Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Man patīk klausīties, kad tu stāsti par viņu, tēt, — es sacīju, vēlēdamies dzirdēt vēl kaut ko.

— Nu, un tev jārīkojas tāpat. Skatīdamies iztēlo­jies, ka tu cīnies, skrien, sacenties, jāj un kliedz, ka vai galva plīst pušu. Par savām kājām nedomā. No šī brīža arī es par tām nedomāšu.

Bērni, kam pa ceļam uz skolu iznāca iet garām mums, no rītiem iegriezās mūsu mājās un aizstūma mani. Vi­ņiem tas patika, jo visi pēc kārtas dabūja pavizināties pie manis ratiņos.

Tie, kas vilka ratiņus, dīžojās kā zirgi, un es tikai uzkliedzu: — Hei! Hei! — un vicināju iedomātu pā­tagu.

Tur bija mans draugs Džo Kārmaikls, kas dzīvoja mums gandrīz pretī, un skolas varonis Fredijs Hoks, kurš visu varēja izdarīt labāk par citiem, un «Čiepslis» Bronsons, kurš allaž draudēja «pateikt», ja kāds viņam iesita.

Mūsu ceļa malā dzīvoja divas meitenes; viena no tām Alise Barkere. Visi mūsu skolas zēni gribēja drau­dzēties ar viņu, bet viņai patika Fredijs Hoks. Otra bija Megija Maligena. Tā bija liela auguma meitene, zināja trīs briesmīgus lāstus un nobēra visus trīs reizē, ja viņu aizkaitināja. Viņa varēja vienā acumirklī iebelzt kādam pa ausi, un es vienmēr vēlējos, lai neviens cits, bet viņa stumtu manus ratiņus, jo mīlēju viņu.

Reizēm, kad mēs spēlējām «niķīgus zirgus», ratiņi apgāzās. Tad Megija nokliedza savus trīs lāstus, pacēla mani un uzsauca pārējiem:

— Ei! Palīdziet man iesēdināt viņu, kamēr kāds nav ieraudzījis.

Viņai bija divas garas, sarkanas bizes pār muguru, un dažreiz zēni skolā viņai ķircinādamies uzsauca: «Lapsas aste.» Tad viņa par atbildi tiem uzdziedāja: «Deguns kā puļķis, pats tīrais muļķis.»

Viņa nebaidījās no zēniem un nebaidījās arī no buļļiem.

Kad Makdonalda bullis reiz izskrēja uz ceļa un sāka badīties ar kādu no buļļiem, ko dzina garām, mēs visi apstājāmies paskatīties. Makdonalda bullis bija lielāks un visu laiku grūda otru atpakaļ, kamēr piespieda pie koka un iedūra tam sānos. Svešais bullis iebaurojās un metās bēgt. Asinis plūda viņam pār pakaļkājām, viņš skrēja pa ceļu uz mūsu pusi, un Makdonalda bullis sekoja viņam, visu laiku badīdams.

Džo, Fredijs un «Čiepslis» diedza uz žogu, bet Me­gija Maligena apstājās, neatlaizdama ratiņu rokturi. Viņa mēģināja pavilkt ratiņus nost no ceļa, bet nepa­spēja, Makdonalda bullis, garām skriedams, apsvieda tos ar ragiem, taču es iekritu papardēs un nesasitos, un arī Megijai Maligenai nekas ļauns nenolika.

Tomēr ratiņiem bija saliekts ritenis, un Megija Maligena ņēma mani pičpaunā un aiznesa uz mājām, tikai četras reizes apstādamās — Džo un Fredijs sa­skaitīja.

Skolā manus ratiņus atstāja pie durvīm, un es gāju klasē ar kruķiem.

Skola bija gara mūra ēka ar augstiem, šauriem lo­giem, pa kuriem sēžot neko nevarēja redzēt ārā. Platās palodzes klāja krīta putekļi. Uz vienas no tām dziļajā loga nišā stāvēja veca vāze ar sakaltušiem ziediem.

Klasē bija divas garas tāfeles, katra savā telpas galā.

Katras tāfeles apakšējā malā bija silīte, kurā gla­bājās krīta gabaliņi, lupatas tāfeles slaucīšanai, lieli trijstūri un lineāli.

Sienā starp abām tāfelēm atradās kamīns, piebāzts ar veciem atzīmju žurnāliem, un virs kamīna karājās glezna, kas attēloja grupu kareivju sarkanos, asinīm no­trieptos mundieros. Viņi skatījās kaut kur sānis, palie- kušies uz priekšu un šautenes izstiepuši pāri citu ka­reivju līķiem, kas gulēja viņiem pie kājām. Grupas vidū augstāk par citiem stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā karogu ar garu kātu. Viņš kaut ko kliedza un kratīja dūri. Gleznas nosaukums bija «Pirms pēdējās cīņas», taču mis Pringla nezināja, kas tā par pēdējo cīņu. Misters Takers apgalvoja, ka tur attēlota britu varoņgara spilgtākā izpausme, un, to sacīdams, piesita gleznai ar garu rādāmo koku, lai visiem būtu skaidrs, par ko viņš runā.

