukt visas Viktorijas štata upes un rēķināt galvā, abas rokas virs pieres salicis, lai pierādītu, ka neskaita uz pirkstiem.

Rakstīdams viņš ar roku aizsedza burtnīcu, un no viņa bija grūti norakstīt, tomēr man bieži tas izdevās — kad gribēju, lai viņš noņem roku, iebelzu viņam pa sāniem.

Viņa māte ļoti lepojās ar viņu un reiz sacīja manai mātei, ka bez Viljema es neviena uzdevuma nebūtu pareizi atrisinājis.

Sestdienas rītā saticis viņu pie skolas, es ierunājos, ka eksāmenā mums vajadzētu sēdēt blakus, bet viņam bija mugurā labākais uzvalks un tāpēc mainījās arī viņa izturēšanās pret mani. Viņš bija vēss un nerunīgs un teica, ka māte viņam likusi sēdēt tālāk no manis.

Tas man bija trieciens, taču es iegāju līdz ar viņu skolā un, par spīti viņa pūlēm tikt no manis vaļā, apsē­dos viņam blakus.

Misters Takers ievēroja manu nodomu un pavēlēja man pāriet uz klases otru galu, kur es sēdēju, raudzīda­mies pa logu ūz Turallas kalnu, kas spožajā saules gaismā bija spilgti zaļš. Domāju par Džo un par to, ka ir izdevīga diena trusīšu medībām. Tad misters Takers uzsita pa katedru un sāka runāt.

— Tūlīt es atvēršu Poltera Tirdzniecības skolas pārbaudījumu biļetes, — viņš sacīja. — Jūs abi redzat, ka zīmogs ir nebojāts.

Viņš pārgrieza aukliņu un izvilka biļetes no bandro­les, ne mirkli nenolaizdams no manis sava nežēlīgā skatiena.

Divdesmit minūtes viņš sēdēja un lasīja biļetes, brī­žam saraukdams pieri, brīžam paceldams acis un atzi­nīgi uzlūkodams Viljemu Fosteru, kurš tad nolaida galvu, it kā pateikdamies par dāvāto uzticību.

Es labprāt būtu iebelzis Takeram pa aci un skrējis pie Džo.

Iztēlē pašlaik stāstīju Džo, kā tieši es to izdarīju, kad Takers izsniedza mums biļetes. Viņš paskatījās pulkstenī un īsi noteica:

— Tagad ir pusvienpadsmit; līdz pusdivpadsmitiem jums jāpabeidz.

Skatījos uz apdrukāto dzelteno papīra lapu, kas atradās man priekšā.

«Aprēķināt procentu procentus no …»

E, tas nebija grūti.

«Ja desmit cilvēki ņem …»

Hei, proporcijas! Nekas vieglāks vairs nevarēja būt.

«Četri un trīs ceturtdaļas akra liels zemes ga­bals …»

Hm — tas jau mazliet grūtāk!

Sāku rēķināt, bet Takers sēdēja pie sava galda un lasīja uz spoža papīra iespiestu angļu žurnālu.

Uzdevumi man nelikās visai grūti, taču, kad mēs ar Viljemu Fosteru, iznākuši no klases, salīdzinājām savas atbildes, es nospriedu, ka man lielākā daļa nepareizas, jo Viljemam bija citādi.

Kad, mājās pārnācis, pateicu tēvam, ka esmu iz­kritis, viņš atbildēja:

— Tas nekas. Tu izmēģināji savas spējas; tas ir pats galvenais.