Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Kādēļ tu vilkies pie manis? Kas tevi te aicināja? — viņš kliedza meitenei sejā.

Baiba neatbildēja.

— Ko tu blenz ar saviem prožektoriem un klusē? Lamā, kaunini, tādēļ jau esi nākusi. Ciest nevaru, ka uz mani skatās tādām teļa acīm.

— Es labāk iešu. Dzīvo laimīgs! — Baiba sniedza viņam roku. Dau­mants juta tās raupjo ādu un izbrīnīts paskatījās uz klasesbiedreni.

— Ko tad tu, malku zāģē, vai, ja tādas rokas? — viņš, pavērsis šauro meitenes plaukstu uz augšu, apvaicājās.

— Beržu, mazgāju, vāru, ari malku protu sazāģēt. — Smaids kā ašs saules stars pārslīdēja pāri meitenes sejai un tūlīt ari apdzisa.

— Bet es domāju, ka tu tāda pati izlutināta memmesmeitiņa kā pārē­jās mūsu klasē. Laikam būšu kļūdījies.

— Es tevi nesaprotu, Daumant. Ko tu trako? Tev ir vecāki, kuri tevi mīl, tev ir lielisks brālis, laba māsa.

— Lielisko brāli es redzu tikai svētdienās un arī ne vienmēr. Māsa, kura tā mīlēja mūziku un jokus, tagad sarūgtināta klusē, tēvs arvien biežāk pārnāk mājās galīgi pilnā, kliedz un ārdās. Mammas žēl, viņa, nabadzīte, to visu smagi pārdzīvo. Bet par to klasē ne vārda, norunāts? Ejam, es tevi pavadīšu.

— Nevajag, neesmu no bailīgajām.

— Tu nepazīsti mūsu nomali.

Daumanta vecāki un skolotājs Kadiķis, iegrimuši pedagoģiskās pār­runās, jauniešu aiziešanu pat nepamanīja.

Pilsētas nomale tinās drēgnā novembra miglā. Ielas grima tumsā. Nelielo nameju apgaismotie logi starp kailajiem kokiem spīdēja kā kaķu acis. Izdzirdis gājēju soļus, šur tur laiski ierējās suns.

Baiba bailēs sarāvās, kad no šķērsielas negaidot iznira pusaudžu bars un ielenca viņus no visām pusēm.

— Dod aizsmēķēt!

Daumants paspīdināja kabatas lukturīti.

— Tie esat jūs? Kur tad Cirkainais? — viņš izsmejoši jautāja.

— Nav vairs čirku, ietupināja uz sutkām, un viss krāšņums — tutū. Zēns baigi pārdzīvo.

— Pasakiet, lai komisijas veikalā nopērk parūku. Un nododiet no mums kvēlu sveicienu.

— Pārdoti, Bokseri! Veči, tinamies prom!

Tikpat pēkšņi kā uzradušies, zēni pagaisa tumsā. Baiba atviegloti uzelpoja.

— Kā tev var patikt šādi biedri? Tie taču uzvedas kā īsti huligāni, — viņa brīnījās.

— Nekādas vainas. — Daumants paraustīja plecus. — Parasti zēni. Pirms gada es arī tāpat pa vakariem klīdu apkārt. Ko citu lai iesāk? Senči ieslēdzas mājās kā kurmji alās, ziemā augus vakarus notup pie televizora vai iet pie kaimiņiem sist trumpas. Vasarā atkal pēc darba līdz pat tumsai rušinās pa savu dārzu. Nomirt var aiz garlaicības. Barā tomēr jautrāk, uztrinkšķinājām ģitāru, pakūpinājām cigaretes, izsūcām pa vīniņam. Gadījās, ka pabaidījām arī vienu otru gājēju, tāpat pa jo­kam. Bet tad viss sagriezās kā karuselī. Ir mums te tāda upīte un ne­liels mežs. Pērnvasar mēs upīti aizsprostojām, lai būtu kur pamērcēties. Kādu dienu skatāmies — aizsprosts izjaukts. Mēs salabojām. Pēc pāris dienām — atkal izjaukts. Izlikām posteņus. Izrādās, ka- vainīgs tas pats Cirkainais ar savu svītu. Izcēlās baigais kautiņš. Vienam pārsita degunu, man vaigs pušu, citam asinis pa visu ģīmi.

«Izrādās — jūs pat kauties pa īstam neprotat?» Pašā cīņas kar­stumā izdzirdām zobgalīgu balsi. Sākumā izbijāmies, domājām, ka pār­ģērbies milicis un nupat būs mums vakars.

«Iepazīsimies,» šis saka. «Roberts Strauts.»

«Nu, un kas par to, ka Strauts,» Cirkainais ņirdz. «Ezers vai jūra skanētu lepnāk. Vai šitajā strautā bebri arī dzīvo?»

Cirkainā svīta irgojās.

«Piekļūstiet,» Hronists saka. «Vai kādreizējais republikas čempions vidējā svarā?»

