MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

- Apstājies, trakuli!

- Kas ir, vecmāmin?

- Tu man pastāsti, kas ir. Es jau vairs nevaru visu pārredzēt.

- Pagalmā žāvējas sīpoli, manā ozolā strādā krusttēvs Dzenis, - nobēra Toms.

- Ja žāvējas sīpoli, tad tas nozīmē, ka ru­dens- pie durvīm, būtu laiks sākt adīt cim­dus, bet tā kā slinkums.

- Krusttēvs Dzenis gan neslinko. Dzirdi, kā klaudzina.

- Viņam tāda daba; es jau senāk arī biju varen mudīga. Bet tu Dzenim ieprasies par riekstiem. Pagājušajā nedēļā te ieklīda ža­gata Zvadzinātāja. Trakas lietas stāstīja. Viss Lielais Mežs kā bērtin piebērts.

No dzirdētā Tomam saskrēja siekalas mutē. Lieliem lēcieniem viņš drāzās uz ozolu, skan­dinādams: rieksti! rieksti! rieksti!

Bet kā tu no tā kaut ko uzzināsi, kas par tevi neliekas ne zinis? Un tomēr jāmēģina pievērst uzmanību. Riekstu garša visu laiku turējās mutē.

Un Toms sāka traku skrējienu. No zara uz zaru, apkārt vien un arvien ātrāk, ar­vien ātrāk, ātrāk! Zari līgojās kā vējā.

Viss velti. Krusttēvs tikai kala un kala.

Iedoma par riekstiem skubināja uz ne­darbiem.

Toms uzskrēja pašā ozola galotnē un krita lejup, kliegdams:

- Palīgā! Palīgā!

Arī tas nelīdzēja. Dzenis tikai pašķielēja uz Toma pusi un kala tālāk. Viņš labi zi­nāja, ka pasaulē tas vēl nekad nav bijis un nebūs, ka vāvere nokritīs no koka. Toms arī nenokrita, tikai palika šūpojamies uz apakšējā zara. Brīdi gaidīja, tad sakaunē­jies ielīda savā mājiņā.

Tikai ap pusdienas laiku krusttēvs Dze­nis nolēma drusku atpūsties.

- Tom, panāc šurp! - viņš pasauca.

Likās, ka Toms to vien bija gaidījis. Nā­kamajā mirklī viņš jau atradās krusttēvam blakus.

- Te es esmu, krusttēv!

- Kā tev labi iet?

- Man iet labi.

- Vai tu zini, kas ir palaidnība?

- Zinu.

- Vai tu šodien kādu palaidnību esi izda­rījis?

- Ne… zi… nu… - vāverēns stostījās.

- Padomā. Padomā labi.

- Lai… kam… tā… bija palaidnība, ka bez vajadzības saucu "palīgā"?

- Jā, tas bija pavisam, pavisam nelāgi. Tā bija ļoti liela palaidnība.

- Man ar tam palaidnibam, krusttēv, ir tā - viņas sēž manī iekšā un tikai mudina:

"Dari tā! Dari tā!" Un es izdaru. Citādi ne­varu.

- Vari gan!

- Kā tad?

- Dzen palaidnību prom.

- Labi, turpmāk dzīšu palaidnību projām tālu, tālu.

- Un tas būs labi. Ko tu man gribēji vai­cāt? Laikam kas steidzīgs.

- Man briesmīgi, briesmīgi vajadzīgi rieksti! Kā tur, Lielajā Mežā?…

- Lielajā Mežā šogad ir ļoti daudz riek­stu, pašreiz nāk gatavi.

- Paldies, krusttēv! Es tūlīt, tūlīt došos riekstot.

- Pagaidi! Uzklausi! Visvairāk lazdu ir aiz trešās šķērsstigas.

Toms pieliekamajā sameklēja maišeli, pie­sēja auklu, lai riekstojot to varētu pakārt kaklā, un devās ceļā.

Ceļš bija tāls un grūts. Nācās ne tikai lēkt no koka uz koku, bet arī skriet pa zemi, un tas bija bīstami. Lai sevi iedro­šinātu, vāverēns Toms dziedāja:

Droši veikšu ceļu grūtu,

Kaut tik lazdām rieksti būtu;

Čakli maisu pielasīšu, Priecīgs mājās pārnesīšu.

Lielā Meža malā, siena kaudzes galā, uz vienas kājas stāvēja stārķis Krišjānis. Acīm­redzot viņš bija iegrimis dziļās pārdomās. Vāverēns Toms labi pazina Krišjāni. Toms gribēja klusu paslīdēt garām, kad pēkšņi viņā atmodās palaidnība un mudināja uz jaunu nerātnību.

Vāverēns paslēpās priedē aiz resnākā zara un, pārveidojis balsi, sauca:

- Krišjāni, Krišjāni! Viena kāja prasa, kur tā otra palikusi! Ū-ū-ū!

Stārķis Krišjānis pārtrauca domāt sva­rīgo domu un centās saskatīt trokšņotāju. Nekas nebija redzams. Viņš atkal iegrima pārdomās.

