Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Zirgi bija piesieti virvēs pie sienā iestiprinātiem dzelzs riņķiem un ēda no barības silēm, kas bija izdob­tas no lieliem bluķiem un nogludinātas ar platu cirvi.

Blakus stallim zem tā paša smagā salmu jumta, kur pašlaik zvirbuļi trokšņaini rosījās ap savām ligzdām, atradās šķūnis barības uzglabāšanai, kura nelīdzenā dēļu grīda bija piebirusi ar biezu ekseļu kārtu. Aiz šķūņa bija telpa, kur glabājās zirglietas; uz sienā iestip­rinātiem koka vadžiem karājās iejūga piederumi — sakas, loki, groži, slejas un segli. Atsevišķi karājās īpašie segli, ko tēvs lietoja niķīgu zirgu iejāšanai, un tiem bija spoži nospodrināti ceļu spilventiņi.

Pie sienas apakšā uz aptēstā, iegropētā baļķa, kas turēja nomaļu balstus, stāvēja bundžas ar ziedēm ratu eļļošanai un iejūga piederumu spodrināšanai, terpen­tīna, «Zalamana šķidruma» un mikstūru pudeles. Zirgu skrāpji un sukas atradās uz plaukta pie sienas, un bla­kus tam uz naglām karājās divas pātagas.

Salmu jumts sniedzās pāri ratu nojumei, kur stāvēja trīsvietīgi vieglie rati un divriči, kuros tēvs iebrauca zirgus. Divriči bija atslieti pret sienu, un garās riekst­koka ilksis, izbāztas caur pažobelēm, rēgojās virs jumta.

Pa staļļa otrām durvīm varēja ieiet apaļajā zirgu aplokā, ko apņēma žogs no pavirši aptēstiem septiņas pēdas gariem stabiem un šķeltiem šķērskokiem. Sis augstais žogs bija ar slīpumu uz āru, lai zirgs, slieda- mies pakaļkājās, nenobrāztu tēvam kājas pret šķērs­kokiem vai nesaspiestu viņu pret stabu. Pie aploka auga vecs sarkanais eikalipts. Ziedu laikā mazie papagailīši lori bariem meklēja medu ziedos, reizēm karādamies ar galvu uz leju ārējos zaros, vai iztraucēti, griezīgi klai­gādami, pūlīšos riņķoja ap koku. Pie līkā stumbra bija piesliets salauzts ritenis, aprūsējušas asis, nolietotas vieglo ratu atsperes un laika zoba sagrauzts divriču sē­deklis, no kura noplīsušajiem spilveniem spraucās ārā sirmu astru kušķi. Pie koka saknēm rūsēja kaudzīte nodilušu pakavu.

Aploka vienā stūrī auga akāciju puduris, un zeme ap to bija klāta ar biezu zirgu mēslu kārtu, jo zirgi, ko tēvs iebrauca, karstās dienās uzturējās akāciju ēnā. Viņi stāvēja, galvas nokāruši un atbrīvojuši vienu pakaļkāju, un sita ar astēm, gaiņādami mušas, ko pie­vilka mēslu smaka.

Netālu no akācijām bija vārti uz ceļu, un otrā pusē putekļainajam ceļam stiepās mežs, kur patvērās tie ne­daudzie ķenguri, kas vēl arvien negribēja pāriet uz mazāk apdzīvotiem rajoniem. Šur tur meža vidū bija nelieli purviņi, kur pulcējās melnās pīles, un klusos vakaros varēja dzirdēt dumpjus maujam.

— Ūdensvīrs šovakar klaigā, — tēvs mēdza sacīt, tos izdzirdējis, bet mani pārņēma bailes.

Veikals, pasts un skola atradās gandrīz jūdzes attā­lumā, un gar ceļu uz turieni līdumos bija ierīkotas iene­sīgas piena fermas, kas piederēja misis Kerusersai.

Tālāk pacēlās lielais Turallas kalns. Tas bija apau­dzis ar papardēm un brikšņiem, un tā virsotnē atradās krāteris, kurā bērni ripināja akmeņus, un tie vēlās, lauzdami papardes, līdz beidzot apstājās dziļi lejā, krā­tera dibenā.

Tēvs daudzreiz tika jājis uz Turallas kalna virsotni. Viņš sacīja, ka zirgiem, kas iejāti kalna nogāzēs, esot drošāka gaita un tie esot vērtīgāki nekā līdzenumos iejātie.

Kad tēvs man to pateica, šis apgalvojums kļuva par manu pārliecību, kas bija nesatricināma kā klints. Viss, ko tēvs stāstīja par zirgiem, stingri iespiedās man at­miņā, un es to atcerējos tikpat labi kā savu vārdu.

— Pašlaik es iejāju tur to kumeļu, — tēvs teica, stumdams manus ratiņus stallī. — Tas rāda acu baltu-

Oius, un, cik man gadījies redzēt, visi zirgi, kas rāda acu baltumus, tā sper, ka izspers odam aci, ja tiks klāt. Kumeļš pieder Bredijam. Reiz tas viņu nobeigs, piemini manus vārdus!

