Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Rita smagi nopūtās.

— Kas nospiež tavu sirdi, ja tu tik smagi pūt?

— Zini, vecomāt, es laikam arī būšu iemīlējusies. Tikai tu nevienam, nevienam nesaki, pat Margai ne. Man patīk viens mūsu klases zēns — Pēteris. Viņš vienmēr ir tāds pieklājīgs, kautrīgs, raksta labus sacerēju­mus un dzejoļus. Bet viņam patīk Dace. Tādas kā es jau nevienam zēnam nepatīk.

— Kas tad tev vainas? — vecāmāte brīnījās.

— Kādēļ man nav tik skaista balss kā Baibai? Vai tāda sejiņa kā Annai? Pat klavierspēle man lāgā nepadodas, tāda klimperēšana vien iznāk. Ja tu būtu dzirdējusi, kā Alegro spēlē! Es esmu tik nelaimīga! — Rita iespieda seju spilvenā un sāka rūgti raudāt.

— Tava mīlestība vēl bērzu galotnēs šūpojas. Atnāks puisis, stalts kā ozols, ieliks to tev rokās, un tu staigāsi mirdzēdama, skanēdama. Proties tikai sagaidīt īsto.

* * *

— Manai mammai ir blats teātrī, — Sanita pirmdienas rītā paziņoja. — Viņai piesolīti visādi kostīmi. Es vēl neesmu izšķīrusies, vai ņemt ka­ralienes vai marķīzes tērpu. Mamma domā, ka karalienes tērpā es ļoti izlekšot, kā jums šķiet?

— Velc tik mugurā, — Klāvs, garām ejot, izmeta. — Nekā cita jau tev nav, ar ko lepoties, vienīgi lupatas.

— Ar aptaurētiem es nerunāju, — Sanita uzmeta lūpu.

Dvīņi, kā parasti, staigāja apkārt cieši saķērušies un noslēpumaini klusēja.

— Ja visas maskas zinās iepriekš, tad nebūs interesanti, — Rita atvairīja ziņkārīgos. — Alegro, rezervē mums programmā nelielu numuru.

— Es mirstu! — Juris ļengani atlaidās solā. — Sis ir jau trešais ano­nīmais pieteikums.

— Kas tad vēl?

— Saņēmu zīmīti no kaut kādas čigānietes. Jāsagatavo numurs no Bizē «Karmenas». Vēl pieteicies burvju mākslinieks. Tas prasa klusinātu vieglo mūziku. Cerams, ka vismaz jūs iztiksiet bez pavadījuma?

— Neceri vis! — Marga viņu aplaimoja ar ironisku smaidu. — Mums, lūdzu, duetu no Kalmana operetes «Silva», kas sākas ar vārdiem:

Katrs putniņš uzticīgs

Savai ligzdiņai…

* * *

Sardzīte, kuras pārraudzībā atradās Vēstures muzeja viduslaiku zāles, kādā janvāra pēcpusdienā bezmaz saķēra infarktu. Kā jau parasts, darb­dienās apmeklētāju bija pamaz. Ērti krēslā ierīkojusies, viņa adīja maz­dēlam džemperi. Lai nesajauktu sarežģīto musturu, viņa pusbalsī skaitīja valdziņus: trīs labiski, divi kreiliski, divi nocelti valdziņi. Pēkšņi viņa caur durvīm pamanīja, ka viduslaiku bruņinieks, kurš gadiem ilgi nekus­tīgi bija stāvējis kaktā, sāka vicināt rokas un kustināt galvu. Sardzītei adīklis izkrita no rokām. Viņa griezīgi iekliedzās un šļaugani sakrita krēslā. Nedaudzie apmeklētāji un pārējo zāļu uzraudzes piesteidzās klāt. Kāds atnesa auksta ūdens glāzi un iešļakstīja vecajai sievietei sejā. Viņa atvēra acis. Neviens nekā nebija manījis.

— Tu būsi aizsnaudusies un redzējusi sapni, — darba biedrenes viņu mierināja.

— Vai nu prāts! Es darba laikā nekad neguļu. Un tu arī nekā nema­nīji? — sardzīte uzrunāja izstīdzējušu garmataini ar bloknotu rokā.

— Sis te jau trešo dienu grozās ap to ērmu, kaut ko zīmē, kaut ko mērī.

— Esmu no Pionieru pils vēstures pulciņa, — uzrunātais paskaidroja.

— Man jālasa referāts par viduslaiku modēm.

Pēc izskata puisis mats matā atgādināja Daumantu no astotās «b».

* * *

Atbildību par svētku priekšnesumiem uzņēmās dziedāšanas skolotāja Ieva Līce. Skolā baumoja, ka tie būšot superkolosāli, bet paši izpildītāji staigāja, noslēpumaini klusēdami, un nekā neizpauda. Zīmēšanas skolo­tāja Maiga Putniņa kopā ar savu svītu — labākajiem skolas zīmētā­jiem — gatavoja dekorācijas. Tērpušies vecās drēbēs, tie staigāja ar krāsu podiem un pindzelēm rokās, stiepa kaut kādus rāmjus un papīra ruļļus. Pirmo vijoli starp viņiem neapšaubāmi spēlēja Daumants.

