Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Kas tad tas? — Kristaps, durvis pavēris, apjautājās. — Vai jauns hobijs?

— Tinies prom uz aizver durvis no otras puses! — Daumants kaut­rējās un mājās nevienam nerādīja savus zīmējumus.

— Iesākumam labi, es teikšu pat ļoti labi, — skolotāja Putniņa, iz­klājusi Daumanta skices uz galda, slavēja. — Tev tikai trūkst zināšanu cilvēka anatomijā. Dažai figūrai kājas nesamērīgi garas, citai atkal ķer­menis par garu, bet to visu var iemācīties. Protams, ja pats pacenšas.

Daumants vēl nebija cieši izlēmis, vai ir vērts censties vai ne. Viņš

jutās kā cilvēks, kuru kāds no viņa paša neatkarīgs spēks grūž uz priekšu.

* * *

Pēc nedēļas visa skola skrēja skatīties jauno sienasavīzi. Neviens no attēlotajiem dauzoņām, sliņķiem un stundu kavētājiem netika saukts vārdā, bet visus varēja pazīt pēc zīmējumiem. Anonīms dzejnieks ar pseidonīmu Māceklis katram bija veltījis pienācīgu pantiņu. Pīpmanī, kas, no zēnu istabas bailīgi pabāzis galvu, skatījās apkārt, visi pazina Dau­mantu Pētersonu no astotās «b». Bet kurš tik veikli prata zīmēt? Astotā «b» klusēja.

Nodaļā «Pieredzes apmaiņa špikošanā» kāda meitene slēpa špikerus matu sprogās. Sevišķu jautrību radīja sludinājums, ierāmēts ar sarkanu: «Uzmanību! Norakstīšana no tālienes! Konsultācijas pie I. J. Turpat par nelielu atlīdzību izīrējams spēcīgs jūrnieku tālskatis.»

To Imants draugam ilgi nespēja piedot. Tālskati viņš bija izmantojis vienu vienīgu reizi, lai noskatītos no Pētera angļu diktātu. So ķēpīgo valodu, kurā runāja vienu, bet rakstīja pavisam ko citu, Imants nespēja sagremot.

Daumants centās, ļāva Baibai atprasīt uzdoto, reiz izpelnījās pat ķīmijas skolotājas Māras Cīrules atzinību, kas skolā bija reta parādība.

— Bez tevis, Baiba, es būtu pazudis, — viņš jokoja. — Tu mani esi pieradinājusi kā Mazais Princis lapsu Sent-Ekziperī stāstā.

Klusībā Daumants skaitīja dienas, kas atlikušas līdz izšķirošajām boksa sacensībām, — laiciņu, kad bija jāmēģina savaldīties. Kas būs pēc tam, tad jau manīs.

Roberts Strauts katram jaunajam bokserim izdalīja divus ielūgumus.

— Es ceru, ka mans sargeņģelis nepametīs savu apsargājamo tik grūtā brīdī. — Daumants, viegli piesarcis, pasniedza Baibai ielūgumu. Otru saņēma Imants.

* * *

Sacensības notika sporta skolas zālē.

— Mana guvernante Baiba, — Daumants iepazīstināja.

Hronists, Rižiks un citi zēni neizpratnē blisināja acis.

— Ko jūs brīnāties? Man tagad, tāpat kā ārzemju bagātnieku bērniem, piesaistīta aukle, smalkā valodā runājot — guvernante.

Puikas palaida skaļo zviedzienu. Baiba uzmeta lūpu.

— Nu, nu, vai pajokot vairs nedrīkstēs? — Daumants labinājās. — Es būšu ceturtajā pārī. Turiet īkšķus!

Pie galda drūzmējās tiesneši. Sportistu ģērbtuvē Roberts Strauts vēl­reiz sapulcināja savus audzēkņus un piekodināja cīnīties godīgi, kā īstiem sportistiem pieklājas.

Rižiks jau devās uz ringu. Daumants uzvilka speciālos bokseru zāba­kus, zilās sporta biksītes, dzelteno krekliņu un rūpīgi apsaitēja rokas ar elastīgajām saitēm. Imants viņam palīdzēja. Pakrūtē nepatīkami kņudēja.

— Nodarbojies ar pašiedvesmu, — Imants teica. — Saki sev: es uzva­rēšu, es esmu veiklāks un stiprāks par savu pretinieku. Senie jogi tā darīja.

Daumants ar iesildīšanās vingrinājumiem bija ticis līdz «ēnu boksam», kad zālē atskanēja aplausi un ģērbtuvē gluži sasarcis iemetās Rižiks. Uzvara!

— Otrajā raundā es viņu nokautēju. Ar kreiso. Dažreiz ir labi, ja esi kreilis.

— Ringā aicinām Daumantu Pētersonu un Valdi Zariņu. — Atskanēja skaļrunī.

Daumantam likās, ka sirds sadalījusies vairākās daļās un nu pukst gan pie kakla un deniņos, gan degunā un plaukstās. Rižiks, viņa sekun­dants, pacēla ringa auklu un noņēma no pleciem pūkaino dvieli.

