MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

- Lūdzu, pastāsti, kā pelēcis piemuļķoja Sprukstiņu?

- Tas notika tā, - sāka stāstīt vāverēns. - Kādā dienā Sprukstiņš ar savu nodris­kāto vijoli padusē gāja spēlēt ezīša Āda- miņa dzimšanas dienas ballē. Te, kur ga­dījies, kur ne, Pelēcis uz ceļa priekšā.

- To, ka es tevi apēdīšu, tu laikam pats saproti?

- Neēd vis, vilciņ, no manis jau nekāds labais ēdamais neiznāk.

- Labi, - teica vilks Pelēcis, - man paš­reiz nāk virsū lielais snaudiens. Es tur aiz kadiķa nosnaudīšos, bet tu spēlē. Kamēr spēlēsi, paliksi dzīvs. Beigsi spēlēt, ap­ēdīšu.

Vilks aiziet un apguļas. Pelēkā cepure vien caur zariem rēgojas. Bet Sprukstiņš spēlē. Paiet diena, pienāk vakars, bet Sprukstiņš tikai spēlē, tikai spēlē. Beidzot, kad vakara miglā samirkst vijoles stīgas, jāmet miers tā kā tā, arī gals tā kā tā. Bet

tavu brīnumu, vilks guļ un nekustas, tikai ce­pure vien kadiķos rēgojas. Varbūt gaidīdams pats nobeidzies? Ies skatīties. Redz: no vilka ne vēsts, tikai vecā, pelēkā cepure pamesta zarā. Sprukstiņš no dusmām raud, vijolei stī­gas pagalam, ezītis Ādamiņš piekrāpts.

- Tā iet, ja pārlieku baidās, vilks jau ne­maz sienāžus neēd, - nobeidz savu stāstu Toms, iedurdams ielāpā pēdējo dūrienu.

Miķelītis ilgi domāja, tad prasīja:

- Bet ko lai dara, ja bailes pašas mācas virsū?

- Dzen prom.

- Bet ja neiet?

- Ja centīsies, tad ies. Zinu no pieredzes, es tā aizdzinu palaidnību.

- Un palaidnība vairs nekad nenāks pie tevis atpakaļ?

- Reizēm nāk, bet es atkal aizdzenu.

- Labi, Tomiņ, mēģināšu, - apņēmīgi

teica Miķelītis.

Pa to laiku pagalmā bija izcēlusies liela kņada. Māmiņa vaimanāja vienā gabalā, un draudzenes piebiedrojās. īsts bēdu kon­certs. Bija pazudusi Miķelīša māsa Vitiņa. Tepat skraidījusi un pēkšņi kā zemē ielī­dusi. Nav un nav.

Pie ūdens sūkņa žāvējās krusttēva Mār­tiņa garie gumijas zābaki. Viens apgāzies.

Tieši no tā Miķelītis sadzirdēja tādu kā klusu čiepstēšanu.

- Vai tikai tur nav māsiņa! - iesaucās Mikelītis un metās pie zābaka. Garais zābaks izskatījās kā baismīga, tumša ala. Tur va­rēja sagaidīt vislielākās briesmas. Miķelīti sagrāba bailes, un viņš atlēca trīs soļus at­pakaļ. Gribēja jau dot kājām vaļu. Bet Vitina? Kas notiks ar Vitinu? Skaidrs, ka viņa pati saviem spēkiem ārā netiek.

Miķelītis no jauna metās uz priekšu. Bai­les atkal atrāva atpakaļ. Tad atcerējās sa­runu ar vāverēnu Tomu.

- Bailes, ejiet prom! Bailes, ejiet prom! - Miķelītis iesaucās. Un tiešām, likās, it kā baiļu kļūst mazāk un mazāk. Acis pievēris, viņš vienā rāvienā metās melnajā alā. Tū­līt Vitiņas čiepstēšana kļuva skaļāka.

- Māsin, nebaidies! Tas esmu es, Mike- lītis! Steidzos tev palīgā. Nāc man pretī, tu taču vienmēr biji tik drosmīga.

- Nedrīkstu kustēties, man liekas, ka tad apmaldīšos vēl vairāk.

Miķelīša bailes jau bija pilnīgi prom. Steidzīgi viņš devās uz priekšu. Nonācis pie māsiņas, paņēma to aiz spārniņa un mie­rīgi veda laukā.

Tikusi saules gaismā, Vitiņa teica: - Pal­dies, brālīt, ka mani izglābi. Tu gan esi drosmīgs! Un tajā melnajā alā tev baiļu ne­maz nebija?

- Ies nu no katra nieka baidīties! - Mike- lītis vienaldzīgi noteica.

Māmiņas priekiem nebija gala, kad ierau­dzīja Vitiņu sveiku un veselu. No visām malām nāca zvirbuļi un apsveica Miķelīti par viņa varoņdarbu.

No tā laika Mikelīti neviens vairs nesauc par bailīgo zvirbulēnu.

Pagalms vēl bija iegrimis pelēkā miglā, kad bezdelīga Čiuvita uzsāka dziesmu. Nočivinājusi viņa devās svarīgā uzdevumā - modināt trīs makškerniekus.