— Nemaz nezinu, ko es bez jūsu Pētersona iesāktu, — Maiga Putniņa skolotāju istabā teica Reinim Kadiķim. — Ar otu un krāsām viņš strādā tik virtuozi, it kā visu mūžu nekā cita nebūtu darījis. Talants!

Direktora vietnieks saimniecības jautājumos Valentīns Ruško, iztālēm pamanījis Maigu Putniņu, laida kājām vaļu, bet skolotāja Putniņa, ne­raugoties uz savu korpulenci, izrādījās žiglāka.

— Mums vēl vajag piecus metrus audekla, desmit loksnes papes, vienu kilogramu salātu zaļas krāsas. — Viņa parādīja mīlīgas vaigu bedrītes.

— Es jūs vienmēr esmu cienījis, biedrene Putniņa, — Ruško atrunājās. — Bet pašreiz jūs man esat, lūk, šitik tālu. Paskatieties! — Viņš izvilka uz āru kabatas. — Tukšs.

— Atradīsim, — skolotāja Putniņa neatlaidās. — Gribat, es jums ballē rezervēšu pirmo valsi?

— Es nepanesu šo deju, man reibst galva, — Ruško noņurdēja. — Do­diet šurp to savu sarakstu. Bet vairāk ne graša.

Kad direktors svētku vakarā iegāja zālē, visapkārt drūzmējās pasaku tēli — sarkangalvītes un sniegbaltītes, arlekīni un klauni. Virs viņu gal­vām gaisa plūsmā lidinājās milzīgi krāsaini baloni un serpentīna vītnes. Sienas rotāja fantastiski gleznojumi.

— Nu, vai patīk?

Direktors apsviedās apkārt. Viņam aiz muguras stāvēja īsta ragana, izspūrušiem matiem, sarkanu degunu, strīpainās zeķēs un slotu rokā.

— Skolotāja Putniņa, jums gods un slava! — Direktors neskopojās ar uzslavām.

Atskanēja čerkstoši vīrieša smiekli, un raganu kā vējš aizpūta.

— Gribat, es jums pazīlēšu, — nez no kurienes uzradusies čigāniete ar sarkanu rozi matos piesolījās. — Jums uz sirds ir skaista sieviete ar blondiem matiem un divi bērni. Vecākais jums sagādā rūpes un raizes, bet šī līnija rāda, ka viss beigsies labi.,

— Kā jūs to zināt? — Direktors izrāva plaukstu no čigānietes rokām.

— Es visu zinu. — Čigāniete paspīdināja baltos zobus. — Tāda mana profesija. — Un prom viņa bija.

— Kurai no mūsu skolotājām ir tik skaisti zobi? — direktors prātoja.

Zvans vēstīja programmas sākumu.

Klāvs uznāca uz skatuves, soļodams uz rokām. Virs zeķēm viņš bija uzvilcis milzīgus pirkstainus darba cimdus, bet rokas ieāvis vecos sieviešu zābakos. Galvā cilindrs, bet mugurā fraka, vismaz pāris numuru par lielu. Frakas ļipas vazājās pa zemi, bet bikses, uzvilktas līdz zodam, krunkojās kā ermoņikas. Acumirklī sacēlās īsta smieklu vētra.

Brīdi veikli žonglējis ar cilindru, spieķi un cimdiem, Klāvs paaicināja uz skatuves direktoru un skolotāju Cauni. Skatītājiem skaļi gavilējot, Klāvs direktoram no ausīm un deguna izvilka nebeidzami garas krāsaina serpentīna lentes un tina tās viņam apkārt, līdz beidzot direktors sāka atgādināt strīpainu kūniņu. Skolotājam Caunem Klāvs izķeksēja no ka­batas vairākas olas un paziņoja, ka tās neesot vis parastās, bet gan īpašas «Kolumba olas».

Klāva vecākais brālis Justs kopā ar savu draugu Tagilu bija atnākuši uz savu veco skolu paskatīties, kā «mazajam» paveiksies. Viņi zināja, ka Klāvs lolo sapni iestāties Maskavas cirka un estrādes skolā un slepeni trenējas pie pensionētā klauna un žongliera Roberta.

— Mazajam ir ķēriens! — Tagils atzinīgi novērtēja Klāva pirmo pub­lisko uzstāšanos. — Konkurss Maskavā ir velnišķīgi grūts.

— Jā, tur gāžas no visas Savienības gan pašdarbnieki, gan estrād- nieki, gan zvēru dīdītāji, — Justs piebilda. — Un mazajam ar krievu valodu tā ne visai.

Astotās «b» jaunajam bigbīta ansamblim tās bija pirmās ugunskris­tības.