Alans Maršals - ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

— Kā jūtaties, Tētiņ? — Miks dažreiz vaicāja viņam.

— Tik slikti kā vēl nekad.

— Tomēr jūs vēl esat dzīvs, — Miks tad jautri aiz­rādīja.

— Jā, bet es jūtos tā, ka varu nomirt kuru katru minūti, kuru katru minūti. — Tētiņš bēdīgi pakratīja galvu un aizstūmās pie kāda jauna slimnieka, kam vēl nebija apnicis ar savu kunkstēšanu.

Viņš cienīja vecāko māsu un allaž uzmanījās to ne­aizvainot, galvenokārt tāpēc, ka tā varēja aizsūtīt viņu uz nespējnieku patversmi.

— Tādās vietās necik ilgi nevilksi dzīvību, — viņš stāstīja Angusam, — sevišķi ja tu esi slims. Kad cilvēks ir vecs un nespēcīgs, tad valdīšanai labāk patīk, ja ātrāk no tāda tiek vajā.

Tāpēc viņš arvien runāja ar vecāko māsu, cik laipni vien spēja, gribēdams noskaņot to sev labvēlīgi un pār­liecināt, ka ir nopietni slims, jo tādā gadījumā varēja palikt slimnīcā.

— Mana sirds ir tikpat beigta kā jēra gaļa manās iekšās, — viņš reiz sacīja vecākajai māsai, kad tā vai­cāja, kā viņš jūtoties.

Es iedomās redzēju miesnieka bluķi, uz kura atradās uzšķērsta sirds, valga un auksta, un nomākts sacīju Angusam:

— Man šodien ir labi. Šodien es jātos ļoti labi.

— Tā vajag, — viņš sacīja. — Vienmēr turi galvu augšā.

Man patika Anguss.

Tajā rītā vecākā māsa, apstaigājot palātu, jautāja Tētiņam, kurš ar savu krēslu bija novietojies pie ka­mīna, kas apsildīja palātu:

— Kas saburzīja aizkarus?

Vaļējais logs, pie kura karājās šie aizkari, atradās netālu no krāsns, un vējš tos plivināja uz uguns pusi.

— Es, priekšniece, — atzinās Tētiņš. — Es baidījos, ka tie neaizdegas.

— Jums droši vien bija netīras rokas, — dusmojās vecākā māsa, — aizkari vienos melnos traipos. Turp­māk vienmēr palūdziet, lai kopēja tos sakārto.

Tētiņš pamanīja, ka es klausos, un vēlāk sacīja man:

— Zini, tā vecākā māsa ir brīnišķīga sieviete. Vakar viņa man izglāba dzīvību, tomēr, man liekas, viņa no­skaitās par aizkariem, bet, zini, ja es būtu bijis savā būdā, es tāpat rīkotos ar saviem aizkariem. Ar uguni nevar jokoties.

— Mans tēvs redzējis, kā nodeg māja, — es viņam pastāstīju.

— Jā, jā, — viņš nepacietīgi noteica, — droši vien .. . Pēc tā, kā viņš iet pa palātu, var spriest, ka viņš daudz ko redzējis. Liesmas iemetas aizkaros, un māja pagalam — tā tas notiek.

Dažreiz Tētiņu apmeklēja prezbiteriāņu mācītājs. Šis melni ģērbtais vīrs pazinis Tētiņu, kad vecais vīrs dzīvojis būdā pie upes. Kad Tētiņu atveda uz slimnīcu, mācītājs šad tad nāca pie viņa, nesa viņam tabaku un laikrakstu «Vēstnesis». Mācītājs bija jauns vīrietis ar nopietnu balsi un kāpās atpakaļ kā tramīgs zirgs, kad kāda kopēja dzīrās viņam ko pajautāt. Tētiņš gribēja viņu apprecināt un piesolīja vienai otrai no kopējām. Es allaž noklausījos bez sevišķas intereses, kā Tētiņš viņu slavē un kā izturas kopējas, kad Tētiņš viņām pie­dāvā precinieku, taču, kad viņš par to ierunājās ko­pējai Konredai, es uzslējos sēdus, pēkšņa nemiera pār­ņemts, paredzēdams, ka viņa pieņems vecīša piedā- vāj urnu.

— Ir kāds puisis, tieši jums piemērots, — viņš stās­tīja kopējai. — Viņam ir jauka māja — varbūt nav visai tīra, bet jūs to varētu savest kārtībā. Jums tikai jāsaka viens vārds. Viņš ir skaidrs cilvēks, protams . . .

— Es par to padomāšu, — kopēja Konreda solījās. — Varbūt aiziešu apskatīt viņa māju. Vai viņam ir zirgs un divriči?

— Nē, — sacīja Tētiņš. — Viņam nav kur turēt zirgu.

— Man vajadzīgs zirgs un divriči, — jautri noteica kopēja Konreda.

— Kādreiz man būs zirgs un divriči, — es viņai uzsaucu.

