Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Misters Keruserss neieredzējis tēvu tieši tāpēc, ka tēvs jājis ar viņa briedi.

— Viņš staigāja apkārt vien, apkārt vien, — tēvs man stāstīja. — Nabadziņš… Es kopā ar dažiem pui­šiem stāvēju uz žoga, un, kad briedis gāja garām, es uzlēcu tam mugurā. Protams, viņi mani paskubināja. — Viņš brītiņu klusēja, lūkodamies sev priekšā un glau­dīdams zodu ar tikko manāmu smaidu sejā, tad piebilda:

— Velns parāvis! — tādā tonī, kas liecināja, ka briedis bijis visai negants.

Viņš man neko daudz nestāstīja par šo gadījumu, jo pats laikam uzskatīja savu rīcību par bērnišķīgu. Kad es jautāju: — Vai viņš skrēja? — tēvs tikai no­teica: — Un kā vēl!

Es apjautājos Pīteram Finlijam, domādams, ka brie­dis tēvu nometis, tāpēc tēvs negrib par to runāt.

— Vai briedis tēvu pieveica? — es jautāju Pīteram.

— Nē, tavs tēvs pieveica briedi.

Vēlāk kāds man pastāstīja, ka briedis nolauzis ragu, cīnīdamies ar manu tēvu, un tas aizkaitinājis misteru Kerusersu, kurš briežu ragus vāca un novietoja istabā virs kamīna.

Pēc mistera Kerusersa nāves misis Kerusersa aiz­veda briedi kaut kur projām, taču, kad es jau biju tik liels, ka varēju ielavīties parkā, vēl arvien bija re­dzama dziļā taciņa, ko tas, gar žogu staigādams, bija ieminis.

Visu šo notikumu dēļ un aiz tās godbijības, ko visi Turallas iedzīvotāji, izņemot tēvu, juta pret misis Kerusersu, es gandrīz ar cieņu uzlūkoju kastīti, kas atradās man priekšā uz gultas, vērtēdams to daudz augstāk par visām dāvanām, ko biju saņēmis. Tā bija vērtīga ne tāpēc, ka spēja mani iepriecināt — sveču kaste uz riteņiem man būtu daudz labāk patikusi, — bet tāpēc, ka tā liecināja, ka misis Kerusersa pazīst mani un uzskata mani par. tik ievērojamu, ka pērk man dāvanu.

Neviens visā Turallā taču nekad nebija dabūjis dāvanu no misis Kerusersas, vienīgi es. Un viņai pie­derēja kabriolets ar gumijas riepām, divi sirmi zirgi, pāvi un miljons mārciņu.

— Mam, — es teicu, palūkodamies uz māti, vēl ar­vien sažņaudzis rokās kastīti. — Kad misis Kerusersa sniedza Mērijai šo dāvanu, vai Mērija viņai pieskārās?

N ākošajā rītā man nedeva brokastis, un es arī nejutos visai izsalcis. Es biju satraukts un nemiera pilns, lāgiem mani pārņēma bailes, un tad es vēlējos, kaut māte būtu pie manis.

Pusvienpadsmitos kopēja Konreda piestūma pie manas gultas slimnieku ratus, kas atgādināja šauru galdu uz riteņiem, un sacīja:

— Nu, celies! Es tevi pavizināšu.

Viņa noņēma man segas.

— Es pats iekāpšu, — es sacīju. — Es pats.

— Nē, es tevi iecelšu. Vai tev nepatīk, ka es tevi apņemu?

Es ātri pametu skatienu uz Angusu un pēc tam uz Miku, lai redzētu, vai viņi dzirdējuši.

— Ļauj, Jauj! — iesaucās Miks. — Otru tik skaistu vilinātāju auniņu tu diezin vai sastapsi. Nekavējies!

Kopēja pacēla mani rokās un brītiņu paturēja, smai­dot raudzīdamās manī:

— Es taču neesmu vilinātājs auniņš, vai ne?

— Nē, — es atteicu, nezinādams, ka vilinātājs auns ir nodevējs, speciāli apmācīts kaušanai nolemto aitu ievilināšanai kautuvē.

Viņa nolika mani uz ratu aukstās, līdzenās virsmas un apsedza ar segu.

— Braucam! — viņa jautri iesaucās.

— Nenokar snīpi! — Anguss mani drošināja. — Drīz tu būsi atkal pie mums.

— Jā, viņš atmodīsies pats savā siltajā gultā, — apstiprināja kopēja Konreda.

— Labu laimi! — novēlēja Miks.

Dzērājs paslējās uz elkoņa un aizsmakušā balsī čukstēja, kad mēs virzījāmies garām viņa gultai:

— Paldies par olām, draugs! — Tad skaļāk piebilda: — Labs zēns!

Kopēja Konreda stūma ratus pa garu gaiteni, tad pa stiklotām durvīm operāciju zālē, kuras vidū atradās augsts galds ar tievām, baltām kājām.

