MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

- Netrokšņojiet! - Miks uzsauca drau­giem un bargi paskatījās te uz vienu, te uz otru, kaut gan tie sēdēja elpu aizturējuši.

Pludiņš lēni šūpojās. Te straume to nesa uz vienu pusi, te atstraume pavirzīja atpa­kaļ, un tā bez gala. Ilgi.

Abiem palīgiem apnika vērot pludiņu, viņi sāka domāt katrs savu domu. Varis prātoja, ka pasaulē nav nekas skaistāks par baltajām ūdensrozēm un cik būtu patī­kami starp tām izpeldēties. Toms skatījās uz Lielo Mežu tālumā un apcerēja, cik šo­gad varēs ievākt riekstu.

Pēkšņi kaķēns iesaucās:

- Ir! Ir!

Zibenīgi pacēlās abi uztveramie tīkliņi. Miks atspēries rāva. Augstu gaisā pazibēja pliks āķis.

Kaķēns pētīja āķi.

- Bija taču… mīklas lodīte arī apēsta… Bet zivs nav. Nesaprotami.

- Varbūt tu savlaicīgi nepiecirti? - vai­cāja Varis.

Miks neatrada par vajadzīgu pat atbil­dēt.

Āķis ar jaunu ēsmas lodīti iegrima ūdenī. Sākās atkal gaidīšana.

- Skat, skat, kur Ciuvita! - vāverēns Toms iesaucās.

Patiešām, bezdelīga, aplidojusi tālus ap­vidus, sameklēja makšķerniekus.

Izmetusi vairākas gaisa cilpas, Ciuvita nolaidās zemu jo zemu, veikli pieskārās ūdens līmenim un atkal pacēlās gaisā. Tikko paspēja uzsaukt:

- Kā iet ar makšķerēšanu?

- Normāli! - Miks atņurdēja, un viņam bija taisnība, jo zivju neķeršanos daudzi uzskata par normālu parādību.

Vēl pāris reižu pamazgājusies, bezdelīga nozuda debesu zilgmē.

- Tu redzēji, cik veikli viņa mazgājas lido­jot, jauki būtu arī mums papeldēties, - prā­toja Varis.

- Nav laika, jāstrādā, - Miks atcirta.

- Varbūt šajā vietā nemaz zivju nav, - sa­cīja Toms. - Lai Varis nonirst un paskatās.

Tikai pēc laba brīža Miks šim ierosinā­jumam piekrita. Varis aizpeldēja līdz lielai lēpenes lapai un no turienes strauji ienira.

Pagāja labs brīdis, līdz viņa acis pierada pie zemūdens valstības. Un tad vardulēns ieraudzīja brīnumu lietas. Bars sīko rau­dinu un plicīšu pa gabaliņiem uzmanīgi, lai pludiņš pat nepakustētos, lupināja no āķa garšīgo mīklu. Paprāvs breksis mazos apmacija, ka tas izdarams bez dzīvības

briesmām. Pēkšņi nez no kurienes atdrāzās sapals un uztraukts pavēstīja:

- Te nav ko laiku tērēt, tur pie tilta at­nākuši puikas ar gruntsmakšķerēm. Viņi liek uz āķa siļķu gabaliņu un sieru. Es jums saku - vienreizējs uzkožamais!

Breksis - skolotājs tikai nokomandēja:

- Virzienā uz tiltu aiz manis, marš! Nākamajā mirklī visā atstraumē nebija

vairs nevienas zivs. Kad Varis izpeldēja krastā, Miks un Toms to sagaidīja ar sau­cieniem:

- Nu? Nu?

- Nav ko niekoties, cerību nekādu! Varis izstāstīja visu, ko bija redzējis zem

ūdens.

- Mums ar savu ēsmu pie tilta nav ko da­rīt, - noteica Miks.

Draugi savāca makšķerēšanas piederu­mus un devās mājās.

Ejot pa pagalmu, kaķēns pie sūkņa ierau­dzīja krusttēva Mārtiņa garos gumijas zā­bakus.

- Ja man būtu tādi zābaki, tad arī droši vien ķertos zivis, - skumji sacīja kaķēns Miks.'

Meža tehniķa Mārtiņa leduspagraba malā auga veca priede. Augšējos zaros mitinājās vecmāmuļa Vārna.

Apakšā, pie pašām saknēm, atradās vec­tētiņa Kurmja mājiņa. Ar vaļēju lieveni tā vērās pret dārzu, bet caur virtuves durvīm pa garu apakšzemes eju varēja nokļūt pie malkas grēdas. Pēdējos gados pa šo eju gan vairs nestaigāja.

Vectētiņš Kurmis bija pensionārs un kus­tējās samērā maz.

- Manos gados nav jātrako, tad briesmīgi izkritās svarā, bet tie tievie jau ne pēc kā neizskatās, - prātoja vectētiņš. Virtuvi viņš izveidoja par savas dzīves centru un tādēļ tur sanesa visu, kas nepieciešams, - pat televizoru. - Es mīlu ēst daudz un bieži, - viņš parasti teica.

