Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Nu mazais, ko tu vēlētos? Es zinu — saldumus. Nu, paskatīsimies, ko mēs atradīsim.

Viņš iztaisīja konusveida turziņu no balta papīra gabala, iebēra tajā krējuma konfektes un iedeva man, un es pateicos:

— Paldies, mister Simons!

Es vienmēr kādu brītiņu paturēju rokā konfektes, tikai tad aplūkoju un ēdu. Bija tik kārdinoši just tās cauri papīram — katrs izcilnītis nozīmēja vienu kon­fekti, — just rokā to svaru, ka es vispirms gribēju tāpat papriecāties. Turklāt, mājās pārnācis, es arvien dalījos saldumos ar Mēriju.

Krējuma konfektes bija garšīgas, taču, tāpat kā tir­gotāja dotās, man ļāva tās ēst, kamēr turziņa bija tukša. Tas mazliet pazemināja konfekšu vērtību, jo lie­cināja, ka pieaugušie tās neuzskata par kaut ko sevišķu.

Bija arī tādi dārgi salcfumi, ka man tos Jāva tikai pagaršot. Reiz tēvs nopirka plāksnīti piena šokolādes par trim pensiem un māte iedeva mums ar Mēriju katram pa gabaliņam. Piena šokolāde izkusa uz mēles un bija tik neizsakāmi garšīga, ka es bieži atcerējos šo gadījumu, kā mēdz atcerēties ievērojamus notikumus.

— Es labprāt mainītu kotletes pret piena šoko­lādi, — reiz sacīju mātei, kad viņa stāvēja pie cepja- mām restēm.

— Kādreiz es nopirkšu tev veselu plāksnīti, — viņa apsolīja.

Dažkārt kāds garāmbraucējs iedeva man peniju par zirga paturēšanu, un tādās reizēs es tūdaļ aizskrēju uz maiznīcu, kur pārdeva saldumus, un ilgi stāvēju, blenz­dams uz skatlogā izliktajiem «ruma ripulīšiem», «piena vālītēm», «sudraba standziņām», «klepus standziņām», «šerbeta sūkājamām», «lakricas plāksnītēm», «anīsa lo­dītēm» un «sniega pikām». Es neievēroju dažas pusdzī­vas gaļas mušas, kas vāļājās starp paciņām, vālītēm un plāksnītēm, uz muguras apkritušas, vārgi kustinādamas kājas un brīžiem iedūkdamās. Es redzēju vienīgi sal­dumus. Mēdzu stāvēt tur ilgu laiku, nespēdams izšķir­ties, ko pirkt.

Tajos retajos gadījumos, kad kāds fermeris iedeva man trīs pensus par to pašu pakalpojumu, mani tūliņ ielenca skolas biedri, paziņodami cits citam šo jauno vēsti ar spalgiem kliedzieniem:

— Alanam ir trīs pensi!

Tad nāca svarīgais jautājums:

— Vai tu iztērēsi visu tūlīt vai atstāsi arī rītdienai?

Atbilde noteica, cik lielu daļu katrs zēns saņems no

mana pirkuma, un visi sasprindzināti gaidīja manu lē­mumu.

Mana atbilde vienmēr bija viena un tā pati:

— Iztērēšu visu uz reizi.

Šo lēmumu zēni katrā ziņā uzņēma ar atzinības sau­cieniem, pēc tam sāka plūkties, lai izšķirtu, kurš ies man pa labi un pa kreisi, kurš aizmugurē un kurš pa priekšu.

— Es esmu tavs draugs, Alan … Tu taču mani pa­zīsti, Alan… Vakar es tev iedevu ābola serdi… Es pirmais atnācu . . . Laid manf.. . Es vienmēr esmu drau­dzējies ar Alanu, vai ne, Alan?

Mūsu skolā bija pieņemts, ka zēnam, ko otrs turēja satvertu, vajadzēja izpildīt vai vismaz uzklausīt šī otra prasības. Es gāju neliela, cieša bariņa vidū, un katrs zēns apņēmīgi turējās pie manis. Saujā man bija sa­žņaugts trīspensu gabals.

Mēs apstājāmies pie skatloga, un pār mani bira pa­domu krusa.

— Atceries, Alan, — par peniju iznāk astoņas anīsa lodītes… Sem, cik mēs te esam? Mēs esam astoņi, Alan . . . Lakricas plāksnītes visilgāk turas mutē . . . Vis­labākās ir šerbeta sūkājamās . .. No šerbeta sūkājamām var iztaisīt dzērienu . .. Laid mani… Es pirmais biju pie viņa… Iedomājies tikai, trīs pensi! Tu vari dabūt manu «kaķeni», kad tikai tu gribi, Alan …

Es raudzījos uz saldumu turziņu zālē. Man ir prātā neienāca, ka pats saviem spēkiem nevarēšu to aizsniegt. Sīs konfektes bija manas. Tās bija man iedotas. Nieks par manām kājām! Es dabūšu konfektes!

