Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Vēl ne. Bet tūlīt varēšu.

— Nesteidzies, — ārsts aizrādīja. — Vēl nemēģini staigāt. Tikai pastāvi. Es tevi turu. Tu nekritīsi.

Mana labā kāja, tā, ko es saucu par «slimo», bija pilnīgi paralizēta un karājās no gurna uz leju — sa­kropļota un nederīga. Kreiso kāju es saucu par «ve­selo». Tā bija tikai daļēji paralizēta un varēja noturēt manu svaru. Jau nedēļām es biju to pārbaudījis, sēdē­dams uz gultas malas.

Mugurkaula izliekuma dēļ es stipri saliecos uz kreiso pusi, taču, kad balstījos uz kruķiem, mugura izstiepās taisna un viss augums it kā kļuva garāks, tāpēc stāvot es izskatījos lielāks nekā sēžot.

Vēdera muskuļi bija daļēji paralizēti, bet krūtis un rokas pilnīgi veselas. Vēlāko gadu laikā man pamazām radās pārliecība, ka manas kājas nav nekā vērts. Tās mani kaitināja, kaut arī reizēm likās, ka tās dzīvo pašas savu skumjo dzīvi, un man bija to žēl. Ar savām rokām un krūtīm es lepojos, un tās pamazām kļuva spēcīgākas par visām pārējām ķermeņa daļām.

Es brīdi stāvēju šaubīdamies un lūkojos uz priekšu dažu jardu attālumā, kur zālājā bija neliels kailas zemes laukumiņš.

«Aiziešu līdz turienei,» es domāju un vilcinājos, ne­būdams skaidrībā, kā sākt kustēties, juzdams kruķu sā­pīgo spiedienu padusēs un zinādams, ka tie jāvirza uz priekšu un mirkli jāpārnes svars uz manas «veselās» kājas, ja gribu staigāt.

Doktors mani vairs neturēja, taču es atrados starp viņa izstieptajām rokām, tā ka viņš varētu mani satvert, ja es kristu.

Es pacēlu kruķus un smagi pagrūdu tos uz priekšu, un mani pleci pēkšņi parāvās uz augšu, kad es ar visu savu svaru no jauna atbalstījos uz kruķiem. Ar vēzienu pasviedu kājas uz priekšu, pie kam mana labā kāja vilkās pa zemi kā salauzts spārns. Apstājos, smagi elpo­dams un raudzīdamies uz laukumiņu sev priekšā.

— Labi! — iesaucās doktors, kad es spēru savu pirmo soli. — Vēlreiz!

Es vēlreiz atkārtoju tās pašas kustības, tad vēl trīs reizes, kamēr beidzot stāvēju uz laukumiņa, un visās malās man sāpēja. Es biju aizgājis.

— Šodien pietiks, — sacīja ārsts. — Sēdies atpakaļ krēslā. Rīt pamēģināsi atkal.

Pēc dažām nedēļām es varēju staigāt pa dārzu un, kaut arī gadījās pakrist, tomēr es biju ieguvis ticību saviem spēkiem un sāku vingrināties lēkšanā no veran­das, vērodams, cik tālu varu aizlēkt no celiņā ievilktas līnijas.

Kad man paziņoja, ka es varēšot iet mājās un nāka­majā dienā māte ieradīšoties man pakaļ, es nejutu tāda saviļņojuma, kādu, manuprāt, vajadzētu just. Slimnīca pamazām bija kļuvusi par fonu visām manām domām un rīcībai. Mana dzīve tur bija sākusi ritēt pēc stingriem noteikumiem, un es zemapziņā jutu, ka, atstādams slim­nīcu, zaudēšu tur iegūto drošības sajūtu. Aiziešana no slimnīcas mani mazliet biedēja, tomēr es alku redzēt, kur aizved iela, kura gāja garām slimnīcai, un kas no­tiek aiz pakalna, kur elsa manevrējošie vilcieni, žvank-

stēdami grūdās kopā vagoni un šurpu turpu steidzās rati, kuros sēdēja cilvēki ar saiņiem. Un es vēlējos atkal redzēt, kā tēvs iebrauc zirgus.

Kad ieradās māte, es saģērbies sēdēju uz gultas ma­las, lūkodamies uz tukšo slimnieka krēslu, kuru nekad vairs nelietošu. Tēvam nebija tik daudz naudas, lai no­pirktu stumjamo krēslu, taču viņš bija pagatavojis no veciem bērnu ratiņiem garu braucamo ierīci ar trim riteņiem, un māte to bija paņēmusi līdzi. Viņai vaja­dzēja aizvest mani līdz ielas galam, kur tēvs kādas iebraucamās vietas pagalmā bija atstājis ratus un pats aizvedis zirgus apkalt.

Kad kopēja Konreda atvadoties mani noskūpstīja, man mācās virsū raudas, tomēr es noturējos un atdevu viņai visas atlikušās olas, dažus žurnālus un papagaiļa spalvas, ko tēvs man bija atnesis. Cita man nekā nebija, ko dot, taču viņa sacīja, ka pietiekot ar to.

