Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Lampa ar rievotu tvertni, čuguna kāju un sārtu ku­polu stāvēja uz ledusskapja, kam blakus atradās mani ratiņi. Vakaros lampu noņēma, aizdedzināja un nolika galda vidū, un zem tās uz galdauta krita spožs gaismas loks.

Skapim bija cinkotas sienas ar caurumiem, pa ku­riem nāca ēdienu smarža. Uz skapja atradās mušpapīra loksne, iegarens, bieza, brūna papīra gabals, pārklāts ar brūnu, lipīgu masu. Papīrs bija no vienas vietas no­sēts ar mušām, no kurām daudzas vēl pūlējās tikt pro­jām, strauji kustinādamas spārnus un sīkdamas. Vasarā māja bija pilna mušu un ēdot vajadzēja pastāvīgi vi­cināt roku, lai atgaiņātos. Tēvs vienmēr uzlika tējas krūzītei virsū apakštasīti.

— Es nezinu, — viņš mēdza sacīt, — daži cilvēki var dzert tēju, kurā ir bijusi iekšā muša. Es nevaru.

Liela, melna tējkanna ar garu snīpi kā čūskas dze­loni kūpēja uz pavarda; virs pavarda atradās plauktiņš, apklāts ar brūnu audumu, kas bija nokūpējis dūmos un garaiņos. Uz plauktiņa stāvēja tējas turziņa un kafijas kārba ar bārdaina turka attēlu un virs plauktiņa pie sienas — gravīra ar izbiedētajiem -zirgiem. Bija tik patīkami atkal redzēt šo gravīru.

Pie sānu sienas virs maniem ratiņiem karājās liela, ierāmēta glezna — zēns, kas pūš ziepju burbuļus. Tā bija atsūtīta Ziemsvētkos kā pielikums Pīrsa Gadagrā­matai. Pacēlu galvu un aplūkoju zēnu ar jaunu interesi. Mana ilgā prombūtne bija pilnīgi izdzēsusi nepatiku, ko agrāk jutu pret viņa meilenīgajām sprogām un vec­modīgo apģērbu.

Zils samta adatu spilventiņš, piespraudīts ar adatām, karājās uz nagliņas zem šīs gleznas. Spilventiņš bija piepildīts ar zāģu skaidām, ko varēja sataustīt, ja to paspieda.

Aizdurvē uz naglas karājās veci kalendāri un pašā virsū veikalnieka dāvana pagājušajos Ziemsvētkos — papes vēstuļu mape, kuru mēs saņēmām plakanu, divās daļās sadalītu. Vienu no šiem gabaliem, uz kura sar­kanas magones vijās ap mistera Simonsa vārdu, tēvs salocīja, iesprauda stūrīšus otra, lielākā gabala iegrie­zumos, un mape gatava. Tagad tā bija pilna ar vēstulēm.

Virtuvē bija vēl divas durvis. Vienas veda manā guļamistabā, ļoti mazā telpā, kur atradās mazgājamais galdiņš ar marmora virsu un ar lupatu segu apklāta šaura gulta. Pa vaļējām durvīm es varēju redzēt ar avīzēm aplīmētās džutas auduma sienas, kas vējainā laikā līgojās, it kā istaba elpotu. Kaķene Melnīte parasti gulēja manas gultas kājgalī un Mega uz maisu drēbes pie gultas. Dažreiz māte klusām ienāca, kad es jau biju aizmidzis, un izdzina abas ārā, taču tās vienmēr atnāca atpakaļ.

Otras durvis veda Mērijas un Džeinas guļamistabā, kas bija tikpat liela kā manējā, tikai tajā atradās divas gultas un kumode ar grozāmu spoguli, kas bija iestip­rināts starp abām augšējām atvilktnēm, kurās Mērija un Džeina glabāja savas spraudes.

Pretī priekšnama durvīm bija īss gaitenis. Apdiluši plīša aizkari nošķīra šo gaiteni no virtuves, sadalot māju divās daļās. Virtuves pusē varēja kāpt uz krēs­liem, trokšņot, spēlēt zem galda lāčus, ja gribēja, bet otru pusi aiz aizkariem nekad neizmantoja rotaļām, un tur nekad negāja ar netīrām drēbēm un dubļainiem zābakiem.

No gaiteņa durvis veda viesistabā, kur linolejs bija noberzts spožs un nesen krāsotajā kamīnā plīti sakrauta malka, sagatavota iekuršanai ziemas vakaros, kad at­nāks viesi.

Pie viesistabas sienām karājās fotogrāfijās ietvaros. Tie bija dažādi: no gliemežvākiem, ar samtu pārvilkta koka, no metala, viens ietvars pat no korķa. Daži ietvari bija gareni, un tajos atradās vesela sērija fotogrāfiju, citi — lieli, kokgriezumiem rotāti, un vienā no tādiem nikns vīrs ar bārdu stāvēja, ar vienu roku atbalstījies uz maza galdiņa, kas atradās pie ūdenskrituma. Tas bija vectēvs Maršals. Otrā lielā ietvarā veca lēdija ar melnu mežģiņu šalli cienīgi sēdēja rožu lapenē uz akmens sola un kalsns vīrietis šaurās biksēs stāvēja lēdijai aiz mu­guras, uzlicis roku viņai uz pleca, un bargi blenza fotogrāfā.