Vispirms Ciuvita aizlidoja uz vardulēna Vara mājiņu. Tikko viņa piesita ar knābīti pie jumta dēlīša, Varis mundri izbāza galvu un teica:

- Labrīt, Ciuvita, es jau tevi labu brīdi gaidu.

Pēc tam viņa pieklauvēja pie vāverēna Toma mājiņas durvīm lielajā ozolā. No iekšpuses atbildēja samiegojusies balss:

- Visu nakti neesmu ne acu aizvēris!

- Zinu jau, zinu, neliecies tikai atkal uz otras auss, - uzsauca Ciuvita un steidzās tālāk. Priekšā vēl stāvēja pats grūtākais modināšanas darbs.

Viņa uzspurdza augstu gaisā un piķēja tieši uz siena šķūnīša jumta, tad sāka ener­ģiski klauvēt pie pievērtās lūkas. Labu brīdi nekādas atbildes. Beidzot atskanēja kaķēna Mika balss - tā kā nomodā, tā kā pa miegam:

- Tūlīt, tūlīt, pēc septiņām minūtēm.

- Nevis pēc septiņām minūtēm, bet neka­vējoties. Ja jau reiz esmu apsolījusies pie­celt, tad arī piecelšu.

Iekšpusē dzirdama žāvāšanās un staipī- šanās, tad lūkas spraugā parādījās samie­gojies kaķēna purniņš.

- Kā - kur jāsteidzas? Pats lūdza laikus piecelt uz makšķerēšanu.

- Ko?! Uz makšķerēšanu? Un to tu tikai tagad saki?

Ar slaidu lēcienu Miks bija pagalmā un sāka cilāt makšķerēšanas piederumus, kas bija sarindoti pie šķūnīša sienas.

- Plaks! Plaks! - klāt bija arī Varis.

Kā no gaisa nokritis, viņiem blakus atra­dās vāverēns.

Ciuvita, apmierināta par paveikto uzde­vumu, pacēlās augstu gaisā un pirmā de­vās uz upes pusi.

Vienu zivju uztveramo tīkliņu gara kātā dabūja nest vardulēns Varis, otru - vāve­rēns Toms. Miks pats paņēma zaļi krāsotu makšķeri, zivju ieliekamo tīkliņu un pa­kāra plecā somu. Tad apstājās un pārdo­māja, vai nekas nav aizmirsts:

- Pirmkārt - makškere ir.

- Otrkārt - kastīte ar rezerves āķiem - ir.

- Treškārt - zivju uztveramie tīkliņi - ir.

- Ceturtkārt - Јivju ieliekamais tīkliņš - ir.

- Piektkārt - iebarojamā ēsma - ir.

- Sestkārt - mīkla, ko likt uz āķa, - ir. Kas tā bija par mīklu! Ja zivis kaut ko

saprastu no labas mantas, tām bariem va­jadzētu ķerties uz tādas ēsmas. Pirmās šķi­ras, augstākā labuma kviešu milti, iejaukti tīrā olas baltumā, klāt vēl mazliet medus un pāris pilienu saulespuķu eļļas.

- Tātad - nekas nav aizmirsts. - Aiziet! Labi apbruņotā komanda jeb, kā Miks

pats teica, "zivju šausmas" devās ceļā. Ka­ķēns pa vidu, abi palīgi katrs savā pusē. Kad taciņa ievijās alksnājā, atskanēja braša dziesma:

Trīs vīri agrā rītā, hei, hei, hei, hei, hei! Uz upi soļoja, hei, hei, hei, hei, hei! Tur noķert lielu zivi, hei, hei, hei, hei, hei! Tie visi cerēja, jā!

Nonākuši Rebaiņupītes krastā, Varis un Toms gribēja apmesties pie lielā alkšņa, taču Miks dūšīgi soļoja tālāk, uzmanīgi vērojot ūdeni.

- Kas tev pazudis? - prasīja Toms. Viņš nevarēja sagaidīt vien, kad īsti sāksies sen gaidītā makšķerēšana.

- Jāmeklē atstraume, - Miks lietišķi pa­skaidroja.

- Ko ar to dara? - neatlaidās Toms.

ir tāda vieta, kur straume, sastapusi šķērsli, apstājas un pat griežas atpakaļ. Tur pludiņu nenes prom, - Miks stāstīja to, ko pats bija noklausījies, kad krusttēvs Mār­tiņš ar saviem draugiem pārrunāja mak­šķernieku gaitas.

Pie kāda kārklu cera, kas ar zariem iegri­ma ūdenī, Miks meklēto atstraumi atrada. Lielā daudzumā sameta iebarojamo ēsmu - vārītus zirņus un saspaidītus kartupeļus. Šai barībai vajadzētu te pulcināt visas Re­baiņupītes zivis. Galvenā kārtā, protams, lielos brekšus.

Miks nosēdās vidū starp Vari un Tomu, kuriem bija jātur gatavībā uzķeramie tīk­liņi.

Kaķēns saviļāja "burvīgo" mīklu zirņa lieluma lodītē, uzmanīgi uzmauca uz āķa un svieda makškeri. Plunkš! - makškeres kāta gals noplīkšķēja ūdenī.