Krēsls stāvēja celiņa malā blakus zālājam, kur atra­dās turziņa. Es satvēru roku balstus un sāku šūpot krēslu no vienas puses uz otru, kamēr tas pēdīgi sa­šķiebās uz viena riteņa, tad vēl mazliet piespiedos, krēsls stipri nosvērās uz sāniem, un es iekritu uz mutes zālē. Mana iešinotā kāja atsitās pret celiņa akmens apmali, un pēkšņajās sāpēs es nikni kaut ko norūcu un izrāvu dažus zāļu stiebrus ar visām saknēm. Bālga­nās saknes, pie kurām vēl turējās graudainas zemes piciņas, mani it kā nomierināja. Es tūdaļ sāku vilkties pa zemi uz saldumu pusi, pamezdams aiz sevis spilve­nus, segu, žurnālu . . .

Aizvilcies līdz turziņai, es smaidīdams satvēru to.

Reiz tēvs man bija licis uzkāpt kokā un pārmest pār zaru virvi, un, kad es tiku augšā, viņš priecīgs sauca no apakšas: «Darīts ir! Pie velna, darīts ir!»

«Darīts ir,» es tagad nodomāju, attaisīju turziņu un apmierināts papētīju tās saturu un izvilku konfekti ar uzrakstu. Uz tās es izlasīju vārdus: «Es tevi mīlu.»

Es tīksmīgi sūkāju to, ik pēc brītiņa izņemdams no mutes, lai pārliecinātos, vai varu vēl izlasīt uzrakstu. Tas pamazām zuda, burti kļuva tikko manāmi, tad iz­gaisa. Man rokā palika maza, sārta ripiņa. Es gulēju uz muguras, lūkodamies cauri ozola zariem, un grauzu konfekti. 1 *' j

Es jutos ļoti laimīgs.

Mani pārsteidza apjukums, kas pārņēma māsas, kad viņas atrada mani guļam zālē. Nesapratu, kāpēc viņas izsauca vecāko māsu, kāpēc visi sapulcējās ap manu gultu, kāpēc izjautāja mani ar bažām un dusmām.

Es tikai atkārtoju vienu un to pašu:

— Es apgāzu krēslu, lai tiktu pie konfektēm.

Un, kad vecākā māsa uzstāja, lai es atbildot, kāpēc es tā darīju, kāpēc nesaucis kopēju, es atbildēju:

— Gribēju pats tās paņemt.

— Es tevi nesaprotu, — viņa žēlojās.

Es brīnījos, kas tur ko nesaprast. Tēvs noteikti būtu sapratis, to es zināju. Kad es viņam pastāstīju, viņš jautāja:

— Vai tu nevarēji kaut kā izkāpt, lai nebūtu jāap­gāž krēsls?

— Nē, — es paskaidroju. — Kājas taču man ne­klausīja.

— Es saprotu, — viņš sacīja, tad piebilda: — Nu, galu galā konfektes tu dabūji. Es arī nebūtu saucis ko­pēju. Viņa jau būtu tās padevusi, tomēr tas būtu bijis pavisam kas cits.

— Jā, pavisam kas cits, — es piekritu, un tēvs man likās sevišķi mīļš un labs.

— Bet citreiz nesasities, — viņš mani brīdināja. — Esi uzmanīgs. Nekrīti zemē konfekšu dēļ. Tās nav to vērts. Krīti, ja ir nopietns iemesls, — ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Es būtu nopircis tev saldumus, bet šone­dēļ man ar naudu tā pagrūti.

— Šonedēļ man nevajag, — es sacīju, viņu mieri­nādams.

Nākošajās nedēļās mani ļoti rūpīgi uzmanīja, kad es braucamajā krēslā sēdēju verandā. Tad kādu dienu dok­tors atnesa kruķus.

— Te būs tavas priekškājas, — viņš man paziņoja.

— Kā tu domā, vai varēsi ar tiem paiet? Nu, pamēģi­nāsim.

— Vai tie patiešām ir mani? — es jautāju.

— Jā, tavi gan …

Es sēdēju dārzā braucamajā krēslā, un doktors aiz­stūma to līdz zālājam zem ozoliem.

— Te ir laba vieta. Te mēs pamēģināsim.

Vecākā māsa un dažas kopējas bija iznākušas paska­tīties manu pirmo mēģinājumu staigāt ar kruķiem. Viņas stāvēja apkārt, kad doktors saņēma mani zem padusēm, izcēla no krēsla un turēja taisni izstiepušos sev priekšā.

Vecākā māsa, kam ārsts bija iedevis kruķus, palika tos man zem padusēm, tad viņš nolaida mani zemāk, kamēr es ar savu svaru balstījos uz kruķiem.

— Vai vari noturēties? — viņš vaicāja.

— Nē, — es atbildēju, pēkšņi juzdamies nedrošs.