Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Здесь есть возможность читать онлайн «Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1984, Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Starp mums, meitenēm, runājot: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Starp mums, meitenēm, runājot»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Zenta Ērgle
STARP MUMS, MEITENĒM RUNĀJOT
 Stāsts
Stāsta darbība norisinās mūsdienu vidusskolā. Rakstniece pieskaras pusaudžu dzīves problēmām: zēnu un meiteņu attiecībām, nākamas profesijas izvēlei, pieaugušo un bērnu attiecībām.
Rīga Liesma 1984
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Mākslinieks Edgars Ozoliņš

Starp mums, meitenēm, runājot — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Starp mums, meitenēm, runājot», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Pa kuru laiku tad tu mācies? — Zaiga brīnījās.

— Vakaros vēlu. — Baiba paraustīja plecus.

— Tev šķiet, ka es esmu laimīga? Reizēm man liekas, es sajukšu prātā. Tēvs izplānojis no manis un brāļa izaudzināt «supermeņus». Katru vakaru mums ar brāli jāatbild sagatavotās stundas kā pirmklasniekiem. Par ikvienu četrinieku vai trijnieku mums stundām ilgi lasa morāli. Mamma un tante kontrolē visas manas telefona sarunas, visas grāmatas, ko es lasu. Klase mani apsaukā par Zubrītāju, bet ko es lai daru? Toreiz, 'kad nobastojām un dabūjām divniekus angļu valodā, mammu gandrīz trieka ķēra.

— Desas izcepušās, — Dace paziņoja.

— Bet kur mēs ēdīsim? Ne te galdu, ne krēslu. — Zaiga raustīja 'plecus.

— Iztēlosimies, ka esam Austrumos vai Japānā. Tur visa sadzīve notiek tupus vai rāpus uz grīdas, — Baiba ierosināja.

Drīz vien uz baltā galdauta kūpēja bļoda ar miltainiem kartupeļiem un šķīvis ar kraukšķošām desiņām. Talcinieki, kājas sakrustojuši, satupās uz tīri izmazgātās grīdas.

Skolotājs Kadiķis atvēra savu milzīgo somu un, gaviļu sveikts, iz­krāva veselu smalkmaizīšu kalnu.

— Iztīrīju kafejnīcu «Zelta rudens» tukšu. Es prasu sešdesmit maizī­tes, pārdevēja dod man sešas, domā, ka pārklausījusies. Rinda aiz manis •sāk uztraukties, apsaukā mani par spekulantu …

Skaļš telefona zvans pieklusināja jautro čalu.

— Dēls! Man ir dēls! — No prieka apstulbis, Margas tēvs paķēra vijoli un pacēla lociņu. Klusa, maiga melodija — tā varētu skanēt mīles­tība …

— Kas viņam lēcies, īssavienojums galvā no prieka? — Daumants skaļi brīnījās.

— Tssst! — Alegro viņu apsauca.

Kalsnais, garais vijolnieks, tērpies ar krītu notraipītā pidžamā, spē­lēja. Astotie, pārstājuši ēst, sēdēja kā sastinguši.

Pēdējās skaņas izgaisa. Pa logu ieplūda ielas trokšņi. Skaļi taurē­dama, aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna.

— Kas tas bija, ko jūs spēlējāt? — Juris vēl viegli trīsēja no pārdzī­vojuma.

— Nezinu. — Vijolnieks paraustīja plecus. — Domāju par savu dzīvi, par mīlestību, par sievu un Margu, un to mazo dzīvību, kas tikko iera­dusies pasaulē.

— Jums tūlīt jāpieraksta notis, tas ir kaut kas vienreizējs, — Alegro neatlaidās.

— Nezinu, vai to vairs varēšu, esmu tikai vijolnieks. Atļaujiet, es aizskriešu uz slimnīcu, tūlīt būšu atpakaļ, jūs palīksmojiet bez manis.

Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina… —

Baiba uzsāka.

Pārējie kori atkārtoja, rokās saķērušies un šūpojoties ap improvizēto galdu:

Jau māte mazu šūpulī Man' sauc par mūziķi.

— Pa kuru laiku Baiba, kas pat korī nedziedāja, tikusi pie tik skaistas balss? — astotie brīnījās.

— Nopirku Sauļu utenī tāpat kā Sanita importa zābaciņus. Vai tad jūs nezināt, ka tur visu pērk un pārdod? Bet nu man jāiet.

— Vai tev kāda skrūve vaļā, vai? Tagad, kad sāksies īstā jautrība. — Marga ar varu novilka klasesbiedreni atpakaļ uz grīdas. — Rītu skolā nav jāiet, Konstitūcijas diena. Lūdzu, skolotāj, kāda ir jūsu mīļākā dziesma?

Reinis Kadiķis apjucis pakasīja pakausi. Stingrais skolotājs atgādi­nāja omulīgu vectētiņu.

— Mums ir tik daudz jauku tautasdziesmu, ka nevaru vien izvēlēties.. Varbūt «Jūriņ' prasa smalku tīklu»?

— Godājamie klausītāji, sākas pašdarbības koncerts par godu jaun­dzimušajam pilsonim, kura vārds vēl nav zināms. — Klāvs, pastāvīgais- skolas konferansjē, eleganti paklanījās.

Jānis atnesa no virtuves koka karoti un mazgājamo bļodu.

— Kādreiz jaunībā, ja jūs vēl atceraties tos laikus, es biju pionieru bundzinieks, — viņš atgādināja.

— Marga, kur tava ģitāra?

— Nevajag, Ritiņ!

— Vajag gan.

Rita iegāja guļamistabā un atnesa ģitāru.

— Un tu proti spēlēt? — Juris brīnījās.

— Es ne, Marga.

— Vienreizējā, ko tad tu klusē! Bet tad jau… veči, tas ir kolosāli. Mūsu pašu klasē varam noorganizēt nelielu bigbīta ansambli. Solists ir, bundzinieks arī ir, pianists un ģitārists, ko vēl vairāk vajag? 2ēl tikai, ka tā ģitāra nav elektriskā.

— Sīkums, mēs pārtaisīsim ātri vien, — Jānis apsolīja.

— Samēģināsim tūlīt, jā?.

— Netrako, Alegro!

— Kāpēc gan ne?

Un drīz vien atskanēja audzinātāja iemīļotā dziesma, tiesa, mazliet neparastā ritmā un ar neparastu pavadījumu.

— Neskan nemaz tik slikti, — krāsotāju meistars un skolotājs nesko­pojās ar atzinību. — Protams, konkursā «Kurš labāks?» vēl par agru piedalīties, bet, kad saspēlēsieties, kas zina?

Margas tēvs atnesa pilnu tīkliņu ar saldējumiem. Viņu saņēma ar gavilēm.

— Aiznesu rozes, — viņš pavēstīja. — Viss kārtībā. Pieci tūkstoši seš­desmit gramu. īsts milzenis,— Klāva tēvs priecājās. — Būs atsities tēvā.

Ārā jau bija dziļa tumsa, kad pie darba ķērās muzikanti. Meitenes palika ar vaļējām mutēm, kad Arnis Līcis uzlūdza Margu un sāka nevai­nojami šeikot. Viņš manīja meiteņu izbrīnu, un viņam krūtīs kaut kas kņudēja no prieka. Neies jau stāstīt, ka pērnvasar deju skolotājs divas dienas lēja sviedrus, lai iemācītu viņam šos dejas soļus tikai tādēļ, ka to prasīja filmas scenārijs. Beidzot sadūšojās arī pārējie zēni.

— Taisni brīnums, pa kuru laiku jūs, zēni, samācījāties, — Anna brī­nījās. — Pērngad zāles sienas vien stutējāt.

— Dzīve, meitenīt, nestāv uz vietas, bet virzās pa spirāli uz augšu. To sauc par dialektiku! Lūdzu! — Arnis galanti paklanījās Annai.

— Šī diena ieies astotās «b» vēsturē kā dzimšanas diena kvadrātā, — Juris šķiroties svinīgi paziņoja.

— Tev, Alegro, laikam pat no tējas dubultojas, — Sanita smējās. — Kur tu ķēri kvadrātu?

— Un mūsu ansamblis? Vai tas arī nedzima šodien?

7 . nodaļa «BUTTERFLY, BUTTERFLY»

Jau otro dienu skolā notika veselības pārbaude un plaušu caurskate. Astotajai «b» tā iekrita abās latviešu valodas stundās.

— Es aiziešu uz izglītības nodaļu, — skolotājs Kadiķis paziņoja. — Ceru, ka jums var uzticēties. Neesat jau nekādi maziņie. Zaiga Zīle paliks manā vietā. Lūdzu, Zīle, te būs Garlība Merķeļa «Latvieši». Visi pēc kārtas lai skaļi lasa priekšā. Pirmie uz ārsta pārbaudi ies zēni, pēc tam — meitenes.

Skolotājs savāca savus papīrus, atzīmju grāmatu, salika tos savā portfelī un izgāja no klases. Imants atvēra klases durvis un paskatījās gaitenī.

— Aiztinās. Gaiss tīrs.

— Lūdzu klusumu. — Zaiga, skolotāja vietā sēdēdama, sita ar lodīšu pildspalvu pa galdu. — Pēterson, neblandies pa klasi!

— Veči, man galvā nupat izperinājās superģeniāla ideja, — Daumants, uz sola pakāpies, paziņoja. — Vilksim ārsta apskati garumā tā, lai pajūk arī anglene.

— Kādēļ? — Zaiga brīnījās.

— Naivule. Aizmirsi, ka šodien diktāts? Un man nav nekādas patikas iedzīvoties vēl vienā cālī.

— Man arī ne. Nost ar angleni! — nu sāka kliegt arī pārējie. Zaigai neviens nepievērsa uzmanību. Ģirts ielika mutē divus pirkstus un nosvilpās.

— Ko jūs maujat kā teļi zaļā pļavā? Sadzirdēs kāds no učukiem, būs ziepes. Ap­spriedīsim Daumanta ierosinājumu. Lūdzu, iesniegt priekšlikumus, labākie tiks god­algoti.

— Kad dakteris sāks mūs spaidīt, jāsaka, ka kaut kas sāp. Es, piemēram, teikšu, ka man sāp vēders, — Daumants deklarēja.

— Viņš tev piespēlēs rīcineļfu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Starp mums, meitenēm, runājot»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Starp mums, meitenēm, runājot» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Starp mums, meitenēm, runājot»

Обсуждение, отзывы о книге «Starp mums, meitenēm, runājot» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x