Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Astotie nu pa visām malām meklēja angļu anekdotes, zvanīja draugiem, šķirstīja angļu grāmatas un žurnālus. Klasi izglāba Pēteris. Viņš mātes bibliotēkā nejauši ,it rada veselas divas grāmatas ar anekdotēm — vienu par ievērojamiem cilvēkiem, otra saucās «Smiekli ir labākā medicīna». Grāmatas zibenīgi ceļoja no mājas uz māju. Pirmie, protams, izķēra īsākās. Astotie nevēlējās velti piepūlēt savas smadzenes.

Tā bija pati jautrākā angļu valodas stunda.

Daumants: «What do we call the last teeth we get, Baiba?»

Baiba: «False teeth.» [1] ' daumants: «kā mēs saucam pēdējos zobus, Baiba?» Baiba: «Mākslīgie zobi.»

Dace: «Teli me, please, something about John Milton.»

Pēteris: «Kad viņš apprecējās, viņš sarakstīja «Zaudēto paradīzi», kad nomira viņa sieva, viņš sarakstīja «Atgūto paradīzi».»

Direktors, iedams garām angļu valodas kabinetam, apstājās un labu brīdi ne­saprašanā klausījās, — smiekli, klusums, atkal dārdoši smiekli. Viņš jau gribēja pa­raudzīties, kas tur notiek, bet tad atmeta ar roku, cik nu vairs ilgi, gan Mādžorija Šīpa atkal ievedīs kārtību.

Pati jautrākā angļu valodas stunda izrādījās pēdējā pie Redžinalda — viņš pavēs­tīja, ka mis Šīpa izveseļojusies.

— Uz atvadām rītvakar ielūdzu visu klasi uz five o'clock tea, — Redžinalds uzaicināja un izgāja no klases.

— Mums viņam kaut kas jāuzdāvina par piemiņu, — Zaiga ierosināja.

— Gribat, es uzrakstīšu angļu valodā dzejoli, — Pēteris pieteicās. Viņš vienīgais klasē prata tekoši angliski. Par to parūpējās viņa māte — angļu valodas pasniedzēja universitātē.

— Bet es varu kaut ko uzzīmēt, piemēram, raudošu Baibu asaru peļķē, — Dau­mants ierosināja. Baiba nikni paskatījās uz sola biedru.

«Daumants sāk laboties,» Zaiga konstatēja.

Ielūgumu uz pēcpusdienas tēju angļu gaumē astotie saņēma pirmo reizi. Sala­sījušies trepju telpā, viņi visi reizē kāpa uz ceturto stāvu. Redžinalds atvēra durvis un, aicināja iekšā. Istabas vidū stāvēja sieviete modernā bikšu kostīmā un rūpīgi sa­frizētiem matiem, tik līdzīga Mādžorijai kā divas ūdens lāses, tikai jaunāka.

— Tā droši vien ir Milēdijas māsa, — Sanita skaļi pačukstēja Annai.

— How do you do? — sieviete iesmējās.

— Vai, skolotāj, mēs jūs nudien nepazinām, — meitenes brīnījās.

— Jums vienmēr jānēsā šī frizūra, — Pēteris atļāvās piebilst.

Bet kāds sakars Redžinaldam ar Mādžoriju?

— Mis Šīpa ir manas mātes māsa un pats tuvākais cilvēks pasaulē, — l?edžinalds, redzēdams astoto neslēptu izbrīnu, paskaidroja. — Pēc manu vecāku nāves viņa mani izaudzināja un izskoloja.

Astotie sēdēja pie zemiem galdiņiem, dzēra stipru tēju ar pienu, piekoda mini­atūras grauzdētas maizītes un tērzēja angļu valodā ar latviešu akcentu par laiku, par skolas notikumiem un vēl par šo to. Ja pietrūka angļu vārdu, izlīdzējās ar latviešu, Milēdija šoreiz neņēma ļaunā. Kopā ar Redžinaldu viņa nodziedāja angļu tautas dziesmu «Vakara zvani».

Tad Redžinalds piesēdās pie klavierēm un sākās dejas.

— Šeit savās mājās Milēdija ir gluži normāla, — astotie, mājās ejot, secināja.

— Varbūt pa slimošanas laiku viņas smadzenēs kaut kas pavērsies uz labo pusi, — Klāvs ieminējās.

— Ceri vien. Gan drīz vien atkal birs divnieki kā pupas. — Tas, protams, bija Imants.

— Pavisam citi skolēni, — Mādžorija teica, kad astotie bija aizgājuši. — Ne­saprotu, kādēļ klasē man ar viņiem nav kontakta? Tikai daži mācās ar patiesu interesi, bet lielākā daļa, aiz citu mugurām slēpdamies, nodarbojas ar visu ko, tikai ne ar angļu valodu.

— Tu, krustmāt, pielīdzini viņus saviem studentiem. Bet īstenībā viņi vairs nav bērni, tomēr vēl nav arī pieaugušie. Dažs labs skolā iet tikai tādēļ, ka vecāki liek. Pamēģini iesaistīt visu klasi mācību procesā, sarunājieties, padziediet… Redzēsi, tā lieta ies.

— Varbūt tev taisnība, — Mādžorija domīgi noteica. — Es padomāšu.

Tradicionālais Jaungada sarīkojums gripas dēļ nenotika. Tā vietā feb­ruāra sākumā nolēma rīkot karnevālu ar pašdarinātām maskām.

— Labi vien ir, — Juris nopriecājās. — Būs vairāk laika noslīpēt mūsu klases priekšnesumus.

Skolā par tērpiem vien sprieda. Astotā «b» klasē notika vērtību pār­vērtēšana. Cieņā un godā nāca meitenes, kuras prata šūt. Daces Ērgles māja pa svētdienām pārvērtās īstā šūšanas darbnīcā. Te grieza un mē­rīja, šuva un ārdīja. Daces mamma strādāja Rīgas Modeļu namā par modelētāju. Viņai mājās bija vesela kaudze pašu jaunāko modes žurnālu.

— Tu nu gan, Dace, esi baigā čūsku vecene, — meitenes, šķirstīdamas «Siluetus», «Burdas» un vācu «Praktisko Modi», piktojās. — Mājās tādi dārgumi, bet klasei ne pušplēsta vārda.

— Neviens jau man neprasīja. — Dace paraustīja plecus. — Kā es varēju zināt?

Modes žurnāli piederēja pie viņu ģimenes ikdienas. Dace gatavojās iet mātes pēdās un nākamgad iestāties vieglās rūpniecības tehnikumā.

— Mēs, vīrieši, šajā dāmu paradīzē laikam būsim lieki, — vecais Ērglis nosmējās un, savācis visus Daces brāļus, aizbrauca uz mežu slēpot.

— Jums nu gan ir kupla saime, — Zaiga brīnījās. — Ka tava mate tiek ar visu galā?

— Kādēļ tad māte? Mums ir darba dalīšana. Darbdienās pusdienas nesam no tēva rūpnīcas ēdnīcas, mums tur ir abonements. Par brokastīm un vakariņām gādājam mēs abi ar Ilmāru. Dvīņi, kas mācās piektajā klasē, piekopj dzīvokli. Trešklasnieks Juris un otrklasnieks Māris mazgā traukus un klāj galdu. Kad tētis un māmiņa pārnāk no darba, viss ir kārtībā. Sestdienās un svētdienās gan mēs ar mammu pagatavojam kaut ko gardāku, palutinām mūsu vīriešus.

Anna iedomājās savu dzīvokli. Māte, pārliekusies pār zīmējamo dēli, parasti kaut ko rasē. Lai vairāk nopelnītu, viņa ņem darbu uz mājām. Klusums. Garlaicība. Pat televizora viņām nav. Ciemiņi, abas vecās tan­tes, nāk tikai pa svētkiem un katru reizi stāsta vienu un to pašu — par savām kaitēm un par savu jaunību, kad cilvēki bijuši labāki, puķes zie­dējušas košāk un saule sildījusi siltāk.

— Tev, Dacīt, gan nekad nav garlaicīgi?

— Šitādā barā? Pie mums cieņā joki, vakari paiet vienos smieklos. Bet visvairāk mēs gaidām svētdienas, kad visi esam kopā. — Rokas Da­cei kustējās tikpat veikli kā mēle. — Vasarā dodamies pārgājienos, fil­mējam, fotografējam. Par katru ceļojumu mums ir albums un krāsainie diapozitīvi. Atnāciet kādreiz, parādīsim!

Pievakarē, kad izsalkuši un sasārtuši no meža pārradās Ērgļu ģime­nes vīrieši, viņus sagaidīja garās, kuplās katūna kleitās tērptas dāmas.

«Iemācīties šūt, tā ir varena lieta,» Anna, mājās iedama, prātoja. «Da­ces mātei taisnība. Un nav jau nemaz tik grūti, ja tā labi padomā. 2ēl, ka mums abām ar mammu nav mājās šujmašīnas. Kā būtu, ja es pati nopelnītu un nopirktu? Daces mamma teica, ka pa vasaru pie viņiem strādājot mācekles. Veiklākās un apķērīgākās meitenes saņemot krietnu algu. Ja tā labi padomā, Daces ideja kļūt par modelētāju nav zemē me­tama.»

Sniga lielām, mīkstām pārslām. Savāda bija šī ziema. Decembrī pie­sala, bet janvārī lija lietus un siltais laiks izdiedzēja zaļu zālīti. Tulpju un narcišu asni, asi kā šķēpi, lauzās no zemes, saplauka pūpoli. Bet nu, kā sācis snigt, birdina bez apstājas. Gar trotuāra malām sakrājušās sniega kaudzes, ļaudis spraucas kā pa tuneļiem.