Šie divi nopietnie cilvēki bija manas mātes vecāki. Tēvs, paskatījies fotogrāfijā, mēdza sacīt, ka vectēvam esot resni ceļi kā kumeļam, bet māte iebilda — tā tikai izskatoties šauro bikšu dēļ. Kad vien es tagad palūkojos fotogrāfijā, es redzēju vectēva ceļgalus un man prātā nāca kumeļi.

Tēvs allaž lasīja, sēdēdams viesistabā. Viņš lasīja Roberta Blečforda romānu «Nevainīgs jeb Pagrimušā aizstāvība» un Mailsa Frenklina «Mana spožā karjera». Viņš augstu vērtēja šīs grāmatas, ko viņam bija iedevis Pīters Finlijs, un bieži runāja par tām.

— Man patīk grāmatas, kas ir patiesas, — viņš rei­zēm sacīja. — Es nudien labāk bēdājos par patiesību, nekā priecājos, kad viss labi beidzas, bet ir samelots.

Tēvs ienāca no āra, pabarojis steliņģos zirgus, un, apsēdies uz krēsla, kas bija pildīts ar astriem (tie dūrās man cauri bikšelēm, kad es grozījos), sacīja:

— Pēdējais ekseju maiss, ko es pirku pie Simonsa, ir pilns auzu. Tie ir labākie ekseji, ko es šogad no viņa esmu dabūjis. Simonss saka, tie esot vecā Pedija O'Lou- lena salmi. — Tēvs uzsmaidīja man. — Kā tev patīk mājās, draudziņ?

— O, te ir labi! — es atteicu.

— Jā, te ir labi, — viņš piekrita, ar saviebtu seju vilkdams nost savas gamašas. — Vēlāk es tevi pavizi- nāšu pagalmā un parādīšu Megas kucēnus.

— Vai nevajadzētu nopirkt vēl kādu maisu ekseļu, kamēr nav izbeigušies? — māte ierosināja.

— Jā, laikam gan vajadzēs nopirkt. Es aizrunāšu. Pedija auzām ir īsi salmi un kuplas skaras.

— Kad es atkal varēšu pastaigāt ar kruķiem? — es jautāju.

— Ārsts sacīja, tev jāguļot katru dienu pa stundai, Alan, — māte man atgādināja.

— Tas nebūs tik viegli, — tēvs norūca, pētīdams zābaku zoles.

— Mums par to vajadzēs parūpēties.

— Jā, tā gan. Neaizmirsti to, Alan, — tev katru dienu jāpaguļ. Ar kruķiem pastaigāt arī varēsi katru dienu. Es domāju, vajadzēs galus izpolsterēt ar astriem. Vai tev nesāp paduses?

— Sāp.

Turēdams zābaku acu priekšā, tēvs norūpējies pa­raudzījās manī.

— Pievelc savu krēslu pie galda, — māte viņam aizrādīja. Viņa pienāca pie manis un piestūma manus ratiņus blakus tēva krēslam, tad izslējās taisni un smai­dīdama palūkojās manī.

— Nu mums atkal ir divi vīrieši mājās! Man vairs n'ibūs tik daudz jāstrādā.

Pēc azaida tēvs izveda mani pagalmā. Viņš piestūma ratiņus pie Peta būra, un uz mirkli mani pārņēma ne­miers par neiztīrīto grīdu; tad es palūkojos uz Petu. Vecais kakadu sabozies tupēja uz laktas, ar pazīstamo čirkstoņu trīdams knābi. Es izbāzu pirkstu caur režģi un pakasīju viņa noliekto pakausi; pirksts kļuva balts, un es saodu papagaiļu smaku, kas man atsauca atmiņā tumšsarkanu spārnu vēdas krūmos. Pets vieglītēm sa­ņēma manu pirkstu savā spēcīgajā knābī, un es jutu, kā strauji kustas viņa sausā, asā mēlīte.

— Hallo, Pet! — kakadu sacīja gluži kā manā balsī.

Blakus sprostā karaļpapagailis lēkāja pa laktu, bet Toms — mans oposums — gulēja. Tēvs izcēla viņu no tumšās, mazās aizgaldiņas, kurā viņš gulēja, un Toms atvēra lielās, rāmās acis, paskatījās uz mani un atkal saritinājās tēvam rokā.

Mēs devāmies tālāk uz stalli — varēja dzirdēt, kā zirgi tur sprauslā, ēzdami ekseļus, un pakavi reizēm nošķind pret nelīdzeno akmens grīdu.

Stallis bija celts pirms sešdesmit gadiem, un likās, ka tas var sabrukt zem salmu jumta smaguma. Tas bija sasvēries uz vieniem sāniem, kaut gan to balstīja stipri eikaliptu statņi ar žāklēm galos, kas turēja neaptēstās sijas. Sienas bija no stateniski sasistiem nomaļiem, un pa spraugām varēja ieskatīties tumšajos steliņģos, no kuriem plūda asa zirgu mēslu un vircā samirkušu salmu smaka.