— Lieliski, tad es precēšos ar tevi. — Viņa uzsmai­dīja man un pamāja ar roku.

Es atlaidos gultā, pēkšņi juzdamies kā pieaudzis cil­vēks, kas uzņēmies lielu atbildību. Es nešaubījos, ka tagad mēs ar kopēju Konredu esam saderināti, un pū­lējos savilkt piemērotu sejas izteiksmi, līdz beidzot man likās, ka atgādinu drosmīgu pētnieku, kas raugās pāri jūrai. Es vairākas reizes atkārtoju pie sevis: «Jā, to mēs izdarīsim uz jūsu rēķina.» Manā apziņā šis tei­ciens piederējās vienīgi pieaugušam cilvēkam. Es bieži atkārtoju to pie sevis, kad vēlējos justies kā vīrs, nevis mazs zēns. Droši vien biju dzirdējis to kādreiz, staigā­dams līdzi tēvam.

Visu to dienu es prātoju, kā tikt pie zirga un div­ričiem …

Aizgājis no manis, doktors Robertsons vaicāja Tētiņam:

— Kā jūs šorīt jūtaties, Tētiņ?

— Zināt, doktor, man vēders aizcietējis, kā ar smil­tīm piebāzts. Es domāju, man vajadzētu caurejas zāles. Kā jums liekas, vai porcija rūgtās sāls man līdzētu?

— Man šķiet, ka līdzētu, — ārsts nopietni apgal­voja. — Es likšu, lai jums iedod.

Doktors aizgāja uz palātas otru galu un apstājās pie dzērāja, kurš, ārstu gaidot, sēdēja nobažījies, un mute viņam raustījās.

— Un kā jūs jūtaties? — ārsts sausi jautāja.

— Mani vēl krata drebuļi, — vīrs atbildēja, — bet citādi es jūtos labi. Es domāju, ka pēcpusdienā varēšu iet mājās, doktor.

— Man šķiet, jums vēl galva nav gluži skaidra, Smit. Vai jūs šorīt nestaigājāt pa palātu pilnīgi kails?

Slimnieks apstulbis pablenza ārstā, tad ātri sameklēja paskaidroj umu:

— Jā, pareizi. Tā bija. Es uzcēlos nomazgāt kājas. Man briesmīgi karsa kājas. Dega kā ugunīs.

— Varbūt rīt, — ārsts īsi noteica. — Varbūt rīt jūs varēsiet iet mājās. Redzēsim.

Doktors strauji aizgāja, un slimnieks palika sēžam, uz priekšu saliecies, ar pirkstiem plucinādams segu. Pēkšņi viņš atkrita guļus.

— Vai die! — viņš kunkstēja. — Vai manu die!

Kad doktors Robertsons bija aizgājis no palātas,

manai mātei, kura gaidīja ārā, atjāva nākt mani ap­ciemot. Es kautrējos un mulsu, kad viņa man tuvojās. Es zināju, ka viņa mani noskūpstīs, un man tas likās ne­piedienīgi. Tēvs nekad mani neskūpstīja.

— Vīrieši neskūpstās, — viņš man paskaidroja.

Jūtu izpaudumus es uzskatīju par vājību. Tomēr es

justos vīlies, ja māte mani nenoskūpstītu.

Nebiju viņu redzējis vairākas nedējas, un viņa man likās pavisam citāda. Viņas smaids, viņas mīļais stāvs, gaišie mati, kas pakausī bija savīti mezglā, — tas viss bija tik pazīstams, ka agrāk to nemaz nebiju pamanījis; tagad, lūkodamies uz māti, es visu to vēroju ar prieku.

Viņas māte bijusi īriete no Tiperārijas, viņas tēvs — vācietis. Tēvs bijis lēnīgs, laipns cilvēks; Austrālijā viņš ieradies ar vācu orķestri, kurā spēlējis fagotu.

Mana māte laikam bija līdzīga savam tēvam. Viņiem bija vienāda ādas un matu krāsa. Mātei bija piemīlīgi vaibsti, un viņas raksturs atklāti atspoguļojās sejā.

Daudzie braucieni ziemā vaļējos ratos vējā un lietū bija atstājuši smalkas rieviņas viņas sejā, kas nekad ne­tika kopta, — ne tāpēc, ka māte neuzticētos ziedēm, bet tāpēc, ka viņai nekad nebija naudas, ar ko tās nopirkt.

Pienākusi pie manas gultas, māte droši vien pama­nīja manu apmulsumu, jo viņa čukstēja:

— Man gribētos tevi noskūpstīt, bet te tik daudz cilvēku skatās. Pieņemsim, ka esmu tevi noskūpstījusi.

Kad tēvs apciemoja mani, viņš vadīja sarunu, kaut gan pats prata arī klausīties, bet, kad atnāca māte, tad vienmēr es runāju vairāk.

— Vai tu atnesi daudz olu? — es vaicāju. — Te ir kāds nabaga vīrs, kam nav olu. Kad viņš skatās uz krēslu, tas kustas.