Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Skrej jau, skrej, ja viņš tev tuvāks un dārgāks par mani! — Sanita pārmeta Baibai.

Nākamais solabiedrs Sanitai nepavisam nebija pa prātam. Imants nekādi nespēja izprast tos zēnus, kuri luncinājās ap meitenēm, rakstīja zīmītes un aicināja uz satikšanos. Viņš dziļi pārdzīvoja to, ka Daumants, klases stiprākais un vērtīgākais zēns, visu acu priekšā gāja bojā un viņš, Imants, tur nekā nespēja palīdzēt.

— Man šķita, ka tu esi īsts tērauds, bet, kā izrādās, pietiek kādam skuķim pamirkšķināt skropstas, un tu izplūsti viņas priekšā kā ķīselis, — viņš pārmeta Daumantam.

— Baibu tu, akmeņu vācēj, liec mierā, citādi iepazīsies, lūk, ar šo te. — Daumants piebāza Imantam pie deguna savu iespaidīgo dūri.

— Nu, ko tu, jokus nesaproti?

Visvairāk Daumanta pāraudzināšanā varētu darīt zīmēšanas skolo­tāja Maiga Putniņa, par to gan klases audzinātājs, gan Baiba bija cieši pārliecināti. Tie skolēni, kuriem bija mākslinieka talants, atradās īpašā viņas aizbildniecībā. Nežēlodama brīvo laiku, skolotāja Putniņa nāca uz skolu agrāk no rīta un palika vēlāk pēc stundām, apmācot papildus savus talantus gan zīmēšanā, gan gleznošanā, gan dažādās grafikas tehnikās. Rezultāti neizpalika. Skolotājas labsirdīgā, apaļā seja ar jaukajām vaigu bedrītēm laistīt laistījās, kad viņas skolēni konkursos izcīnīja pirjnās vietas.

Skolotāju istabā šī Maigas Putniņas aizraušanās vairākkārt izsauca dzīvas debates.

— Kāda jēga nākt agrāk uz skolu vai lieki sēdēt pēc stundām? Do­mājat, viņi jums teiks par to paldies? — vēstures skolotāja Zariņa sprie­delēja.

— Es to nedaru par paldies. Katrā cilvēkā mīt mākslinieks, bērnos jo sevišķi. Nedrīkstam ļaut šai dzirkstelei izkvēlot.

— «Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams», — lat­viešu valodas skolotājs nocitēja Raini.

— Bet jūsu pašas jaunrade? Kādreiz jūs slavēja par spējīgu portre- tisti. — Vjēsturniece ignorēja Kadiķa piebildi.

— Seit skolā es spēju dot vairāk, nekā sēdot darbnīcā un darinot vidu­vējus portretus. Kad sanāk mani kādreizējie audzēkņi, tagad jau pazīs­tami mākslinieki, un rāda savus darbus, man ir tāda sajūta, ka ikvienā no viņiem ir arī daļiņa no manis.

— Jūs, kolēģe, esat ideāliste, — vēstures skolotāja ironizēja. Viņa pati skolā neuzkavējās nevienu lieku minūti. Pēc universitātes beigšanas viņai te bija jānostrādā trīs obligātie gadi. Sis bija pēdējais. Savus pie­nākumus viņa veica, un vairāk, pēc viņas uzskatiem, nevienam nebija tiesības prasīt.

— Tad jau iznāk, ka mūsu skolā salasījusies īsta ideālistu kompā­nija — skolotājs Caune, skolotāja Cīrule, skolotājs Kadiķis, mani arī varētu pie tiem pieskaitīt, — Ieva Līce smējās.

— Tā ir jūsu darīšana, — vēsturniece nepadevās. — Man šķiet, ka

skolotājam drīkst būt arī sava personiskā dzīve. Uz redzēšanos līdz rītam!

Kādā starpbrīdī daži no astotās «b» uzjautrinājās par Daumanta trā­pīgo angļu valodas skolotājas Mādžorijas Sīpas karikatūru. Klāvs, precīzi attēlodams viņas žestus un izrunu, papildināja izrādi. Neviens pat nepamanīja zīmēšanas skolotāju, kura vēroja notiekošo.

— Rausītis! Veči, izgaistam!

Astotie ar troksni metās uz durvīm. Daumants ar lupatu steidzīgi no­tīrīja tāfeli. Baiba nobijusies atlaidās solā.

— Vai tu to zīmēji? — skolotāja vaicāja.

Daumants pamāja ar galvu.

— Tu esi tas jaunais ar lietuvisku vārdu?

— Par to atbildīgi mani senči. — Daumants paraustīja plecus.

— Vai mani tu spētu uzzīmēt?