— Stāvi rāms! — tēvs uzsauca zirgam, kas bija pie- placis, it kā grasīdamies mesties uz priekšu. — Redzi! Viņš taisās spert. Es jau esmu pieradinājis viņu pie iemauktiem, mute viņam nebūs cieta, tomēr varu derēt, ka viņš vēl mēģinās parādīt, ko spēj, kad jūgšu viņu ratos.

Piegājis pie zirga, tēvs pārlaida plaukstu tā trīco­šajai mugurai.

— Stāvi rāms, draudziņ! Stāvi rāms… — Viņš klusi runāja, un zirgs acumirklī nomierinājās un, pagriezis atpakaļ galvu, paskatījās uz tēvu.

— Kad es viņu jūgšu, uzlikšu siksnu, lai viņš nevar spert, — tēvs sacīja. — Tas vēl neko nenozīmē, ka viņš uz mani paskatījās.

— Vai es varēšu braukt tev līdzi, kad tu viņu pirmo reizi jūgsi? — es jautāju.

— Jā, varētu jau, — tēvs lēni novilka, bāzdams pīpē tabaku. — Tu varētu palīdzēt, kad es viņu iebraukšu, — pieturēt viņu un tā. Tu man būtu liels palīgs, bet… — viņš piespaidīja ar pirkstu tabaku.

— … es domāju, labāk es vispirms izlaidīšu dažus līku­mus. Ne jau tālu . .. Un, protams, tā vēl nebūs īstā iebraukšana. Es gribētu, lai tu vispirms apskatītu vinu, kad braukšu garām, un pateiktu, ko tu domā par viņa gaitu. Tādā ziņā tu bieži varēsi man palīdzēt — pateikt, kā viņi iet, un daudz ko citu. Zirgus tu pazīsti. Es ne­zinu, vai kāds vēl tā pazīst zirgus kā tu.

— Es tev visu pateikšu! — es iesaucos, dedzīgi vē­lēdamies palīdzēt tēvam. — Es skatīšos uz viņa kājām, cik labi vien varēšu. Pastāstīšu tev, kā viņš skrien, un visu citu. Labprāt, tēt.

— Es to zināju, — sacīja tēvs, aizsmēķēdams pīpi.

— Cik labi, ka tu man esi!

— Kur tu mani dabūji, tēt? — es jautāju, gribēdams sirsnīgi parunāties ar tēvu.

— Māte kādu laiku tevi nēsāja sevī, un tad tu piedzimi, — tēvs paskaidroja. — Viņa saka, tu esot audzis kā puķe viņai zem sirds.

— Tāpat kā Melnītes kaķēni?

— Jā, tāpat.

— Man tas liekas kaut kā nepatīkami.

— Jā. — Tēvs bridi klusēja, lūkodamies pa staļļa durvīm uz mežu, tad turpināja: — Es arī tā nodomāju, kad pirmoreiz par to dzirdēju, bet vēlāk likās, ka tā ir labi. Tas taču ir tik skaisti, kad kumeļš skrien blakus mātei, glaužas tai klāt. Viņi skrejot piespiežas pie mā­tēm. — Viņš piespiedās pie staba, rādīdams, kā tas notiek. — Nu un ķēve nēsāja kumeļu, kamēr tas pie­dzima. Un nu tas skraida viņai apkārt, it kā gribētu tikt atpakaļ. Es domāju, ka tā ir labi. Labāk, nekā ja tu tikai būtu atnests savai mātei. Ja tā labi padomā, tas ir lieliski ierīkots.

— Jā, es arī tā domāju. — Es strauji mainīju savus uzskatus. — Man patīk kumeļi.

Pēkšņi jutu, ka man mīļi zirgi, kas nēsā sevī kumeļus.

— Man nepatiktu, ja mani kāds būtu tikai atnesis, — es piebildu.

— Nē, — tēvs piekrita. — Ari man nepatiktu.

Tēvs izveda mani pagalmā un teica, lai skatoties, kā viņš smērēšotj ratus.

— Vai tu zini, ka sestdien būs sarīkojums? — viņš vaicāja, paceldams un atbalstīdams vienu riteni.

— Sarīkojums! — es iesaucos, un mani pārņēma satraukums, domājot par šiem gadskārtējiem svētdienas skolas svētkiem. — Vai mēs brauksim?

— Jā.

Pēkšņa vilšanās sāpe pārvērta manu sejas izteiksmi.

— Es nevarēšu skriet.

— Nē, — tēvs strupi noteica. Viņš spēcīgi iekus­tināja pacelto riteni un brītiņu vēroja, kā tas griežas. — Bet tas nav svarīgi.

Tas bija gan svarīgi. Tēvs vienmēr tika man sacījis, ka es būšot skrējējs un uzvarēšot sacīkstēs tāpat kā agrāk viņš. Tagad es nespēšu noskriet citus, kamēr iz­veseļošos, un līdz sarīkojumam tas nenotiks.