MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

ka par kustēšanos vairs nebija ko domāt. Tagad viņu kā dzelzs stangās spieda no visām pusēm.

- Tā ir zemestrīce, un tā ir bojā eja… - nopūtās vectētiņš Kurmis. - Zemestrīcēs ir gājušas bojā pat veselas pilsētas, kā par to kādreiz ziņoja "Meža Vēstnesis". Varbūt arī par mani rakstīs avīzēs.

Par laimi, vectētiņa mājā ar ozolzīļu grozu ieradās vāverēns Toms.

- Vectētin, vectētin, kur tu esi? - sauca vāverēns, atradis virtuvi tukšu.

No apakšzemes atskanēja vārga balss.

- Es esmu te, gaitenī, zemestrīce mani ieraka katlos.

- Bet vai tu vēl esi dzīvs, vectētin?

- Vēl drusciņ esmu…

- Tad jau labi, nekādas zemestrīces nav.

Meža tehniķis Mārtiņš atveda dēlus kūtiņas remontam un nosvieda pie tavas mā­jas. No tā sakustējās ejas vecie balsti, un tevi apraka katlos. Es tūlīt organizēšu glābšanu.

- Velti, Tomiņ. Neviens jau nenāks. Es arī daudzus gadus nevienam neesmu palī­dzējis. Jāsagaida vien gals. Piedegušos kat­lus novēlu vecmāmuļai Vārnai.

Vāverēns Toms neko daudz neklausījās, bet lielā steigā apskrēja visu apkārtni, saukdams: - Palīgā! Palīgā! Trauksme! Vec­tētiņš Kurmis dzīvs aprakts katlos! Palīgā! Palīgā!

Tad tikai sākās. Skrēja no malu malām. Visi devās palīgā. Bija tikai vienota doma: jāglābj vectētiņš Kurmis. Strādāja, kā saka, vaiga sviedros. Visdūšīgāk rāvās vilku sugas suns labais Marss. Zeme vien šķīda uz visām pusēm. Vecmāmuļa Vārna, drusku pieklibodama, vēla prom akmeņus. Kaķēns Miks un Toms kārpīja nost smiltis. Pat pelīte Pīkstīte centās ar savu slotiņu aizslaucīt pēc iespējas vairāk zemes.

- Tikai tu, Mik, man nebārsti smiltis acīs, - viņa rājās.

- Mierīgāk, mierīgāk, - pamācīja gailis Cips, - ja sāk svīst, tad darbs jāpārtrauc, citādi tas kaitē veselībai.

Viņā tomēr neviens neklausījās.

Kad beidzot iegruvums bija atrakts, no apdegušo katlu grēdas apmulsis un sakau­nējies izrāpās vectētiņš Kurmis.

- Paldies, draugi, - viņš sacīja, - pēc tik lielām pūlēm es jūs pacienāšu ar bērza sulām.

Dzēra bērza sulas, dziedāja dziesmas un gāja rotaļās.

Otrā rītā vāverēns Toms apciemoja vectē­tiņu, kurš dūšīgi berza katlus. Strādāšanas noskaņojums bija klāt.

- Sveiks, Tomiņ! Kas jauns? Vai kādam nav kaut kas jāpalīdz?

Vāverēns Toms saprata, ka pagājušajā naktī arī vectētiņa Kurmja sirdī bija notikusi "zemestrīce".

Rudens darīja savu. Lielais ozols turē­jās visilgāk. Bet nu arī tam vairs tikai pašā galotnē vēl čaukstēja dažas sausas lapas. Varenajam kokam visapkārt stiepās uzrakts melns kartupeļu lauks. Pa debesīm zemu, zemu slīdēja tumši mākoņi.

Divās dienās sasala zeme.

Vāverēnu Tomu ziema nebaidīja. Ozola dobumā tam bija silta mājiņa un pielieka­mais līdz griestiem pilns ozolzīlēm, čieku­riem un garšīgajiem riekstiem. Šūšanas artelī, kur par galveno piegriezēju strādāja krusttēvs Sesks, jaunais, siltais kažociņš bija tikpat kā gatavs. Vēl tikai pakaramo vajadzēja piešūt.

Tajā vakarā Toms, ērti atlaidies mīkstā krēslā, skatījās televīzijas raidījumu. Paš­reiz no Lielā Meža pārraidīja zaķu baleta vienpadsmito sēriju. Zaķu balets bija Toma vismīļākais gabals. Viņš nevarēja vien no­priecāties par dejotāju veiklajiem lēcie­niem. Beidzot vāverēns tā aizrāvās, ka uz­trūkās no krēsla un mēģināja atdarināt redzēto. Tādām izdarībām istabiņa izrādī­jās par mazu, un viņš ar pieri ieskrēja sienā: blaukš! Dzirksteles vien nošķīda gar acīm. Ar to pašu lielie mākslas pārdzīvo­jumi beidzās, un Toms sāka ieklausīties, kas notiek visapkārt. Kaut kas nebija tā kā parasti. Gar ārējām sienām it kā šņāca, it kā trinās. Kad piegāja pie ārdurvīm, varēja dzirdēt krākšanu, gaudošanu, svilpšanu. Uzmanīgi pavēris durvis, Toms pa spraugu vēroja, kas ārā notiek.