Mis Pringla mācīja mazos un misters Takers lielos. Mis Pringlai bija sirmi mati, un viņa skatījās uz sko­lēniem pāri brillēm. Viņa valkāja augstu apkakli ar zivju kauliņiem, tāpēc viņai nenācās viegli pamāt ar galvu, kad viņa atļava mums iziet. Es ļoti bieži vēlējos iet ārā, jo tad varēju pastāvēt saulē, lūkoties uz Turallas kalnu un dzirdēt žagatas žadzinām. Reizēm ārā sagadī- jāmies veseli trīs, un tad strīdējāmies, kuram pirmajam jāiet atpakaļ.

Misters Takers bija vecākais skolotājs. Viņš neval­kāja brilles. Viņa acis biedēja mūs visus, pat tad, ja mēs noliecām galvas, lai nebūtu jāskatās tajās. Tās bija asas, nežēlīgas un aukstas, un viņš dzēla ar tām kā ar pātagu. Viņš vienmēr mazgāja rokas emaljētā bļodā, kas atradās klases stūrī, un nomazgājies aizgāja pie katedras un stāvēja tur, raudzīdamies skolēnos, kamēr noslaucīja rokas mazā, baltā dvielītī. Viņš nosusināja katru pirkstu atsevišķi, sākot ar īkšķi. Pirksti viņam bija gari un balti, un zem ādas varēja redzēt cīpslas. Viņš berzēja pirkstus ātri, tomēr, kā likās, apdomīgi, un viņa acis visu laiku bija pievērstas mums.

Neviens nekustējās, kamēr viņš slaucīja rokas, ne­viens nerunāja. Pabeidzis viņš salocīja dvieli, novietoja to katedras atvilktnē un tad uzsmaidīja mums ar lūpām un zobiem.

Es baidījos no viņa kā no tīģera.

Viņam bija niedres spieķis, un, iekams viņš ar to pārmācīja kādu zēnu, viņš divas reizes strauji nošvīk- stināja to gaisā, tad izvilka caur sažņaugtu dūri, it kā gribēdams notīrīt.

— Nu, — viņš tad sacīja, atņirgdams zobus smaidā.

Paciest sitienus bez asarām nozīmēja apliecināt savu pārākumu. Zēniem, kas raudāja, kad viņus sita, vēlāk rotaļās vajadzēja pakļauties pārējiem. Pat mazāki zēni uzsāka cīņu ar viņiem, pārliecināti, ka pārspēs viņus. Mans lepnums prasīja, lai es izceltos ar kaut kādām spējām, ko citi bērni augstu vērtē, un, tā kā man daudz kas cits bija liegts, es sāku nicīgi izturēties pret šo sodu, lai gan baidījos no mistera Takera vairāk par visiem. Es nerāvu atpakaļ izstiepto roku, kad tuvojās spieķis, kā to darīja daži zēni, un nevaibstījos, un ne- atvilku rokas pēc katra sitiena, zinādams, ka tas nema­zinās ne sāpes, ne mistera Takera paredzēto sitienu skaitu. Pēc sitieniem es nevarēju satvert kruķu spraiš­ļus, stīvie pirksti neklausīja, tāpēc es no apakšas pa­bāzu zem spraišļiem nesaliektas plaukstas un tikai tā varēju aiziet uz savu vietu.

Mis Pringla nelietoja spieķi. Viņa sita ar platu siksnu, kas vienā galā bija sašķelta trīs daļās. Domāja, ka šīs strēmeles cērtot stiprāk nekā viena vesela siksna, taču drīz vien atklājās, ka tā nav, un pēc tam viņa turēja siksnu aiz šķellā gala un slānīja mūs ar veselo.

Rīkodamās ar pletni, viņa saknieba lūpas un aiz­turēja elpu, tomēr visai stipri iesist nevarēja. Viņa bieži ņēma līdzi siksnu, staigājot pa klasi, un šad tad paplikšķināja sev pa svārkiem, kā lopu dzinējs ar pā­tagu, baidīdams lopus.

Sodīdama skolēnus, viņa pati likās mierīga, tur­pretī misteru Takeru sagrāba mežonīga nepacietība, kad viņš gribēja pārmācīt kādu zēnu. Viņš tad pielēca pie katedras, ar troksni pacēla plato vāku un, meklēdams starp žurnāliem un papīriem spieķi, kliedza:

— Nāc šurp, Tompson! Es redzēju, ka tu vaibstījies man aiz muguras, domādams, ka es nemanīšu.

Neviens nemācījās, kad viņš kādu pēra. Mēs visi skatījāmies klusēdami, sastinguši aiz bailēm no šī dusmu izvirduma, ko nespējām ne saprast, ne izskaidrot. Mums šķita, ka skolotāja piesarkusi seja un pārvērstā balss pareģo kaut ko briesmīgu, un mēs trīcējām, sēdē­dami savās vietās.