Bet palaidnība Toma krūtīs nerimās. Viņš atkal sauca:

- Uzmanies! Uzmanies! Varžu lietus līs!

Bet stārķis Krišjānis vairs nebija iztrau­cējams. Tad vāverēns Toms atcerējās krusttēva Dzeņa pamācību un sāka dzīt palaidnību prom, viņš skrēja no zara uz zaru un sauca: - Palaidnība, vācies projām tālu, tālu!

Kad vāverēns galīgi aizelsies apsēdās at­pūsties, viņš sajuta, ka palaidnība patie­šām vairs nekūda. Un tad viņš saprata, ka ir jāatvainojas.

Pakāpies priedes galotnē, kas no kaudzes labi saskatāma, Toms teica:

- Ļoti, ļoti atvainojos. Nemaz negribēju jūs traucēt, bet man uzmācās palaidnība. Tagad tā jau ir prom.

- Labi, labi, Tom. Tu laikam ej pēc riekstiem? - Taču, atbildi nesagaidījis, Krišjānis atkal iegrima pārdomās. Toms turpināja ceļu.

Jau aiz otrās stigas auga dažas lazdas. Riekstu tur vēl pamaz. Laikam garāmgā­jēji nolasījuši. Taču pirmo kārumu apmie­rināt varēja.

Rieksts uz zoba un - knaks! Rieksts uz zoba un - knaks!

Kad nonāca krusttēva Dzeņa ieteiktajā vietā, tad tur pavērās pavisam cits skats. Lazda pie lazdas! Un rieksti? Katrs zars kā nosēts. Visi lieli un brūni, zaļganās cepu­rītēs. Tagad tikai sākās! Kurš uz zoba - knaks! Kurš uz zoba - knaks! īsts koncerts! Paēdis Toms šķina un dziedāja:

Apņēmies es esmu stingri Mājās pārnest riekstus vingri; Ziemai pārtiku nu vākšu, Plauktus piepildīt es sākšu.

Noguris, bet priecīgs Toms vēlu vakarā atgriezās savā ozolā. Krusttēvs Dzenis paš­reiz meta darbam mieru un posās uz mā­jām.

- Nu, kā? - viņš vāverēnam noprasīja.

- Palaidnību aizdzinu, pielasīju pilnu maisu ar riekstiem!

- Tad jau tu esi pamatīgi piekusis. Tas nemaz nav tik viegli pašam aizdzīt palaid­nību, - sacīja krusttēvs Dzenis un aizlai­žoties'izpleta savus skaistos spārnus.

Miķelītis bija pavisam jocīgs zvirbulēns. Visi radi - lielīgie zvirbuļi, bet viņš - bailīgais zvirbulis. Miķelītis baidījās vienmēr un no visa kā. Vakaros, gulēt ejot, viņš drebinādamies vaicāja māsiņai Viti- ņai: - Vai tu tiešām nemaz nebaidies no tumsas?

- No tumsas? Tumsā taču nekā nevar re­dzēt, nav no kā baidīties, - Vitiņa samie­gojusies atbildēja.

Miķelītis tomēr turpināja drebināties. Dienā atkal cita nelaime. Pārāk gaišs un ik uz soļa saskatāmas briesmas.

Reiz Miķelītis pastaigājās pa dārzu. Ce­liņi tā sakarsuši, ka lēkājot svila kājiņas. Te Miķelītis redz: rāpo liela, zila muša, klibo uz vienas kājas, ievainotais spārns velkas pa zemi.

- To nu gan es apēdīšu, - nolēma put­nēns.

Viltīgā muša pazina Miķelīti un zināja par viņa bailīgumu.

- Labdien, Miķelīt, - viņa steidzīgi ieru­nājās, - es jau tevi gaidu.

Galīgā nesaprašanā Miķelītis apstājās.

- Kādēļ tu mani gaidi?

- Man ļoti garšo zvirbulēni, es tos ķeru un ēdu. Pašreiz ir pusdienas laiks un esmu izsalkusi, - muša bravūrīgi sacīja.

Miķelītis gan nekad nebija dzirdējis, ka muša ēd zvirbuļus. Cik viņš atcerējās, visu laiku bija tieši otrādi. Bet ko var zināt! Tū­līt Miķelītis arī nobijās un steidzīgi uz- spurdza vāverēna Toma ozolā. Notupās uz zariņa un bailīgi raudzījās uz visām pu­sēm.

Toms sēdēja uz mājiņas sliekšņa un lā­pīja maišeli riekstošanai.

- Miķelīt, tu atkal izskaties nobijies, - viņš teica, pielāgodams maisa caurumam ielāpu.

- Es nobijies? Kur tu tādas aplamības

nemi? Bet vai tas tiesa, ka zilas mušas ēd zvirbulēnus?

Toms sirsnīgi pasmējās un tad draudzīgi teica: - Tev, Miķelīt, reiz jātiek no tām muļķīgām bailēm vaļā. Tevi sāks piezobot, tāpat kā pērnajā gadā sienāzi Sprukstiņu, kuru piemuļķoja vilks Pelēcis.