— Lūdzu, bet par sekām es neatbildu. — Daumants, brīdi papētījis skolotāju, veikli uzzīmēja uz tāfeles viņas apaļīgo augumu, kura dēļ to dēvēja par Rausīti.

Pēc zvana sanākuši klasē, astotie nezināja, kā izturēties.

— Vareni! — Putniņa skaļi iesmējās. — Pēc stundām ienāc zīmēša­nas kabinetā.

— Kas tie par fokusiem? — Reinis Kadiķis, paskatījies uz tāfeli, ap­skaitās. — Tūliņ nodzēs!

— Skolotāja Putniņa pati lika, — Baiba aizstāvēja savu aizbildināmo. — Viņa bija ļoti'apmierināta ar portretu.

— Lai Rausītis ieskrienas, bet es nekur neiešu, — Daumants čukstēja Baibai.

— Iesi gan. Un neaizmirsti, ka klase tev uzdeva par pienākumu pie­dalīties arī sienasavīzes noformēšanā.

— Baidos, ka Putniņa neliek man uzdarboties savā «talantu studijā».

— Tas būtu lieliski. Ja pats pacenstos, rudenī varētu iestāties rozen- tāliešos.

— Zīmēt tos bārdainos ģipšus? Pateicos! Mākslinieka gods mani ne­velk.

— Un kas tad tevi velk?

— Es jau tev teicu, kas.

— Tu esi totāls muļķis!

— Pateicos! To man skandina katru dienu.

Uz zīmēšanas kabinetu Baiba Daumantu aizvilka gandrīz vai ar varu.

Kāds desmits skolēnu cītīgi gleznoja kluso dabu, arī Dace Ērgle no viņu klases. Uz galda stāvēja brūna māla krūze, tai līdzās divi sārt­vaidži āboli. Saules stari mirgoja uz spožās glazūras.

— Krūze nav tikai brūna. Vērojiet uzmanīgi, tur atspīd gan sārtie toņi no āboliem, gan zaļganie no galdauta, gan baltie un zilganie no saules un loga stikla, — Maiga Putniņa skaidroja.

Daumants ar interesi apskatīja akvareļus. Ja viņam būtu jāuzzīmē, vai viņš spētu? Būs mājās pa klusam jāpamēģina. Un ja nu no viņa pa­tiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Ed­gars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļā­vienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosau­kumi. Raksti avīzēs — jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons … Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā…

Un kāpēc gan ne?

— Tev ir vērīga acs saskatīt pašu raksturīgāko, tas ir labi. Kā tev veicas ar krāsām? — skolotāja Putniņa apvaicājās.

Daumants klusēja. Viņa spējas zīmēt karikatūras bija atklājušās pa­visam nesen, kad treneris Roberts Strauts lūdza noformēt kluba satīrisko sienasavīzi «Ušņu duramais».

— Varbūt tev saglabājušies agrākie zīmējumi?

Zīmēšana un fizkultūra bija vienīgie priekšmeti, kuros Daumants sa­ņēma piecniekus.

— Visi krāsnī.

— Žēl. Es apjautāšos tavas iepriekšējās skolas zīmēšanas skolotājam. Kā viņu sauca?

— Lūdzu, nedariet to, es jūs ļoti lūdzu! Es atnesīšu zīmējumus, ja jums tie vajadzīgi, es uzzīmēšu visu, ko vien gribat.

Skolotāja Putniņa domīgi raudzījās glītajā puisī, kas samulsis nezi­nāja, kur likt savas garās rokas. Viņš labprāt būtu laidies lapās, ja blakus kā ēna nestāvētu Baiba. Domās viņš sūtīja meiteni pie visiem velniem.

— Nodarbības mums notiek pirmdienās no rītiem un piektdienās pēc sestās stundas. Tā kā tu noteikti ierastos! — skolotāja piekodināja.

— Mēs ar Daci par to parūpēsimies, — Baiba apsolīja.

Sestdienas pēcpusdienā Daumants uz boksa treniņu ieradās ar blok­notu un flomāsteriem rokās un brīvajos brīžos cītīgi zīmēja.

— Va velns! — Hronists brīnījās. — Raibais ar visiem vasaras rai­bumiem. Re, kā bliež Valdiņam pa kreiso sānu! Un treneris. Un Rižiks ar lecamo aukliņu. Tev, Daumant, ir baigais paķēriens. Gatavais māksli­nieks, liec kaut vai izstādē.

— Nu, ko jūs, — Daumants apkaunējās. — Skolotāja lika.

Svētdienas pēcpusdienā māsa palūdza Daumantu uz stundiņu pieskatīt mazo Andrīti. Daumanta bloknotā līdzās bokseriem parādījās kustīgā mazuļa attēli — sīkais bāž mutē kājas īkšķi, smejas ar platu, bezzobainu muti, pēta grabulīti, sīkajam birst asaras.