Notika trakas lietas. Pilnīgi apaļam mē­nesim apkārt joņoja biezi pelnpelēki mā­koņi. Gandrīz nepārtraukti viens otram sekoja briesmīgi vēja brāzieni. Ābeļdārzā brakškēdami lūza sausie zari. Jaunais bērzs laiku pa laikam noliecās gandrīz līdz pašai zemei. Dūmu strūkla, kas cēlās no krusttēva Mārtiņa mājas dūmeņa, momen­tāni tika saraustīta plēņu plēnēs. Sevišķi nikni vējš uzbruka viņa ozolam. Laikam tādēļ, ka tam ne prātā nenāca locīties uz­brucēja priekšā. Toties zaru vaiņags tika purināts uz nebēdu. Dusmās vētra kauca un gaudoja.

Tādu vētru Toms vēl nebija piedzīvojis. No- drebinājies viņš cieši jo cieši pievēra durvis.

- Cik labi, ka ir tāda silta māja, - vāve­rēns nodomāja. Tomam bija laba sirds, un tādēļ viņš nobažījās - grūti gan klājas tiem, kuriem šādā vētrā nav laba patvēruma.

Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja: tuk, tuk, tuk!

- Kas tik vēlā stundā var klauvēt? - prā­toja Toms. Piegājis pie durvīm, skaļi no­prasīja: - Vai tur kāds ir?

- Tā esmu es - zīlīte Zuzīte, atver, Tomiņ, citādi man gals klāt!

Toms atvēra durvis, un siltajā istabiņā iespurdza Zuzīte. Viņa izskatījās neparasti resna. Ietinusies lakatā, zīlīte Zuzīte vēl bija sabozusi spalviņas, lai starp tām ieplūstu gaiss un aukstums netiktu klāt.

- Kaut kas briesmīgs, kaut kas traks! Tāda vētra, tāda vētra! Zeme ar debesīm griežas kopā. Biju aizgājusi ciemos pie māsiņas Zanītes. Vējš pretī, un uz mājām nemaz nevar un nevar palidot. Labi, ka lai­kus iedomāju par tevi. Domāju - Tomiņš jau nu neliegs patvērumu.

- Ko nu par to, Zuzīt, ko nu par to…

Zīlīte iztinās no lielā lakata, sakārtoja

balto apkaklīti un zaļgandzelteno melniem un pelēkiem raibumiem rotāto ģērbu.

- Cik pie tevis ir gaiši un silti! - Zuzīte iesaucās.

Kamēr ciemiņš atvilka elpu, Toms iegāja pieliekamā un sameklēja cienastu. Drīz viņš atgriezās ar lielu čiekuru, tik izkaltušu, ka sēkliņas pašas bira laukā. Vakariņas iz­nāca lieliskas.

Zīlīte Zuzīte bija tā nogurusi, ka paēdusi turpat atzveltnes krēslā iesnaudās. Toms nolēma viņu nemodināt, un arī pats devās pie miera.

No rīta, kad viņš pamodās, Zuzīte vēl gu­lēja. Visapkārt likās kaut kā dīvaini kluss.

Pavēris durvis, Toms no brīnumiem acis vien iepleta. Vēja vairs nebija nemaz, bet visa pasaule bija balta, balta. Gaiss dzidrs un patīkams. Tas mudināt mudināja uz rīta vingrošanu. Toms tad arī šorīt vingroja kā vēl nekad! No zara uz zaru, no koka uz koku! Te pa zemi, ka sniegs vien putēja, te atkal kokā, te atkal zemē…

Kad Toms apstājās brītiņu atpūsties, viņš pamanīja, ka arī cilvēki ir iznākuši ārā apsveikt pirmo sniegu. Tur viņi abi skrai­dīja pa dārzu. Skraidīja, pikojās un smējās. Tas garais, bez šaubām, bija krusttēvs Mārtiņš, bet tas mazākais, kurš trīs reizes īsāks par Mārtiņu? Tādā neredzētā ģērbā: balts kažociņš, zila adīta cepurīte, no kuras malām nepaklausīgi spraucās laukā gaišas cirtas, kājās sarkani velteņi.

Tā taču Tīnīte! Vēl nesen viņa dziedāja savā skanīgajā balstiņā, ka visa māja ska­nēja:

Man būs četri gadiņi, Sanāks visi radini.

Kad abi priecīgie cilvēki bija diezgan izskraidījušies un uz lieveņa nodauzījuši sniegu no kājām, Tīnīte vaicāja:

- Kā gan putniņi tik dziļā sniegā atradīs barību?

- Cilvēki palīdzēs, - krusttēvs Mārtiņš noteica.

Pēc brīža atkal abi iznāca lievenī un sāka darboties gar dēlīti, kas bija piestiprināts pie margām.