Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Veci sarkanie eikalipti auga krastā, un viņu zari liecās pāri ūdenim, daži tik zemu, ka straume skāra lapas, pavilka gabaliņu līdzi, tad atkal atlaida. Izgā­zušos koku sausie stumbri gulēja, saknes izslējuši, pie zālēm aizaugušajām bedrēm, kur reiz bija stingri stāvējuši.

Laika zoba sagrauztās saknes noderēja par pakāpie­niem, pa tām varēja uzrāpties augšā un no turienes skatīties uz stumbru, kas ar galotni bija iegrimis ūdenī. Saknes bija saplaisājušas un izbalējušas saulē un lietū, un man patika aptaustīt tās, rūpīgi izpētīt ietrunējušā koka šķiedru, meklēt oposuma nagu zīmes vai mēģināt iedomāties, kāds izskatījies koks, kad vēl zaļoja.

Otrā pusē upei zālē stāvēja vērši un, galvas pa­cēluši, raudzījās uz mani. Zilgana dzērve smagi izlaidās no meldru pudura. Tad atnāca Mērija un sauca mani atpakaļ pie ratiem gatavoties skrējienam. Tas bija skrē­jiens, kurā man vajadzēja uzvarēt, un es pateicu to māsai, ejot rokrokā ar viņu pāri zālājam pie mātes, kas sēdēja zemē blakus ratiem un rīkoja "azaidu. Viņa bija noklājusi zālē drēbīti, un tēvs, nometies ceļos, grieza šķēlēs aukstu jēra cepeti. Viņš labprāt nepirka gaļu pie miesnieka un apgalvoja, ka aitas gaļa nekur nederot, ja aita neesot kauta, tikko no ganībām nākusi, labi paēdusi.

— Tur tās notrenkā ar suņiem un sablīvē aplokos, —• viņš mēdza sacīt. — Reizēm tās sakostas un no­dauzītas no vienas vietas. Un, ja aita vairākas dienas dzīvo neēdusi, tad tā katrā ziņā izkrītas.

Grozīdams uz šķīvja cepeša gabalu, viņš kaut ko murmināja pie sevis.

— Šis jērs droši vien bija krietnu vecumu piedzī­vojis, kad to kāva, — viņš sacīja, ieraudzījis mani. — Sēdies un iekod kādu kumosu.

Pēc azaida es staigāju līdzi tēvam, kamēr atskanēja zvans, kas vēstīja skriešanās sacīkšu sākumu.

— Nu mums jāiet, — tēvs teica, pēkšņi apraudams sarunu ar kādu paziņu. — Satiksimies vēlāk, Tom. — Viņš pamāja vīram un, paņēmis mani pie rokas, de­vās pie Pītera Finlija, kas pūlējās noturēt kārtīgā rindā zēnu bariņu.

— Atpakaļ, — Pīters atkārtoja vienā laidā, nervozi cilādams izstieptās rokas un staigādams šurpu turpu gar zēnu rindu. — Negrūstieties! Stāviet retāk! Tā, tā, nu ir labāk. Nav kur steigties. Pagaidiet. Mēs jums pa­teiksim, kad jāsāk skriet. Vēl atpakaļ…

— Te jums būs vēl viens skrējējs, — sacīja tēvs, pabīdīdams mani uz priekšu.

Pīters pagriezās pret mums.

— Ā! — viņš iesaucās, uzlūkodams mani ar jautru smaidu. — Vai viņš šodien neniķosies? — viņš jau­tāja tēvam.

— Nē, viņš jau slienas pakaļkājās aiz nepacietības.

Pīters uzmeta skatienu ceļam, pa kuru mums vaja­dzēja skriet.

— Nostādi viņu pie tā zāles kumšķa, Bil. Viņš skries no turienes. — Viņš paglaudīja man galvu. — Nu, pa­rādi savam vecajam, ko tu spēj.

Mani ieinteresēja rosīgā rīkošanās sacīkstēm, kurās man vajadzēja uzvarēt. Daži zēni lēkāja savās norādī­tajās vietās, citi bija noliekušies uz priekšu, ar pirkstiem balstīdamies pret zemi. Tēvs sacīja, man tā nevajagot darīt. Es gāju viņam līdzi starp divām ļaužu rindām. Tur stāvēja visi, ko es pazinu, vērodami mūs un smai­dīdami. Arī misis Kartera bija tur; reiz viņa man iedeva konfekti. Tagad viņa pamāja man un uzsauca:

— Skrien, cik jaudas, Alan!

— Te ir tā vieta, — tēvs sacīja. Viņš apstājās un noliecies novilka man kurpes. Stāvot zālē ar basām kājām, radās tada sajuta, ka gribot negribot vajadzēja palēkties. Un es sāku lēkāt.

— Paliec mierā, — tēvs sacīja. — Zirgs, kas dižo­jas, nekad nedabū godalgas. Stāvi te un skaties uz to lentu. — Viņš parādīja uz laužu rindas galu, kur divi vīri turēja cejam pāri lentu. Tas likās loti tālu, taču es gribēju nomierināt tēvu.

— Es aizskriešu tur kā zibens.

