Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

«Virtuvē pārģērbšos jaunajā tērpā un tad parādīšos mammai. Redzēs, ko viņa teiks? Droši vien neticēs, ka es pati.»

Anna pielika soli. Dzīvokļa logi bija tumši. Savādi. Varbūt mamma atlaidusies atpūsties?

Tukšajā dzīvoklī uz galda Anna atrada zīmīti: «Būšu mājās pavēlu, negaidi. Ēdiens iesegts gultā.»

«Citureiz, kad atnāk draudzenes un gribas vaļsirdīgi papļāpāt par sirdslietām, mamma sēd istabā kā pielīmēta, bet tieši šodien, kad esmu nodomājusi viņu pārsteigt, viņas nav mājās,» Anna sapīka.

Atdzisušās kotletes šķita negaršīgas, putra pārāk šķidra un bez sāls.

Uzģērbusi jauno karnevāla tērpu, Anna krietnu brīdi grozījās pie spo­guļa, uzmanīgi sevi aplūkodama. Viduklis bija tievs, nevis tāds kā res- nulei Sanitai, kurai mamma bāž iekšā ēdienu bez jēgas. Vēl pērngad viņa bija plakana kā dēlis, bet tagad jau iezīmējas mazas, apaļas krūtis. Anna apmierināta sev uzsmaidīja, vaigos iegūla mīlīgas bedrītes. Ērti iekārto­jusies dīvāna stūrī, viņa iededza sienas lampu un paņēma Leonharda Franka «Matildi». Tā bija mātes mīļākā grāmata. Dažas vietas viņa bija pasvītrojusi.

«Kvēlo izjūtu, ko cilvēkam un dzīvniekam izraisa dzīvības dziņa un kam neviena cita nevar līdzināties, Matilde līdz šim nebija pazinusi. Vēl visa trīsēdama, it kā pārcietusi dedzinošas sāpes, viņa samulsusi jautā­jošām acīm cieši vērās Vestonā. «… Pateicos tev, mans mīļais, tikai tev! . . . Man būs bērns. Tā būs meitene.»»

No šāda laimes brīža ir radusies arī viņa. Annai ļoti gribējās pašai izjust šos laimes brīžus, par kuriem rakstīts grāmatās, ātrāk kļūt pieau­gušai.

Annu pamodināja skaļi smiekli koridorā. Kas tur tik sirsnīgi smejas? Nevar būt, ka mamma.

— Vai tu mani par nesumu neaplaimosi ar tasīti melnas kafijas? — vīrieša balss dārdināja.

— Tsss, nekliedz tik skaļi, uzmodināsi meiteni.

— Tavai meitai nemaz nebūtu bijis par ļaunu paskatīties, kā par labu un ilggadīgu darbu godina viņas māti.

— Viņai citas intereses — skola, draudzenes.

Anna pavēra durvis. Šaurajā koridorā ar milzīgu puķu klēpi rokās stāvēja māte, bet viņai blakus sirms, slaids vīrietis.

Pierastās, krāsu zaudējušās mājas kleitas vietā mātei bija jauns, skaists tērps, gludie mati glīti sakārtoti.

«Māte vēl nav nemaz tik veca,» Annai pirmo reizi ienāca prātā. «Uņ kas tas viņai par pavadoni?»

— Ak dievs, cik jūs esat līdzīgas, kā vecākā un jaunākā māsa! — vī­rietis brīnījās.

— Nāciet, lūdzu, iekšā! — Anna sarosījās. — Es tūlīt uzvārīšu kafiju.

— Šodien es biju patiešām laimīga, — meitene dzirdēja mātes balsi.

— Žēl, ka viss labais tik ātri beidzas.

— Tas lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, — svešais atbildēja.

— Novēlu tev palikt vienmēr tādai, kāda tu esi pašreiz.

Kad Anna pēc brīža iznāca no virtuves ar kūpošajām kafijas tasītēm un cepumiem, svešais jau bija aizgājis.

Brīdi abas klusēdamas malkoja kafiju.

— Māt, — Anna jautāja. — Kas bija mans tēvs?

Priecīgais mirdzums, kas tik pārsteidzoši pārvērta mātes seju un pa­darīja to jaunāku, pēkšņi apdzisa.

— Šovakar tev nevajadzēja man to jautāt, šovakar ne.

— Piedod, lūdzu!

— Es negribu tev melot, bet nezinu, vai esi jau pietiekami pieaugusi, lai mani pareizi saprastu, — māte kā vērtēdama pavērās meitā. — Man bija jau trīsdesmit, un es biju vientu]a kā koks klajā laukā. Tad es ne­jauši institūtā satiku tavu tēvu. Viņš bija atsūtīts komandējumā. Man uzdeva par viņu parūpēties. Toreiz bija grūtības ar viesnīcām, un es viņu izmitināju pie sevis. Mēs sadraudzējāmies.

— Un kur viņš ir pašreiz? — Anna nenocietās.