Vislabāk vectētiņam Kurmim garšoja ga­ļas ēdieni. Pie tam tos gatavoja ozolzīļu mērcē. No rītiem parasti dzēra ozolzīļu ka­fiju, bet vakaros pirms gulētiešanas - ozolzīļu uzlējumu. Viņam bija iestāstīts, ka ozolzīles dzen prom reimatismu, citādi viņš uz tām pat nepaskatītos.

Zīles vajadzīgajā daudzumā piegādāja vāverēns Toms. Vāverēns bija vienīgais, ar kuru Kurmis draudzējās. Varbūt tieši ozol­zīļu dēļ. Toms turpretī draudzējās ar vi­siem un centās katram palīdzēt. Viņš lab­prāt atnesa vectētiņam no autoveikala arī vajadzīgos gaļas produktus.

Reiz, kad Kurmim tuvojās dzimšanas diena, vāverēns Toms jautāja:

- Varbūt gribi sarīkot viesības? Es protu glīti klāt galdu.

- Ko? Viesības? Lai citi apēd manu labu­mu? - pukojās Kurmis.

- Vai tad nav garlaicīgi tā dzīvot vienam pašam?

- Man nekad nav garlaicīgi! Es citiem lieku mieru, lai citi man liek mieru, - atrūca Kurmis.

Klusi un mierīgi virtuves mīkstajā krēslā ritēja vectētiņa dienas. Te skatījās uz baltā virtuves skapīša novietoto televizoru, te lasīja "Meža Vēstnesi".

Taču, līdzko tika līdz desmitajai rindiņai, avīze noslīdēja uz ceļiem, un no mīkstā krēsla atskanēja omulīga šņākšana.

- Šī avīze ir garlaicīga, būtu vairāk dru­kājuši par mežacūku briesmu darbiem kartupeļos un meža izlaupītājiem, kuri no­lasa negatavas ogas un riekstus, - taisno­jās vectētiņš.

Tajā reizē, kad sākās lielais notikums,

diena ritēja kā parasti. Katlā sautējās gaļa. "Meža Vēstnesis" gulēja uz grīdas. Vectē­tiņš Kurmis snauda.

Te kāda asa smaka iekoda degunā. Vec­tētiņš atvēra acis. - Jā, jā, tā atkal bija pie­degušā ēdiena smaka.

- Hi, hi- Kurmis nosmīnēja. - Tā vecā tur augšā atkal piededzina savas pankūkas.

Viņam pašam bieži piedega ēdiens, un tādēļ viņš priecājās ja tāda pati nelaime kādreiz piemeklēja arī vecmāmuļu Vārnu. Līdzko no katla sāka nākt tīkama smarža, uzreiz snaudiens arī klāt. Pietiek tikai mir­kli pievērt acis skaties, - gaļa oglē un katls arī pagalam

- varbūt piedegšo trauku var izmazgāt, es palīdzēšu - tadās reizēs piedāvājās vāverēns toms -

citreiz kad būs attiecīgs garastāvoklis-noteica vectētiņš Kurmis un iznesa piede- gušo katlu garajā apakšzemes ejā. Katr- reiz kad atbrauca autoveikals, vectētiņš iegādājās piecus sešus katlus.

- Vai tu zini, kas ir rezerve? - viņš pra­sīja Tomam.

- Zinu. Rezerve ir jauni katli, - momen­tāni atbildēja Toms.

- Jā, pareizi, tā ir mana rezerve. Un tādēļ, ja katli piedeg, tūlīt nav jāmazgā.

Jāpagaida, kamēr uznāk strādāšanas no­skaņojums.

Kā jau tas bija domājams, arī šoreiz ne­piedega vis vecmāmuļas Vārnas pankūkas, bet gan sautējums ozolzīļu mērcē. Pukoda­mies vectētiņš Kurmis sadegušo gaļu iz­svieda laukā, bet piededzināto katlu gri­bēja novietot apakšzemes ejā.

Kas gan te bija katlu - lielu, mazu, ga­renu, apaļu, ar rokturiem, bez rokturiem, ar vākiem, bez vākiem. Visi piedeguši. Laikam strādāšanas noskaņojums nebija uznācis gadiem.

- Ak tu mī un žē! Kas te par postažu! Vairs nav kur piedegušu trauku nolikt! Kas tad to tā pieslānījis? Kur tāds milzums va­rēja rasties? Varbūt tas tikai ejas sākumā?

Grūstot un pārvietojot katlus, Kurmis pamazām virzījās uz priekšu. Visur bija viens un tas pats. Visur stāvgrūdām pilns. Tikai pašā vidū tā kā atradās brīvāka vieta. Vismaz uz brīdi varēja elpu atvilkt.

Te augšā virs galvas kaut kas smagi no­dunēja: bums! Katli sāka skanēdami grūs­tīties un dejot, tie, kas atradās uz plauk­tiem, krita zemē, bet nebija lāgā kur no­krist. Tikai pārbīdījās no vienas puses uz otru. Pa starpām bira arī zeme. Brīvākajā vietiņā, kur atpūtās Kurmis, pieblīvējās tā,