Vecākā māsa noglaudīja man galvu un stāstīja mā­tei, ka es esot dūšīgs puisis un savā ziņā esot labi, ka es sakropļots tik mazs, tad man nebūšot grūti aprast ar domu, ka visu mūžu jāstaigā ar kruķiem.

— Bērni tik ātri piemērojas apstākļiem, — viņa ap­galvoja mātei.

Māte, vērdamās manī, likās dziļu skumju pārņemta, dzirdot šos vārdus, un nekā neatbildēja, un es nodo­māju, ka viņa izturas visai nepieklājīgi.

Kopējas pamāja man, un Tētiņš paspieda man roku un sacīja, es viņu nekad vairs neredzēšot. Viņš jau stāvot ar vienu kāju kapā.

Māte bija ievīstījusi mani segā, un es gulēju ratiņos, sažņaudzis rokā mazu māla lauviņu, ko man bija iede­vusi kopēja Konreda.

Māte izstūma mani uz ielas, tad tālāk, pāri pakal­nam. Aiz tā nebija nekā brīnišķīga, kā es biju iedomā­jies. Mājas tādas pašas kā visur, un dzelzceļa stacija atgādināja šķūni.

Māte pārstūma ratiņus pāri ietves malai, gabaliņu brauca pa ielu, tad atkal grieza atpakaļ uz ietves, bet viens ritenis aizķērās, ratiņi apgāzās, un es iekritu notekā.

Es nejutu, kā māte pūlējās pacelt ratiņus, kas bija uzkrituši man virsū, nedzirdēju viņas bažu pilnos jau­tājumus, vai es neesot sasities. Es dedzīgi meklēju savu māla lauvu, un tur jau tā gulēja zem segas ar nolauztu galvu, kā biju paredzējis.

Izdzirdējis mātes saucienus, piesteidzās kāds vīrietis.

— Lūdzu, palīdziet man iecelt zēnu atpakaļ rati­ņos! — māte sacīja.

— Kas noticis? — iesaucās vīrietis, satverdams rati­ņus un strauji paceldams tos. — Kas zēnam kaiš?

— Ratiņi apgāzās. Uzmanīgi! Nesaspiediet viņu, viņš ir klibs!

Šis mālēs izsauciens satrieca mani, jo es pēkšņi ap­zinājos, kāda man loma šajā nevajadzīgajā kņadā. Dzir­dot vārdu «klibs», es vienmēr biju iedomājies klibus zirgus, un tas nozīmēja pilnīgu nederīgumu.

Es pacēlos notekā uz elkoņa, pārsteigts uzlūkodams māti.

— Klibs, mam? — es iesaucos satraukts un izbrīnī­jies. — Kāpēc tu sacīji, ka esmu klibs?

Vārds «kropls», pēc mana ieskata, apzīmēja tādu stā­vokli, ko varēja gan attiecināt uz dažiem cilvēkiem, bet ne uz mani. Taču, tik bieži dzirdēdams, ka citi uz­skata mani par kroplu, es biju spiests atzīt, ka atbilstu šim apzīmējumam, tomēr paliku tajā pārliecībā, ka sakropļojums acīm redzot gan ir nelaime citiem cilvē­kiem, bet ar mani ir citādi.

Kropls bērns neapzinās, kāds kavēklis ir viņa parali­zētās kājas. Tās gan bieži traucē vai kaitina, taču viņš ir pārliecināts, ka tās nekad nekavēs viņu darīt, ko viņš grib, vai sasniegt to, ko viņš vēlas. Ja viņš tās uzskata par kavēkli, tad tikai tāpēc, ka viņam tā ir sacīts.

Bērni neredz nekādas atšķirības starp klibu un tādu, kas var brīvi rīkoties ar saviem locekļiem. Var gadīties, ka viņi liek zēnam, kas staigā ar kruķiem, aizskriet un izpildīt kādu uzdevumu, un žēlojas, ka viņš to neizdara pietiekami ātri.

Bērns nekaunas no kroplas kājas; tikai tad, kad viņš iemācās izprast skatienus, ko viņam pievērš cilvēki, kuri neprot slēpt savas jūtas, viņā rodas vēlēšanās iz­vairīties no tiem. Un cik dīvaini — šādus neslēpta pre­tīguma pilnus skatienus raida vienīgi tie, kas paši ir vārgi, kas paši apzinās savu fizisko vājumu; tā nekad neraugās spēcīgi un veselīgi cilvēki. Spēcīgos un vese­līgos kroplis neatbaida; kropļa stāvoklis viņiem ir pil­nīgi neiedomājams. Tikai tie, kam pašiem draud vār­gums, šausminās, redzot bezpalīdzību citos.

Bērni atklāti runā par paralizētu vai sakropļotu lo­cekli.

— Paskaties, cik Alanam jocīga kāja! Viņš to var aizlikt aiz pakauša.