— Drīz pēc mūsu iepazīšanās viņu aizsūtīja uz Āfriku projektēt lielu hidroelektrostaciju, un tur viņš gāja bojā.

Māte piecēlās un izņēma no galda atvilktnes kādu mapi.

— Dažas vēstules un šī kartiņa, tas ir viss, kas man palicis no tava tēva. — Viņa pasniedza meitai nelielu fotouzņēmumu. Anna raudzījās smaidošajā vīrieša sejā ar saulē piemiegtajām acīm un meklēja tur savus vaibstus, taču veltīgi.

— Es biju laimīga, kad tu nāci pasaulē, — māte klusi teica un domīgi lūkojās kafijas tasē, it kā redzētu tur aizgājušās dienas. — Tu aizpildīji visu manu dzīvi. Tavi mazie bērna prieki bija arī mani prieki, tavas bē­das — manas bēdas. Cerēju, ka kādreiz, kad tu paaugsies, kļūsim drau­dzenes, — māte nopūtās.

Anna neatbildēja.

— Ir jau vēls un jādodas pie miera.

Māte lēnām novilka jauno, nesen pirkto kleitu un iekāra to skapī.

Anna stīvēja nost savu karnevāla kostīmu. Rāvējslēdzējs aizmugurē sa­ķērās.

— Lūdzu, palīdzi! — Viņa piegāja pie mātes.

— No kurienes tev šis dīvainais tērps?

— Citām meitenēm arī tādi ir, mēs pašas pašuvām, — Anna strupi atteica, aši ielīda gultā un pagrieza muguru.

Gaismas reklāma no pretējā nama jumta klāja uz grīdas krāsainu celiņu.

«Un tā sirsniņ, ko viņš mīļo, lai dzīvo sveiks!» skanēja cauri plāna­jai sienai no kaimiņu dzīvokļa. Pulkstenis noskandināja divpadsmit.

«Beigušies mani svētki. Tik daudz labu vārdu, draudzīgu tostu, bet meita pat nepajautāja, kas man par godībām. Vai starp mums pavērusies plaisa?» māte, nevarēdama aizmigt, prātoja.

Arī Anna gulēja vaļējām acīm.

«Man ar tevi garlaicīgi, māt,» viņai gribējās izsaukties. «Tu apgalvo, ka es esot jau liela, bet izturies pret mani kā pret mazu bērnu. Tiklīdz pārnāku vēlāk mājās, tūlīt sākas sprediķošana un asaras. Par ko tu bai­dies? Man patīk, ka zēni man raksta vēstulītes, aicina uz satikšanos, uz kino. Vai tas kas ļauns? Es taču neesmu vainīga, ka patīku zēniem labāk nekā tā svētule Baiba. Daces vecāki kopā ar saviem bērniem dodas ceļo­jumos, bet mēs tik vien kā vasarā svētdienās uz Jūrmalu. Jau divpadsmit, jāguļ, bet miegs ne prātā. Droši vien no kafijas. Nevajadzēja man mam­mai prasīt par tēti. Labāk bija iztēloties, ka es viņu kādreiz satikšu… Bet varbūt viņš nemaz nav miris, mamma gluži vienkārši nezina vai negrib man teikt patiesību?»

Rožu smarža jaucās ar maigo, delikāto frēziju aromātu.

«Kādēļ mammai sadāvināts tik daudz ziedu? Dzimšanas diena viņai ir vasarā. Un kas ir tas staltais, sirmais vīrietis? Pēc izskata viņš atgā­dina aktieri Kārli Sebri. Tāds pats labsirdīgs smaids pār visu seju. Var­būt mamma iemīlējusies un gatavojas precēties otrreiz? Bet viņa taču arī pirmo reizi nesareģistrējās. Iznāk, ka es esmu ārlaulības bērns. Lai, vai tādēļ esmu sliktāka par citiem? Māte saka — mīlestības bērns… Šausmas, aizmirsu izmācīties ģeogrāfiju! Lielajā starpbrīdī jāpalūdz Dacei, lai pastāsta, — tas viņas mīļākais priekšmets.»

Māte klusām piecēlās un uzsedza meitai noslīdējušo segu.

* * *

Par karnevāla tērpiem domāja arī abas nešķiramās draudzenes — Marga un Rita. Rita savas raizes uzticēja vecmāmiņai.

— Būs jāpārskata bēniņi. Varbūt vecajā pūralādē atrodas kaut kas piemērots jums abām, — vecmāmiņa prātoja.

Tajā pašā svētdienā, kad citas meitenes sviedriem vaigā šuva Daces mājā, Rita un Marga pārrevidēja bēniņus. Abām meitenēm šķita, ka vi­ņas nokļuvušas apburtā valstībā, kur dzīve sen apstājusies. Pie spāres piekārts, vējā lēni kustējās kokgriezumiem rotāts šūpulis.

— Vai tajā tu gulēji, kad biji pavisam maziņa? — Marga nezin kā­pēc pusčukstus jautāja.