«Tieši tā,» atbild biedrs Strauts un, redzot mūsu glupos ģīmjus, pa­smaida. «Gribat, es jūs iemācīšu cīnīties pa īstam?»

Kurš kārtīgs zēns gan to negribētu? Vārdu sakot, ar Strauta gādību mūsu rajonā nodibinājās boksa klubs «Asie cimdi». Senči sākumā cēla brēku, jau tā kautiņu pietiekot. Bet tagad pieklusuši. Ar divniekiem klubā neuzņem. Vecākie zēni kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sargiem patrulē ielās. Huligāni kļuvuši rāmāki — baidās. Ar Cirkainā kompāniju mums būs īpaši rēķini. Pārāk uzmācīgi kļuvuši, aizskar sievietes, aptīra ierei­bušos. Labi, ka viņu barvedis beidzot saņēmis mācību. Un zini, Baiba, kolosāls cilvēks ir mūsu treneris, otra tāda es nezinu. Puiši viņa dēļ dzīvību nežēlotu.

Izgājuši cauri nelielam parkam, abi nokļuva pavisam citā pasaulē. Krāsainās logu ugunis, miglā izplūdušas, zaigoja kā stikla bumbuļi, un daudzstāvu namu torņi Baibai atgādināja milzīgas izrotātas svētku egles.

Nesen atvērtā tirdzniecības centra plašajos skatlogos kā izstādē rin­dojās dažādas preces. Kinoteātris reklamēja kārtējo grāvēju — mīlestī­bas drāmu ar traģiskām beigām. «Jauniešiem līdz 16 gadiem ieeja aiz­liegta.»

— Man jau ir sešpadsmit, es drīkstu skatīties, kā tur divi skūpstās, bet tev dažu dienu pietrūkst, tevi šī filma var samaitāt. Kārtējā pieau­gušo liekulība, vai ne? Bet pēc gada pa televizoru to noskatīsies pat pirmklasnieki, — Daumants ironizēja.

Trolejbusa pietura atradās blakus kinoteātrim.

— Paldies, ka pavadīji.

— Baiba, esi cilvēks, parunā ar Zaigu, lai viņa mani pirms sacensī­bām nenosūdz trenerim. Saproti, tas būs mačs ar sporta skolas audzēk­ņiem, un mums ir ļoti svarīgi pierādīt, ka esam spējīgi uzvarēt. Tad mums ir cerības izkaulēt no šefiem treniņa inventāru.

— Pats nevari parunāt? Man šķita, ka tu esi drosmīgāks.

— Jūsu Zaiga man atgādina, lūk, šo skatlogu manekenu — skaistu, b'et nedzīvu, bez sirds. Es baidos sarunāt kārtējo rupjību un visu izbo­jāt, — Daumants vaļsirdīgi atzinās. — Jau viņas izskats man izsauc žulti. Bet Dacei, ja viņa to vēlas, varu atvainoties. Nedomāju, ka viņai tas ķersies pie sirds.

Pēc garām diplomātiskām pārrunām Zaiga, kas dievināja visādus protokolus un citādus dokumentus, klases dienasgrāmatā ierakstīja:

Ar savu uzvedību antisabiedriskais un antipolitiskais elements Dau­mants Pētersons vairākkārt apkaunojis astotās «b» klases labo vārdu. Lai celtu viņa sabiedrisko apziņu, klases kopsapulce uzdod viņam mē­neša laikā veikt sekojošus pasākumus:

1) aktivi iesaistīties klases un skolas sienasavižu noformēšanā;

2) palīdzēt fizkultūras skolotājam noorganizēt skolā boksa pulciņu;

3) lai celtu skolnieka Daumanta Pētersona politisko līmeni, viņam uzdots mēneša laikā sagatavot referātu par svarīgākajiem starptautiska­jiem notikumiem.

Kontrole pār šo lēmumu izpildi uzdota Baibai Baltiņai.

— Bez jebkādiem fokusiem, Pēterson, — Zaiga piebilda. — Sprie­dums ir galīgs un nav pārsūdzams.

— Klausos, biedrene prokurore. — Daumants pazemīgi pievilka kāju. Pašreiz svarīgākais bija, lai Roberts Strauts neuzzina par viņa uzvedību skolā.

— Gan mēs pataisīsim viņu mīkstu, — Zaiga izgrūda. Labi, ka Dau­mants šo piezīmi nedzirdēja.

Kas tagad būs? Baiba vakarā ierakstīja dienasgrāmatā. Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu? Un ko par to teiks māte un mans patēvs?

Pie sestā dzīvokļa durvīm Daumants apstājās. Nospodrinātā misiņa plāksnītē ar vecmodīgiem burtiem bija iegravēts nepazīstams uzvārds «N. Naikovskis». Bet Baibu taču sauca — Baltiņa. «Droši vien komunā­lais dzīvoklis,» Daumants prātoja un nospieda zvana pogu.