MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

Vēl tik traukus nomazgāt, tralalā, tralalā!

Pēc tam putru izvārīt, tralalā, tralalā!

Nomazgātos traukus rūpīgi salikusi plauktā, Pīkstīte apsēdās mirkli atpūsties, pirms vārīt putru. Virs viņas galvas atska­nēja dobjš troksnis: "Bums!"

Pelīte ieklausījās. Klusums.

Aizejot māmiņa stingri noteica: nevienu iekšā nelaist, pašai ārā neiet. Bet jāzina taču, kas tas par troksni: "bums!"

Pīkstīte pietecēja pie durvīm un neatvē­rusi sīkā balstiņā vaicāja:

- Kas tur ir?

- Es esmu, es.

- Kas tas "es" tāds ir?

- Esmu kaķēns Miks, ja tu esi pelīte Pīk­stīte, tad iznāc laukā parunāties.

- Esmu par tevi dzirdējusi, par tavu māmiņu arī, bet vai tu domā, ka es, pelīte Pīkstīte, prātu putraimos apēdusi, lai do­tos tieši kaķa nagos?

- Velti baidies! Māmiņas Ņuras-Muras nav mājās, bet es peles neķeru, pat neēdu. Mani baro ar siltu pienu un zivtiņām.

- Kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējusi gan. Tu esot šausmīgi izlutināts kaķēns. Bet kas tas bija par troksni "bums!"?

- Meklēdams tavu alu, apgāzu ievārīju­ma burku.

- Varēji labāk apgāzt putraimu maišeli.

- To es apgāzīšu nākamreiz.

- Bet ko tev, kaķēn Mik, no manis vajag?

- Redzi, pelīte Pīkstīte, gribu iet ar tevi pastaigāties.

Brīdi klētī iestājās klusums.

- Kur tu pazudi? - vaicāja Miks.

- Nekur. Es tikai brīnos.

- Nav ko brīnīties, iesim pastaigāties! Bet vai tu pazīsti vardulēnu Vari?

- To, kurš katru rītu un vakaru aplēkā klētij apkārt - "plaks! plaks!"? Ausis krīt ciet.

- Tas pats. Es ar viņu saderēju, ka tu nāksi ar mani staigāt.

- Un ja neiešu?

- Tad es zaudēšu derības, un tu neredzēsi šūpoles.

- Kas tas ir - šūpoles?

- Tas ir kaut kas loti, loti skaists! Kad sāc šūpoties, tad it kā staigā pa debesīm un saule griežas riņķī vien, riņķī vien…

- Pa debesīm staigāt droši vien ir ļoti pa­tīkami, bet arī bīstami.

- Nemaz!

- Vismaz ar tevi tas var but bīstami. Tu tomēr esi kakis, kaut arī mazs.

- Dodu goda vārdu! - Un Miks piesita ar ķepiņu pie krūtīm.

Tas pelīti Pīkstīti gandrīz pārliecināja. Vēl tikai kaut kur sirds kaktiņā palika šau­bas. Interese par šūpolēm arī tās pamazām izgaisināja.

- Labi, iesim, - viņa apņēmīgi noteica, - bet tu pa priekšu, es nopakaļus. Izej no klēts un nostājies desmit soļus aiz sliekšņa.

Kad Pīkstīte iznāca klētspriekšā, Miks jau viņu gaidīja.

- Ak tāda tu esi! - iesaucās Miks.

Viņš vēl nekad nebija redzējis dzīvu peli.

- Nav ko brīnīties! Ej pirmais un rādi šū­poles! - viņai tomēr vēl bija drusku bailes, saule spīdēja tieši pretī un žilbināja acis.

Tā viņi tagad soļoja: Miks pa priekšu, da­žus solus aiz Mika - Pīkstīte. >

Kaķēns ar nodomu veda pelīti gar var­dulēna Vara mājiņu un skaļi ieklepojās.

Varis pabāza galvu. No brīnumiem viņa apaļās acis kļuva uz mirkli četrstūrainas.

Tātad tomēr… Kas to varēja domāt? Nu, vēl jau šī pastaiga nav beigusies, - prā­toja Varis, taču gājējiem skaļi uzsauca:

Vai tu re, pele ķer kaķi! Jauni laiki, ļauni laiki!

Vara piezīmi neviens nelikās dzirdot.

Aiz dārza, pirms miežu druvas, zaļoja Apiņu alksnājs. Gandrīz ap katru alksni tinās apinis. Kāda stīga izveidoja it kā tiltu no viena koka uz otru. Ja uz šī līganā tilta uzsēdās, tad bija iespējams vareni izšūpo­ties. Miks par to pārliecinājās ne vienreiz vien.

Lai palielītos Pīkstītei, Miks veikli uz­kāpa kokā un lēca uz šūpolēm. Tieši tā mā­miņa Ņura-Mura bija ieteikusi nedarīt.

Sekas bija pārsteidzošas. Miks aizlēca šūpolēm garām un nokrita zemē "bladāc!".

Sākumā Pīkstīte iesmējās, bet pēc tam nobijās: vai tik Mikam nav noticis kas ļauns.