Māsa Kupera un kāda kopēja stāvēja pie maza, ar baltu drānu pārklāta galdiņa, uz kura bija sarindoti me­tala instrumenti.

— Te nu mēs esam! — iesaucās māsa, pienākusi pie manis un glaudīdama man galvu.

Es ielūkojos viņai acīs, meklēdams tur atbalstu un mierinājumu.

— Vai tu baidies? — viņa jautāja.

— Jā.

— Muļķa zēn! Nav ko baidīties. Vienā mirklī tu iemigsi un pēc brītiņa atkal atmodīsies savā gultā.

Es nespēju saprast, kā tas iespējams. Biju pārlieci­nāts, ka uztrūkšos no viscietākā miega, ja kāds tikai man pieskarsies. Man likās, ka viņas tā saka, mani mānīdamas, un ka es nepamodīšos gultā, bet man kaut kas notiks un būs jācieš sāpes. Tomēr es paļāvos uz kopēju Konredu.

— Es nebaidos, — teicu māsai.

— To es zinu, — viņa apgalvoja, celdama mani uz galda un novietodama zemu spilventiņu man zem gal­vas. — Tagad nekusties, citādi novelsies zemē.

Mundri ienāca doktors Robertsons, apstājās un smaidot raudzījās manī, berzēdams pirkstus.

— «Skic, skic, melnais kaķēn» — tā tu dziedi, vai ne?

Viņš paglaudīja man galvu, tad aizgriezās.

— Kabrioleti un melni kaķi, tā gan! — viņš mur­mināja, kad pienāca kopēja un palīdzēja viņam uzvilkt baltu uzsvārci. — Kabrioleti un melni kaķi! Jā, jā!

Ienāca doktors Klarks, sirms vīrs ar cieši sakniebtu muti.

— Pilsētas valde vēl nav likusi aizbērt bedri pie vārtiem, — viņš teica, pagriezdamies pret kopēju, kas turēja viņa balto uzsvārci, sagatavotu uzģērbšanai. — Es nezinu… Vai šajos laikos var pajauties, ka cil­vēks turēs vārdu? Uzsvārcis tā kā par lielu. .. Nē, tas tomēr ir mans.

Es raudzījos baltajos griestos un domāju par pejķi, kas, lietum līstot, vienmēr radās pie mūsu vārtiem. Es viegli varēju pārlēkt tai pāri, bet Mērija nevarēja. Es varēju pārlēkt pāri visām peļķēm.

Doktors Klarks bija nostājies man pie galvas un turēja virs mana deguna baltu, gliemežvākam līdzīgu spilventiņu.

Pēc doktora Robertsona norādījuma viņš piesūci­nāja spilventiņu ar šķidrumu no mazas, zilas pudelītes, un, kad es ievilku elpu, mani it kā smacēja. Es grozīju galvu no vienas puses uz otru, taču viņš pārvietoja spilventiņu līdzi manam degunam, un man sāka rādīties vispirms krāsaini gaismas plankumi, pēc tam mākoņi, un uz tiem es aizpeldēju projām.

Es neatmodos savā gultā, kā māsa Kupera un kopēja Konreda man bija apsolījušas. Ap mani viss bija miglā un šūpojās, un es nesapratu, kur atrodos, līdz pēkšņi, uz mirkli pārvarējis miglu, es atkal ieraudzīju operāciju zāles griestus. Tad pēc maza brītiņa es varēju saskatīt māsas seju. Viņa man kaut ko sacīja, bet es nedzirdēju. Pēc tam tomēr sadzirdēju viņas vārdus:

— Mosties nu!

Brītiņu mierīgi pagulējis, es atcerējos visu un pēkšņi jutos piekrāpts.

— Es neesmu gultā, kā jūs sacījāt, — es kurnēju.

— Nē, mēs nepaspējām tevi aizvest, tu pamodies ātrāk, — māsa paskaidroja, tad piemetināja: — Tu ne­drīksti kustēties, pat ne drusciņas. Ģipsis ap tavu kāju vēl ir mitrs.

Es pēkšņi jutu savu smago kāju un ģipsējumu, kas apņēma manas gūžas un vidukli kā akmens.

— Tagad guli mierīgi, — māsa aizrādīja. — Es uz brītiņu aiziešu. Uzmaniet viņu, — viņa sacīja kopējai Konredai, kas lika instrumentus stikla skapī.

Kopēja Konreda pienāca pie manis.

— Kā nu jūtas mans zēns? — viņa jautāja.

Viņas seja man likās skaista. Man patika viņas apaļie vaigi, sārti kā āboli, un spridzīgās acis, kas slēpās zem biezām, tumšām uzacīm un garām skropstām. Es vēlējos, lai viņa vienmēr paliktu pie manis, gribēju dāvināt viņai zirgu un divričus. Taču es jutos slikti, kautrējos un neko nespēju viņai pateikt.