— Paklausies, Alan! — Tēvs pietupās uz papēžiem, tā ka viņa seja atradās tuvu manējai. — Neaizmirsti, ko es tev sacīju. Kad atskanēs šāviens, skrien taisni uz lentu. Un neskaties atpakaļ. Tiklīdz dzirdēsi šāvienu, skrien. Skrien, cik spēj, tā, kā tu skrien mājās. Es stā­vēšu tur, pie tiem cilvēkiem. Tagad es iešu. Skaties tikai uz lentu, negriezies atpakaj.

— Es dabūšu godalgu, kad uzvarēšu, vai ne? — jau­tāju tēvam.

— Jā, — viņš apstiprināja. — Tagad nostājies. Pēc minūtes būs šāviens.

Viņš atmuguriski atkāpās no manis. Man nepatika redzēt viņu aizejam. Vajadzēja pašam tik daudz ko atcerēties, kad viņš nebija pie manis.

— Gatavoties! — viņš pēkšņi uzsauca man, stāvē­dams laužu rindas priekšā.

Es atskatījos, brīnīdamies, kāpēc vēl neatskan šā­viens. Visi zēni stāvēja vienā līnijā. Es biju projām no visiem, viens pats, un vēlējos būt kopā ar citiem. Tad atskanēja šāviens, un visi sāka skriet. Es izbijos, re­dzēdams, cik ātri viņi skrēja. Pūlēdamies tikt cits citam garām, viņi skatījās apkārt, bet man vēl nebija ar ko sacensties. Nevar taču skrieties ar kādu, kas nav blakus.

Tēvs kliedza:

— Skrien! Skrien! Skrien!

Tagad visi bija nonākuši līdz manim, un man vaja­dzēja sacensties ar viņiem, taču viņi mani negaidīja, un es izmisīgi skrēju viņiem pakaļ, saniknots un maz­liet apmulsis. Lenta jau bija norauta, kad es tur nonācu, un es apstājos un sāku raudāt. Tēvs piesteidzās un pa­cēla mani uz rokām.

— Sasper jods! — viņš uztraukts iesaucās. — Kāpēc tu neskrēji, kad atskanēja šāviens? Tu atkal skatījies atpakaļ un gaidīji zēnus!

— Man vajadzēja pagaidīt, lai varētu ar viņiem skrieties, — es šņukstēju. — Man nepatīk uzvarēt vie­nam pašam.

— Nu nekas, neraudi, — tēvs mani mierināja.

— Gan mēs no tevis iztaisīsim skrējēju.

Tas notika pirms gada.

Varbūt tēvs domāja par to, griezdams riteni, un es sēdēju savos ratiņos, vērodams viņu, un manas sakrop­ļotās kājas bija apsegtas ar segu.

— Šoreiz tu nevarēsi skriet, — viņš beidzot sacīja,

— bet es gribu, lai tu noskaties, kā viņi skrien. Stāvi tuvu pie lentas. Skatīdamies skrien līdz ar viņiem. Kad pirmais zēns pieskarsies lentai, pieskaries tu reizē ar viņu.

— Kā, tēt? — Es lāgā nesapratu, ko viņš gribēja sacīt.

— Domās, — tēvs paskaidroja.

Es pārdomāju šos vārdus, kamēr tēvs iegāja ratnīcā pēc ratu smēres. Atgriezies viņš nolika bundžu blakus ratiem, noslaucīja lupatā rokas un sacīja:

— Reiz man bija melna kuce — pusasiņu ķenguru suns. Viņa skrēja kā bulta. Viņa varēja joņot līdzi stirnai un simts jardos tika priekšā vecam ķenguru tē­viņam. Parasti viņa izdzenāja baru, tad izvēlējās vienu un norāva to zemē, satverdama tā astes galu, kad tas lēca. Viņa nekad neķērās ķenguram plecā kā citi suņi. Bet nekad nepalaida. Tas bija labākais no visiem su­ņiem, kas man piederējuši. Reiz man par viņu solīja piecnieku.

— Kāpēc tu viņu nepārdevi, tēt? — es vaicāju.

— Es viņu paņēmu pavisam mazu kucēnu un pats izaudzēju. Iesaucu par Besiju.

— Kaut mums tagad viņa būtu, tēt!

— Jā, es arī to gribētu. Bet viņa reiz sasita plecu, laikam izmežģīja. Vēlāk tur radās pamatīgs sacietējums. Pēc tam viņa vairs nederēja medībām. Tomēr es viņu arvien ņēmu līdzi, un viņa rēja, kamēr citi suņi skrēja. Neesmu redzējis otru suni, kas tā dzīvotu līdzi medībām. Un, ievēro to, viņa pati nepiedalījās.

Atceros, reiz mēs panācām vecu ķenguru tēviņu, tas stāvēja ar muguru pret koku, un, kad Brindls — tas ari bija viens no maniem ķenguru suņiem — kad Brindls metās virsū, ķengurs pārplēsa viņam plecu, un Besija tūlīt sāka vaukšķēt. Pie velna, jā! Neesmu redzē­jis otru tādu suni, kas tik dedzīgi dzītos paka] medī­jumam un cīnītos. Un viņa to parādīja tikai ar riešanu.