— Ierīvē pazoles! Kas ar tevi notiek? Atjēdzies!

Izņēmis no ūdens glāzes zobu aizsargus, Rižiks uzlika tos drauga zobiem.

Daumanta pretinieks Zariņš jautri smējās un sarunājās ar saviem līdzjutējiem, kas sēdēja pirmajos solos. Viņš bija pārliecināts par savu

uzvaru.

— Bokseri, uz vidu! — ringa tiesnesis aicināja.

Abi pretinieki paspieda viens otram roku. Atskanēja gongs. Valdis uzbruka, Daumants aizstāvējās. Valdis bija pusgalvu īsāks, bet plecīgāks par savu nepieredzējušāko pretinieku. Viņa rokas strādāja kā divi veseri, vairāk gan trāpīdami tukšu gaisu, jo Daumants veikli izvairījās. «Man viņš jānokausē un tad jāpāriet uzbrukumā,» Daumants domāja. Uztrau­kums bija pārgājis. Spēcīgs sitiens pa uzaci viņu gandrīz notrieca zemē. Daumants revanšējās ar labo no apakšas pa pretinieka zodu. Pirmais raunds beidzās neizšķirti.

Rižiks apslaucīja drauga plecus un seju ar mitru sūkli un apvēdināja ar dvieli. Daumants pataustīja pieri. Virs uzacs pacēlās sāpīgs sapam- pUms.

— Izbojāja tavu fizionomiju, — Rižiks, kompresi uzlicis, runāja. — Ne­kas, pēc pāris dienām pazudīs. Tāds ir boksera liktenis.

Neizturami gribējās pamest ringu, bet to nedrīkstēja. Daumants pa­skaloja muti. Viņa pretinieks ringa zilajā stūrī izskatījās mazliet apjucis. Viņa sekundants kaut ko skaidroja un plātījās ar rokām.

— Tu nogaidi, kad viņš kļūst neuzmanīgs, un tad gāz, — Rižiks mā­cīja.

— Ringa zilajā stūrī sporta skolas audzēknis Valdis Zariņš, otrās jaunatnes sporta klases bokseris. Piecpadsmit cīņās viņš izcīnījis divpa­dsmit uzvaras, — skanēja skaļrunī. — Ringa sarkanajā stūrī Daumants Pētersons, kurš aizvada savu pirmo cīņu.

Atskanēja gongs, un sākās otrais raunds. Valdis mainīja taktiku. Ne­ļaudams Daumantam attapties, viņš izdarīja māņu kustību un no visa spēka trieca pa vēl nesadzijušo degunu. Drausmīgas sāpes izskrēja cauri Daumanta ķermenim, mute pieplūda asinīm. Viņš kā nopļauts nokrita zemē.

Zālē sacēlās troksnis. Sporta skolas līdzjutēji aplaudēja, Pārdaugavas puikas svilpa, kliedza, dauzīja kājām. Tiesneši brīdi apspriedās. Nekādu pārkāpumu viņi nebija saskatījuši.

Daumants cīnījās pēc elpas. Tā laikam jūtas zivs uz sauszemes, viņam iešāvās prātā. Viņš izspļāva asinis uz grīdas un ievilka elpu.

— Viens, divi, trīs… — «Kādēļ viņi skaita tik ātri?» Daumants pa- slējās uz rokām. Tieši pretī viņš ieraudzīja Baibas plati ieplestās acis. Tajās viņš saskatīja izbailes. Un pēkšņi viņš atskārta, ka šī nopietnā, pieticīgā meitene viņam kļuvusi tuvākais cilvēks pasaulē, ka viņas dēļ jāsakopo visi spēki, jāuzvar.

… septiņi, astoņi… Vēl dažus elpas vilcienus. Pie «deviņi» Dau­mants piecēlās kājās. Nelabums pakrūtē un sāpes bija pierimušas. Pavi­sam tuvu viņš ieraudzīja Valda mazās, pierē iegrimušās ačteles. Dau­mants zibens ātrumā izstiepa roku un sita no visa spēka. Trāpīts! Zāle noelsās, to neviens nebija gaidījis. Valda skatiens aizmiglojās, un viņš nevarīgi saļima zemē. Pārdaugavieši gavilēja. Tīra uzvara!

Abu komandu cīņa beidzās neizšķirti.

— Labāk, nekā es cerēju, — Roberts Strauts rezumēja. — Tagad labi

boksa cimdi un pārējais inventārs mums tikpat kā rokā.

* » *

— Man sirds apstājās, kad tu nogāzies zemē, — Baiba atzinās, kad visi bariņā devās uz trolejbusu. — Vairs nekad es nenākšu uz šādām sacensībām. Tā taču ir visparastākā izkaušanās.

— Ko tu, bokss ir visvīrišķīgākais no visiem sporta veidiem, vienīgais, kurā vēl nav ielauzušās sievietes, — Daumants protestēja.