MIRDZA KĻAVA: VĀVERĒNS TOMS UN VIŅA DRAUGI

Kaķēns Miks gulēja mauriņa. Saule karsēja arvien stiprāk un stiprāk, bet Miks tikai gulēja.

Vardulēns Varis, ierāvies savas mājiņas visvēsākajā stūrītī, nevarēja un nevarēja saprast, kā tik briesmīgā karstumā vēl patīk sauļoties. Viņš pacietīgi gaidīja, kad atnāks pēcpusdiena, kļūs vēsāks un varēs kaut ko darīt. Kad gan beidzot atnāks šī pēcpusdiena?

Tālumā iedunējās zeme. Dunoņa tuvo­jās.

- Ahā! - Varis nodomāja. - Ja krusttēvs Mārtiņš atgriežas no makšķerēšanas, tad ir pusdienas laiks un pēc tam nāks pēcpus­diena.

Gar vardulēna degungalu aizčāpoja divi lieli gumijas zābaki un aizšūpojās metāla sietiņš ar sīkām raudinām un plicīšiem.

- Atkal tikai kaķa tiesa! - šo bēdīgo tei­cienu Varis dzirdēja ne vienreiz vien.

Tūlīt parādījās arī Mika māte Ņura- Mura savā spoži melnajā tērpā.

- Nāc nu, dēliņ, zivtiņas jau galdā, - Ņura-Mura laipni aicināja Miku.

Zivju smaržas vilināta, no jāņogkrūma izlīda kaiminiene Mince.

- Cik skaists bērniņš tas Miks, kā bilde, - glaimoja Mince, stiepdamās pēc prāvākās raudiņas. Ar tādu teicienu vieta mielastā bija nodrošināta.

Miks sen zināja, ka ir visskaistākais ka­ķēns pasaulē. Melns, ar baltām ķepiņām,

baltu trīsstūri uz krūtīm. Varbūt tādēļ viņš nevarēja paiet garām nevienai peļķei nepa- spoguļojies, lai pārliecinātos, ka tik bieži dzirdētie vārdi ir tīra patiesība.

Karstums mazinājās. Ap sauli sāka grūs­tīties baltas mākoņu kupenas. Sengaidītā pēcpusdiena solījās būt labvēlīgi vēsa. Va­rim vairāk neko nevajadzēja.

Plakš! - un viņš bija laukā no savas mā­jiņas.

Plakš! Plakš! - jau pāri celiņam. Gandrīz tieši krūtīs Mikam.

Pārsteigums abiem jo liels.

Miks bija ne vien skaists, bet arī pieklā­jīgs.

- Labdien! - viņš teica. - Es atvainojos, bet vai tu neesi pele?

Vara lielās, apaļās acis kļuva vēl lielākas:

- Arī es atvainojos, bet pirmo reizi mūžā redzu kaķi, kurš nepazīst peli. Laikam pār- tiec tikai no piena un pankūkām?

- Raudinām arī… Tātad - tu neesi pele?

- Esmu vardulēns Varis. Būsim pazīstami.

- Kur tu dzīvo?

- Redzi mājiņu dārza stūrī? - Varis norādīja.

- Tā ir māja? Es atvainojos! Divi ķieģeļi un pāri pārlikts dēlītis.

- To man uztaisīja krusttēvs Mārtiņš, lai es varētu paslēpties no saules un man būtu patīkami dzīvot viņa dārzā.

- Krusttēvs Mārtiņš?… Var jau būt… var jau būt… Ja krusttēvs Mārtiņš… Viņš ir gudrs, jo ķer zivis.

- Tu esot smuks un gudrs, ķer tu arī!

- Papriekš jāizpētī zivju dzīve, un tad tikai varot sākt kaut ko gaidīt.

Brīdi padomājis, vardulēns ierosināja:

- Zini ko? Iesim pētīt zivju dzīvi. Man ļoti patīk ūdens.

- Iet? … Pētīt? … Tas var būt pat bīs­tami… - domāja Miks. Skaļi viņš iebilda tikai to, ka līdz upei esot ļoti, ļoti tālu, ja jau krusttēvs Mārtiņš, ejot uz makšķerē­šanu, velk kājās tik garus gumijas zābakus.

- Vispirms iesim līdz Karūsu dīķim. Tas nevar būt pārāk tālu, jo vakaros var dzir­dēt, ka tur dzied zaļā varde Zane.

Dzirdot par karūsiņām, Miks aplaizījās. Taču šaubas laikam bija viena no viņa rak­stura stiprākām īpašībām:

- Ja līdz vakaram netiksim atpakaļ,

mamma Nura-Mura uztrauksies.

- Labi, tad iesim pētīt zivju dzīvi rīt no paša rīta. Man arī pēc plāna šodien vēl dārzā jāizķer lērums kukaiņu.

Par zīmi, ka ierosinājums pieņemts, Miks pakustināja asti un cēli aizsoļoja.

Otrā rītā, kad saule šūpojās lielā bērza galotnē, abi jaunie draugi sāka ceļojumu.

Varis pilnīgi jūsmoja. Tik skaisti un patī­kami! Zāle piebērta briljanta pērlītēm. Saule arī vēl nekarsē. Vārdu sakot - jauki!

Mikam pavisam cits noskaņojums. Tieši tās briljanta pērlītes pavisam nepatīka­mas. Cel kājas, cik augstu gribi, mitrums sniedzas pāri ceļgaliem. Arī miegs nav līdz galam izgulēts.

Drīz apstākļi mainījās.

Saule kāpa augstāk. Rasa nožuva. Miks jau jutās tīri labi. Toties Varim kļuva ar­vien grūtāk, viņam pavisam nepatika kar­stums.

Zanes dziesma laikam skan ļoti tālu, jo dīķa kā nebija, tā nebija.

- Vai tik neesam apmaldījušies? - gaudu- līgi vaicāja Miks.

- Tas būtu nepatīkami.

- Tas būtu šausmīgi, - iesaucās Miks, - man kājas vairs netur!

- Klausies, Mik! Tu varētu uzkāpt kokā un paskatīties, varbūt ieraudzīsi Karūsu dīķi.

- Kap pats! Mamma negrib, ka kapju kokos.

- Ē… ē… ē…s?

Saruna būtu ieilgusi, ja nenotiktu kaut kas pilnīgi negaidīts. Pa pļavu milzīgā ātru­mā drāzās balts nezvērs. Miks un Varis no­bīlī nepazina, ka tas ir sivēntiņš Ruksis, kurš, izsprucis no aizgalda, izmēģināja kāju veiklību.

Pusnokaltuša alkšņa miza noskrapstēja: skraps! skraps! skraps! Vēlāk Miks pats ne­varēja saprast, kā viņš tik ātri varējis uz­skriet kokā.

Reizē ar skraps, skraps Varis taisīja lie­lisku lēcienu sāņus un kaut kur krita ilgi, ilgi.

Skrejošais Ruksis abiem ceļotājiem ne­pievērsa ne mazāko uzmanību.

Kad Mika sirds atkal sāka pukstēt mie­rīgi, viņš apskatījās apkārt un sauca:

- Vari, Vari! Es redzu dīki!

No apakšas atskanēja Vara balss:

- Miku! Miku! Es peldos!

Izrādījās, ka viņi jau labu laiku staigā­juši dīķim apkārt, bet garās zāles dēļ to nav pamanījuši.

Kad abi draugi satikās krastā, Miks paš­apzinīgi teica:

- Draudzības dēļ es daru visu. Gribēji, lai uzkāpju kokā, uzkāpu.

Mīļā miera labad Varis nepateica to, ko domāja.

- Kā ar karūsiņām? - Miks jautāja.

- Nav. Appeldēju visapkārt, nav. Bet pel­dēšana patīkama. Es te pa rasu šad tad atstaigāšu.

- Pie tukša dīka man nekas nav meklē- jams. Es nenākšu.

- Un pastaigāties arī neiesi?

- Iešu.

- Kopā ar mani?

- Tev patīk viss, kas slapjš, man - ne.

- Viens pats iesi?

Kādēļ viens? Esmu skaists, un ar mani visi grib iet pastaigāties.

Kas tie ir - visi?

Nu kaut vai, kaut vai… pelīte Pīkstīte! -Hi… hi… hi…

- Ko nozīmē tavs hi, hi?

- Tas nozīmē, ka es smejos.

- Varbūt tu par mani smejies?

Tu patiešām domā, ka Pīkstīte ies ar levi pastaigāties?

- Kāpēc gan ne?

- Neies.

- Saderēsim!

- Uz ko?

Par to viņi ilgi nevarēja vienoties. Bei­dzot vardulēns Varis teica:

- Labi. Norunāsim tā: zaudētājs nāka­majā pavasarī sameklēs viszilāko vizbulīti un pasniegs uzvarētājam.

- Ko? Vizbu-lī-ti? - gari stiepjot, vaicāja Miks. - Tas taču nav nekas derīgs, to nevar ēst.

- Bet vizbulīte ir ļoti skaista.

- Skaista? … Jā… skaista gan. - Tad Mika acis iekvēlojās priekā. - Labi, derēsim uz vizbulīti.

Un viņi saderēja.

Mājās ejot, Miks prātoja rīt atpūsties un parīt aprunāties ar Pīkstīti. Tad arī mēs uzzināsim, kā beidzās derības.

Pelīte pīkstīte ar sausu zāļu slotiņu slaucīja savā alā grīdu un jautri dzie­dāja:

Pirmkārt - slaucīt istabiņu, tralalā, tra- lalā!

Vēl tik traukus nomazgāt, tralalā, tralalā!

Pēc tam putru izvārīt, tralalā, tralalā!

Izslaucījusi istabu, Pīkstīte apsēja strī­painu priekšautiņu, piestūma krēslu pie iz­lietnes un sāka mazgāt traukus, ka ūdens šļakstēja vien. Viņai ļoti patika dziedat, un tādēļ, arī traukus mazgājot, viņa tralli­nāja: