Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Jā, — Rita tāpat atbildēja. — Un mans tētis, un viņa brāļi un māsas, laikam arī vecaistēvs.

Aijā, žūžū, lāča bērni Pekaināmi kājiņāmi.

Marga pašūpoja šūpuli. — Šausmas, tur guļ mazs bērniņš! — Viņa me­tās uz trepju pusi.

— Diegabikse! Tā ir princese Gundega, manu bērnu dienu mīļākā lelle, — Rita skaļi smējās.

Baloži, trokšņa iztraucēti, laidelējās gar meiteņu galvām un dusmīgi dūdoja.

— Vai, kā es izbijos! — Marga ar abām rokām spieda neprātīgi puk­stošo sirdi.

— Nospļaujies trīs reizes pār kreiso plecu!

Vecā šūpuļkrēslā gulēja rotaļu lācēns. Viena kāja norauta, no caurā vēdera izbirušas zāģu skaidas. Rita atlaidās šūpuļkrēslā. Atskanēja žēla, čīkstoša skaņa.

— Mana māmiņa vakaros mīlēja te atlaisties. Kad es biju maza, ierā­pos viņai klēpī un mēs abas lēnām šūpojāmies šurpu turpu, un mums bija tik labi. Nevar būt, ka cilvēks izgaist bez miņas. Un ja nu mans mirušais vectēvs un māmiņa dažreiz, mums neredzot, sanāk te bēniņos un apsēstas uz plīša dīvāna kā kādreiz, kad viņi bija dzīvi?

— Nefantazē! — Marga viņu pārtrauca. — Bioloģijas skolotājs teica, kas miris — miris.

— Bet indieši, piemēram, tic, ka cilvēks pēc nāves dzīvo tālāk un iemiesojas dažādos dzīvniekos, — Rita neatlaidās.

Šauras, vecmodīgas etažeres ar virpotiem augšgaliem bija piekrautas ar vecām grāmatām un žurnāliem.

— Rita, nāc ātrāk šurp! Pārākais numurs! — Marga turēja rokās peļu apgrauztu grāmatu bez vākiem. — «Visjaunākā un vispilnīgākā pastmarku valoda dzeja un proza. Sastadījis Jautrais Amors.» Vienreizeji! Vai zini, ko nozīmē, ja pastmarku uzlīmē šķībi uz leju?

«Pirms dāmai gribat tuvoties, Jūs pieklājību mācāties, Es nedomāju, ka Jūs ļauns, Bet Jūsu tuvumā man kauns.

Jūs izturaties tik uzkrītoši, ka visi sāk ņirgāties. Caur Jūsu rīcību man ceļas nopietnas nepatikšanas.»

— Skaties, kas tālāk: «Māksla patikt jauniešiem.» Taisni tas mums pašreiz vajadzīgs. «Māksla patikt jaunietēm» — tas noderēs zēniem. Pa­ņemsim līdzi uz skolu, tā būs īsta sensācija.

Vecmāmiņas pūralādi meitenes atrada, iebāztu starp divdurvju skapi ar izdauzītu spoguli un apaļu, kokgriezumiem izrotātu galdiņu.

Rita ar lupatu notrausa biezo putekļu kārtu no lādes vāka. Uz mei­tenēm raudzījās divi gaiļi ar kuplām, krāsainām astēm un sarkanām sekstēm. Virs gaiļu galvām, apvīts ar rožu viju, lepojās skaitlis «1863».

Smagais vāks cēlās čīkstēdams, kā negribot. Gaisā uzvirmoja vaiva­riņu smarža. Pašā virsū apaļā kārbā meitenes atrada Ritas vecmāmiņas kāzu tērpu — līgavas vainagu ar sakaltušu miršu zariņu, baltu, garu kleitu, zīda zeķes un baltas atlasa kurpītes. Kārbas dibenā bija ar sārtu lenti pārsiets vēstuļu sainītis.

— Rita mīļā, uzvelc šo tērpu!

— Labi, tikai nesaki neko manai vecmāmiņai.

Pēc brīža džinsos tērptās pusaugu meitenes vietā stāvēja jauniņa līgava garā, baltā tērpā ar mežģīņu plīvuru galvā.

— Ritiņ, cik tu skaista!

— Vecmāmiņai bija septiņpadsmit, kad viņa apprecējās ar manu vec­tēvu.

— Mums arī pavisam drīz būs septiņpadsmit, — Marga domīgi teica. — Un mēs arī varēsim precēties. Zini, man karsts sāk skriet pār kauliem, iedomājoties, ka pēc kāzām kāds vīrietis varēs darīt ar mani visu… Rita, nesmejies, lūdzu, vai tevi kāds zēns ir noskūpstījis?

Rita papurināja gaišmatainās cirtas un spēji nosarka.

— Mani arī ne, — Marga nopūtās. — Anna reiz stāstīja, ka tas ne­esot nekas sevišķs, drīzāk gan nepatīkams.

— Anna ir skaistule, vecāko klašu zēni viņai bariem vien skrien pa­kaļ, — Rita ar mazu skaudības pieskaņu balsī teica. — Ja mani kāds noskūpstītu, es laikam no kauna zemē iegrimtu.

— Bet man zēni bijuši nebijuši, ķerstās ar rokām, kur nevajag, bet, ja dod pretī, tad apsaukā par neaizskaramo un svētuli. Daumants, kad es viņam reiz pamatīgi ievilku pa ausi, kliedza, ka tāda zoss kā es pa­likšot vecmeitās. Zini, Rita, mamma man pastāstīja par zēniem tādas lietas… Mūsējie, nu mūsu klases puikas, jau esot tajā vecumā, kad viņus uzbudinot mūsu tuvums, viņiem griboties mūs aizskart, apkampt, no­skūpstīt.

— Ne jau visiem, — Rita viņu pārtrauca, — Imants, piemēram, redz tikai savus akmeņus.

— Klausies, ko vēl mamma teica: glāsti un skūpsti agri vai vēlu no­vedot pie… — Marga brīdi paviļāja mutē vārdu kā karstu kartupeli un tad ātri izgrūda, — … pie dzimumsakariem.

— Pieaugušie reizēm ir neizprotami, — Rita smagi nopūtās. — Bet ja nu tik ļoti gribas pamēģināt? Palīdzi man atpogāt uz muguras podziņas.

Rūpīgi salocījusi vecmāmiņas kāzu tērpu, viņa novietoja to atkal kārbā.

— Vēstules nonesīšu lejā, varbūt vecmāmiņa grib palasīties.

Lāde izrādījās īsta dārgumu krātuve. Meitenes te atrada garu audekla kleitu ar mežģīņu rotājumiem un simt podziņām uz muguras, modīgus šņorzābaciņus, svārkus ar volāniem, atlasa blūzi, pat rūtainas vīriešu bikses un vesti, salmenīcu un elegantu niedru spieķīti.

— Pārģērbsimies un pārsteigsim tavējos, — Marga izdomāja. — Tu būsi dāma, bet es tavs pielūdzējs.

Visu vakaru abas meitenes tēloja gadsimteņa sākuma mīlētājus, citēja «Mīlestības vēstulnieka» dzejoļus un labi domātos padomus. Ritas tēvs un vecmāmiņa smējās no visas sirds.

Lai žagatas žadzina, lai vistas kladzina, Lai vārnas ķērc un zvirbuļi brēc, Par viņiem domāt mums nav vērts, Pār mums spīd mīlas saule, —

Marga, Ritas priekšā uz viena ceļa nometusies, skandēja un virpināja pirkstos spieķīti. Salmenīca noslēpa matus, un iztālēm meitene atgādināja slaveno franču estrādes dziedoni Morisu Sevaljē, kuru vecmāmiņa teicās redzējusi Parīzē.

Rita, garos brunčus uz augšu pavilkuši, lai kļūtu redzami viņas šņor­zābaki, skaļi ostīja papīra rozi un dziedāja:

Kā asmens vaļā vāzts Pār mani kristu senču lāsts, Ja, upurēdama sevi. Es mīlētu tevi.

— Vai tiešām mīlētāji kādreiz izskaidrojās ar tik glupiem vārdiem? — vecmāmiņa, smieklu asaras slaucīdama, brīnījās.

Vakarā, kad Rita iegāja pie vecmāmiņas novēlēt labu nakti, viņa to atrada lasām vecās vēstules.

— Vai tās no vectēva?

— Jā, meit.

— Vai par mīlestību viņš raksta tādus pašus pantiņus kā vecajā grā­matā?

— Nē, bērns. Patiesa mīlestība atrod pati savus vārdus — īstos, vie­nīgos.

— Cik tev, vecmāmiņ, bija gadu, kad tu pirmo reizi iemīlējies?

— Sešpadsmit. Bija kara laiks. Mūsu ģimene devās bēgļu gaitās. Maskavā ļaužu drūzmā es noklīdu no vecākiem un paliku viena bez nau­das, bez ēdiena. Stāvu stacijā, raudu un nezinu, ko iesākt. Un tad pie manis pienāk jauns puisis. «Liela meita, precību gados un šņaukājas kā tāds mazs bērns,» viņš pazobojās. «Es arī esmu viens, bet vai tādēļ raudu?» Pa abiem atradām bēgļu komiteju, sameklējām manus vecākus, bet pēc gada svinējām kāzas. Tavs vectēvs bija latviešu strēlnieks. Otrā dienā pēc kāzām devāmies sturmēt Kremli. Bija Oktobra revolūcijas dienas.

— Tu ari?

— Es ari, šauteni rokās, plecu pie pleca ar viru.

— Tad gan tā bijusi liela mīlestība. Bet kā var zināt, vai mīl pa īstam vai tāpat, pa jokam? — Rita ieritinājās vecmāmiņai blakus zem siltās segas.

— Tas ir grūts jautājums, meit. Daudzi neprot atšķirt īstu mīlestību no acumirkļa aizraušanās un dārgi par to samaksā — ar nelaimīgu dzīvi, ar sabojātu veselību, ar bērniem, kuri aug bez tēva. Patiesa mīlestība nav savtīga, tā domā par otru, lai būtu labi, lai būtu prieks, lai viņš būtu laimīgs. Tāds bija mans vīrs, tavs vectēvs.