- Sasities? - viņa līdzjūtīgi prasīja.

- Muļķības! - no pirmām izbailēm atžil­bis, Miks iesaucās. - Vai neesi dzirdējusi - svied kaķi, kā gribi, viņš vienmēr nokritīs uz kājām.

Otrreiz Miks uzrāpās šūpolēs apdomīgi, un šūpošanās iznāca varena.

- Tagad tu, - Miks teica Pīkstītei, - nāc, es tevi pacelšu.

Kad pelīte Pīkstīte sajuta Mika ķepas, viņai sirds nodrebēja, jo ienāca prātā mā­miņas brīdinājums: - Tikai nenokļūsti kaķa nagos! - Tagad taču viņa atradās kaķa na­gos!

Nekas briesmīgs nenotika. Drīz vien Pīk­stīte sēdēja uz apiņa stīgas, un Miks cen­tīgi iešūpoja.

Tiešām, ja augstu, augstu sašūpojas, tad liekas, ka kājas skar debesis un saule iet apkārt vien, apkārt vien.

Kad Pīkstītei sareiba galva, tad atkal šū­pojās Miks. Pēc kāda brīža viņš teica:

- Tagad šūposimies abi reizē.

Tad gāja vēl varenāk. Bailes Pīkstītei bija pilnīgi izgaisušas. Laiks pagāja nemanot - priekos, smieklos un jautrībā.

Kad pievakarē abi blakus pārnāca mājās, vardulēns Varis atzina:

- Nu, nākamajā pavasarī jāmeklē vizbu­līte.

Pelīte Pīkstīte laimīgi atgriezās savā alā. Tūlīt ķērās pie putras vārīšanas.

Pēc tādas pastaigas arī Mikam gribējās ēst.

- Kur mana piena tasīte? - viņš jautāja Nurai-Murai.

- Kā tad tā? - brīnījās māte. - Tev taču pele esot bijusi tikpat kā zobos, to man stāstīja vecmāmuļa Vārna, pati savām acīm redzējusi.

- Mēs ar pelīti Pīkstīti pastaigājāmies. Mums abiem bija ļoti jautri. Es devu goda vārdu…

- Jā, jā, īsts kaķis no tevis laikam gan nekad neiznāks, - nopūtās Ņura-Mura.

Nākamajā pavasarī, kad Varis tikko pa­modās no ziemas miega, viņš Apiņu alk­snājā sameklēja viszilāko vizbulīti un pa­sniedza Mikam - kaķēnam, kurš turēja doto vārdu.

Vāverēna Toma ozols bija īsts dižozols. Bez šaubām, tas bija ļoti resns. Pat vējam ko skriet, kamēr apjoņo.

Žuburainās zaru rokas varenais koks izpleta tik plati, ka šķita - tūlīt apkamps visu pasauli. Un kur tad zīles! Rudeņos krita zemē paukšķēdamas kā āboli. Dižozols piederēja vāverēnam Tomam, tādēļ ka viņš dziļajā dobumā, kas atradās tieši zem zaru vai­ņaga, bija iekārtojis sev glītu, patīkamu dzīvokli.

Toms gulēja pie atvērtām durvīm un uz­modās tad, kad saule sāka spīdēt tieši mutē.

Izstaipījās, veikli izlēca no gultiņas. Ar otru lēcienu atradās uz sliekšņa. Tā jau va­rēja domāt - "tuk! tuk! tuk!" nebija vis dzirdēts pa sapņiem. Nu jau trešā diena, kopš te darbā atlidoja no Lielā Meža krust­tēvs Dzenis.

Toms paklanījās un, cik vien laipni spē­dams, teica:

- Labrīt, krusttēv!

- Labrīt, labrīt! - Dzenis atņēma, bet ne­kādās sarunās neielaidās. Kala dūšīgi tālāk.

Vāverēnam tāda mazrunība nebija pa prātam, bet, ja ne, ne, - viņš vismaz pa­vēros, kā tā kalšana īsti notiek. Ērti atspie­dies pret zaru, kājas šūpodams, sāka ska­tīties. Darbs kā darbs - sit un sit.

Kā gan krusttēvam neapnīk? Tomam pat skatīties apnika. Tik tālu viņš vēl neap­tvēra, ka darbā laiks paiet nemanot, bet garlaicīgi ir tikai dīkdienībā. Tad viņš sāka prātot - kā gan tik krāšņā tērpā var strā­dāt smagu darbu?

Tur Toms nebija maldījies - krusttēva Dzeņa tērps bija sevišķi skaists, tīrs un kār­tīgs. Sarkana cepure. Melni baltraiba fraka ar sarkanu zīda oderi astes pusē. Bilde!

Izskatījies, izskatījies Toms devās kārtējā rīta apgaitā. Tajā ietilpa visi dārza koki un tuvākie, kas zaļoja aiz sētas.

Pie pagraba auga priede. Tās zarā tupēja vecmāmuļa Vārna un snauda. Kad Toms ielē- ca priedē, Vārna, atvērusi vienu aci, sacīja: