Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka es neticu draudzībai starp zēnu un meiteni. Agri vai vēlu tā noved pie mīlestības.

Klase noelsās. Skolotājs Kadiķis piecēlās, lai apsauktu Daumantu, bet tad pārdomāja — nav vairs nekādi mazie, lai paši tiek galā.

— Pazīstu tādas draudzības, — Daumants turpināja. — Mana māsa veselu gadu lidinājās pa mākoņiem, augas dienas jūsmoja par savu sapņu princi, bet tagad viena pati audzina sīko. Draudziņš sen jau sa­laiž ar citām.

— Neticiet viņam. Daži nelieši neko vēl nenozīmē. Ir pasaulē mīles­tība, kas pārdzīvo nāvi un vēl pēc gadsimtiem iepriecina cilvēkus. Pie­mēram, Romeo un Džuljeta, tie paši, par kuriem daži nejēgas te ņirgājas.

— Rakstnieka izdoma! Literatūra!

— Lūdzu, varu nosaukt ari īstus cilvēkus — Kārlis Markss un viņa sieva Ženija.

— Ļeņins un Krupskaja.

Ārā gaudoja vējš, ar troksni triekdams rupjas lietus lāses klases logā. Klasē valdīja puskrēsla, bet neviens nepiecēlās, lai iedegtu gaismu.

— Kā jūs, skolotāj, vai jūs ticat, ka mūsu laikos var būt tikpat stipra un cēla mīlestība kā, piemēram, Romeo un Džuljetai?

Reinis Kadiķis brīdi klusēja. Lielākai daļai audzēkņu mīlestības vārds vēl bija bez seguma, viņi paši vēl nezināja pirmās mīlestības skaistumu. Dažiem tā šķita kā skaists, kārdinošs noslēpums, ar kuru jāiepazīstas pēc iespējas ātrāk. Bet viens otrs, saklausījies vecāku puišu neķītrības, ņir­gājās par meitenēm, nespēja apvaldīt sevi. Kas gan notiek ar Daumantu?

Skolotājs klusēja. Klase gaidīja atbildi.

— Mīlestība — tā ir laime, — Reinis Kadiķis domīgi teica. — Mīles­tība padara cilvēku labāku, stiprāku, godīgāku. Un arī mūsu laikā ir mīlestība, kas stiprāka par nāvi, es pats to esmu piedzīvojis.

— Vai, skolotāj, lūdzu, pastāstiet!

— Nē, draugi, tie ir pārdzīvojumi, kas pieder vienīgi man un tai sie­vietei, kas jau sen atdusas zem smiltīm.

— Tu, Daumant, netici mīlestībai, jo pats to neesi pārdzīvojis. — Tā varēja būt Ritas balss. — Vai tādām jūtām kā biedriskums, godīgums, draudzība tu arī netici?

— Kur viņš ir tas godīgums? Skaisti vārdi, ar kuriem tāpat kā ar mannas putriņu mūs baro skolā. Bet kā ir īstenībā? Piedzēries vīrs sit sievu un terorizē visu ģimeni, bet neviens to neliekas manām, — godīgi, jā? Veikalā pārdevēji krāpj pircējus par kapeiku, par piecām, bet, ja ga­dās kāda glupāka tantiņa, arī vairāk. Vai tas ir godīgi? — Daumanta glītajā sejā bija pretīga grimase. — Nu, kā tur teica viens no senajiem dzejniekiem, tas, kurš nomira ar diloni:

Virs zemes nav taisnības, Dūrei tik spēks …

Es dodos vingrināt dūres, čau!

Iekams kāds viņu spēja aizkavēt, Daumants ar troksni aizcirta klases durvis. Viņa soļi skaļi aizdimdēja pa tukšo koridoru.

— Muļķis! Domā, ka atklājis jaunu Ameriku! — Sanita skaļi un ni­cinoši nosauca viņam pakaļ.

«Vai mana māte arī tāpat pa kapeiciņai no zieda, pa divām?» Sanitai pirmo reizi ienāca prātā. «Mūsu mājā naudas papilnam. Bet mātei alga maza. Tēvam gan lielāka, viņš ir veikala vadītājs. Mamma saka, tas būtu pēdējais muļķis, kas laistu pārdošanā importa mantas, neparūpējies vis­pirms par ģimeni, par draugiem un paziņām, no kuriem kas atlec. Un viņai taisnība. Visām meitenēm skauž manas platformenes un skolotājam droši vien arī. Zēl, ka uz skolu jānāk formas tērpā. Ja meitenes redzētu

manu angļu bikšu kostīmu, viņas kļūtu zaļas … Bet Daumants gluži vien­kārši ir muļķis, par tādām lietām nav skaļi jākliedz.»

Klasē no jauna iestājās klusums.

— Cilvēkam tādēļ ir dotas acis, lai redzētu, smadzenes, lai domātu. Neesat vairs mazie, — skolotājs ierunājās. — Simtiem un tūkstošiem ģimeņu dara savu darbu, mierīgi dzīvo, un tos neviens nepamana, bet pietiek vienam pļēguram palaist rokas, kad par to zina visa apkārtne. Tas tādēļ, ka negodīgums pats lec acīs. Blēdīga pārdevēja, huligāns, kas uz ielas aizskar garāmgājējus, zaglis no soda neizbēgs. Daumants skatās pasaulē itin kā pa šauru durvju spraudziņu.

— Daumantu vajag padzīt no mūsu klases, — Zaiga ierosināja.

— Viņa dēļ mums pēdējā laikā iet galīgi šķērsām.

— Laikam es būšu pie visa vainīgs, — klases audzinātājs atzinās.

— Viņa tēvs ir mans bijušais cīņubiedrs. Iepriekšējā skola Daumantam bija jāatstāj. Es cerēju, biju pat pārliecināts, ka mana klase, īpaši kom­jaunieši, tiks galā paši…

— Daži zēni uz viņu skatās kā kādreiz ticīgie uz svētbildi.

— Nu gan tu, Zaiga, lej! — Jānis pārtrauca Zaigu. — Kurš tad skatās?

— Imants, par piemēru.

— Es neko, — Imants taisnojās. — Viņš solījās mani iemācīt boksē­ties. Viņš ir sava rajona jaunatnes čempions. Visi Pārdaugavas huligāni griež viņam ceļu.

«Jau vēls,» Baiba pie sevis bažījās. «Māte lika notīrīt saknes un izvā­rīt zupu. Pārnāks patēvs, sāksies atkal sprediķošana. Kādēļ Daumants tāds iecirtīgs un ļauns? Varbūt viņu, tāpat kā mani, mājās nesaprot? Varbūt viņš ir vientuļš un viņam nav neviena drauga, ar ko aprunāties? Bet mēs, nekā nenoskaidrojuši, tūlīt gatavi sodīt, padzīt…»

— Pagaidi, Zaiga, vispirms jāizpēta, kādēļ viņš ir tāds ļauns, — Baiba ieminējās. — Ja nu viņam ir slikti mājas apstākļi? Vajadzētu ap­runāties ar viņa vecākiem.

— Es rīt pievakarē aiziešu, varbūt kāds no jums nāktu līdzi? — Rei­nis Kadiķis ierosināja.

— Lai iet Baiba.

— Es gan ne, — Baiba samulsa. — Labāk kāds no zēniem. Pie mums taču ir vienlīdzība.

— Uzskati, ka tas ir tavs komjaunatnes uzdevums. — Zaiga steidzās ieprotokolēt.

— Varbūt skola varētu nodibināt boksa sekciju? Gribētāju atrastos kaudzēm. Un lai Daumants nodarbojas, — Dace, klases fizorgs, ierosi­nāja. ;

— Un lai zīmē karikatūras skolas sienasavīzei, nevis uz tāfeles. Jāpa­stāsta zīmēšanas skolotājai Maigai Putniņai, ka mums uzradies jauns Leonardo da Vinči. Saderam, ka viņa būs stāvā sajūsmā, — Anna iero­sināja.

— Redzat nu, tas jau kaut kas konkrēts, — skolotājs nopriecājās.

— Bet tagad mums jābeidz. Ir jau vēls.

— Kā, vai tad Daumants par savām izdarībām nesaņems nekādu sodu? — Zaiga sašuta. — Apvainot publiski klasesbiedrus, piekaut Pēteri, kas vājāks par viņu, — vai to drīkst pieļaut? Ja man personīgi būtu teik­šana ..,

— Vispār tev taisnība, bet nozieguma apstākļi un cēloņi, cienījamā biedre prokurore, jāizmeklē plaši un pamatīgi, tādēļ spriedums pagaidām tiek atlikts, — Klāvs pārtrauca Zaigu.

— Dace šodien raudāja, — mazākais brālis pie vakariņu galda pa­vēstīja.

Visa lielā Ērgļu ģimene, abi vecāki un pieci brāļi, satraucās — kas uzdrošinājies darīt pāri viņu mīļajai māsiņai? Dacei nācās visu izstāstīt.

— Ko viņi mums piesienas? — Meitenei atkal sāka birt asaras. — Vai tas kas ļauns, ka mēs ar Pēteri draudzējamies?

— Neņem pie sirds, — Ilmārs, vecākais brālis, viņu mierināja.

— Pēteris gan ir mazliet pavārgs, bet citādi puika uz goda.

— Nākamvasar ņemsim viņu līdzi pārgājienā, lai norūdās, — mazais Māris piebilda.

Vēlu vakarā, kad visi jau gulēja, Dace ieritinājās mātei blakus gultā.

— Bet ja nu tā ir mīlestība? — viņa jautāja. — Man ir tik labi ar Pēteri. Viņš nav tāds kā pārējie, neķerstās un nezviedz par katru muļ­ķīgu joku. Un kādus dzejoļus viņš raksta! Nevienam nerāda, tikai man un savai mātei. Ko man tagad darīt, dzīt viņu prom?