Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

No šā brīža starp angļu valodas skolotāju, kuru visā skolā dēvēja par Milēdiju, un astoto «b» klasi valdīja kara stāvoklis.

Muļķīgāka uzvārda kā Milēdijai nevarēja pat iedomāties. Angļu sheap tulkojumā nozīmē «aita» vai vēl sliktāk — «muļķis». Mādžorija latviski ir Grietiņa. Grietiņa Aita vai Grietiņa Muļķe, kā jums tas patīk?

Slaida, tieva, ar biezām raga brillēm un copīti pakausī viņa šķita kā izkāpusi no Bidstrupa karikatūrām.

Astotā «b», protams, zināja, ka Milēdija ir ļoti gudra. Klases audzinātājs vi­ņiem vairākkārt bija atgādinājis, ka viņi varot būt laimīgi par tādu skolotāju, kas sarakstījusi vairākas mācību grāmatas, kas lasa lekcijas pat studentiem un lieliski tulko grāmatas no Taīviešu valodas angļu valodā un otrādi. Astotie nebija laimīgi, viņi šo laimi vienkārši neprata novērtēt. Milēdija viņiem šķita barga kā ģenerālis un neinteresanta kā skolas tāfele. Viņa bija uzaugusi Anglijā, kopā ar visādu bagātnieku atvasēm studējusi Londonas universitātē, pēc tēva nāves kopā ar māti atgriezusies dzimtenē.

— Ko viņa te meklē, būtu labāk palikusi pie saviem lordiem un lēdijām, — šajā jautājumā astotajos valdīja pilnīga vienprātība.

* * *

Pirms pašas gadu mijas pāri pilsētai vēlās gripas vilnis. Rūpnīcu vadītāji satraucās par gada plāna izpildi. Veikalos un ēdnīcās pārdevēju un viesmīļu slimību dēļ rindas stiepās garumā. Skolotāji bažījās par atzīmēm, bet saslimušie skolēni šo nelaimi uzņēma ar vāji slēptu prieku kā negaidītas brīvdienas. Viņiem nebija ne mazākā iebil­duma ļaut sevi aprūpēt, notiesāt radu un draugu atnestos cienastus, skatīties televī­ziju un izmantot citas slimnieku privilēģijas. Dažs labs sliņķis šādā veidā izvairījās no nevēlama klases darba. Krustmātei Mildai bija grūti izšķirt, kurš patiešām saslimis, kurš tikai izliekas.

Arī Reinis Kadiķis izstājās no ierindas. Klase pie sava audzinātāja nozīmēja dežurantus, kas katru dienu pagādāja ēdamo un piekopa māju, jo audzinātājs dzīvoja viens pats. Kādu pēcpusdienu Marga un Rita, atnesušas skolotājam pašu gatavotas pusdienas, istabā izdzirda skaļus smieklus. Marga pavēra durvis un tūliņ atkal tās aizvēra.

— Milēdija, — viņa čukstēja.

— Nevar būt. Es arī gribu palūkoties, — Rita pabīdīja draudzeni sānis.

Durvis iečīkstējās.

— Nāciet vien iekšā, — skolotājs aicināja.

Meitenes uzlika uz paplātes ēdienu.

— Veseļojies ātrāk, draugs, — Mādžorija novēlēja un steidzīgi atvadījās.

— Paldies. Klase mani gluži izlutinājusi. Uzturs pirmklasīgs. Pēc pāris dienām būšu uz kājām.

Otrā rītā šis notikums tika pienācīgi komentēts.

— Smējās? — Klāvs pārjautāja.

— Jā, un izskatījās gluži piemīlīga.

— Jūs būsiet abas pārskatījušās.

— Vispār tā ir netaisnība, tik kolosāli skolotāji kā Kolumbs un Šefs liekas slīpi, bet Milēdijai nekā.

* * *

Nākamajā angļu valodas stundā Milēdijas patiešām nebija.

— Vienreiz arī mums uzsmaidījusi laime. Iesim klusiņām uz zāli, samēģināsim svētku numuru, — Juris priecājās.

Pārbaudījuši, ka gaiss gaitenī tīrs, astotie klusi kā pelītes aizlavījās uz zāli. Drīz vien no turienes atskanēja Raimonda Paula dziesmas skaņas. Šī dziesma ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, pēc astoto domām, bija ļoti laikmetīga.

— Tā reiz nu ir tā dzīve, Tā sola, dod un ņem…

— Vairāk gan ņem, nekā dod, — piezīmēja Imants.

— Tam iznāk sīva ķīve, Kas pats ko grib un lemj.

— Trāpīgi teikts.

— Aizveries, Daumant!

— Pret sienu tik ar pauri, Ja tevī spars un guns, Var būt, ka tiksim cauri. Ja nē, būs pierē puns.

— Tas zīmējas uz zubrītājiem, dzirdi, Zaiga!

— Vairāk gan uz klauniem Klāviem.

Vispārējā jautrībā neviens nepamanīja, ka zālē ienāca jauns cilvēks, ģērbies mo­dernā uzvalkā, ar švītīgu bārdiņu pazodē, ari pēc pēdējās modes.

— How do you do? — Tas atskanēja kā pērkona grāviens no saltajām ziemas de­besim. — My name is Reginald Repsis.

Brīdi astotie blenza uz ienākušo kā uz spoku.

— Sagaidīji savu sapņu princi? — Imants ieknieba Sanitai sānos. — Milēdijas vietā nu būs Milords.

• — Stulbais, — Sanita čukstus atcirta pretī, iegrūzdama klasesbiedram dunku.

— Kā redzu, jūs mīlat mūziku.

Klase klusēja. Viņi vēl nebija atjēgušies.

— Labi, mūsu pirmo angļu valodas stundu noturēsim šeit. Iemācīsimies po­pulāru angļu valodas dziesmiņu par taurenīti. To prot katrs angļu jaunietis.

Redžinalds piesēdās pie klavierēm un sāka spēlēt. Kāda runa, šo dziesmu prata ne tikai Anglijā, to zināja arī katrs kaut cik izglītots skolēns Latvijā. Izvilcis blok­notu, Redžinalds ātri uzrakstīja tekstu un pasniedza to Baibai.

— Mis Baiba, lūdzu, nodziediet priekšā, pēc tam atkārtosim visi kopā.

— Kā jūs zinai: manu vārdu? — Baiba brīnījās.

— Es pazīstu gandrīz visu jūsu klasi. Piemēram, tās ir nešķiramās kā dvīņi drau­dzenes Marga un Rita jeb īsāk — Margarita, te Anna, pie klavierēm Juris ar iesauku Allegro.

Tas nudien gāja pāri astoto saprašanai.

— Trīs pret nulli jūsu labā, mister Redžinald, — Profesors teica.

— Paldies, Jāni.

Piesarkusi un apskaitusies mūzikas skolotāja Ieva Līce izmetās no direktora kabi­neta. Jau labu laiku viņa cīnījās par mūzikas instrumentu iegādi. Taisni kauna lieta, tik liela skola bez sava orķestra. Muzikantu pa pilnam, trūkst tikai instrumentu. Bet direktora vietnieks saimniecības lietās Valentīns Ruško sadomājis par ietaupīto naudu iegādāties komisijas veikalā apšaubāmas vērtības mākslas darbus. Visi, kas ienākšot skolā, tūlīt redzēšot, ka šeit valda augsta kultūra, — liela vāze vestibilā, bildes gar sienām (labāk mazākas, bet vairāk, tieši tā viņš teica). Māksla uz kvadrāt­metriem. Bet viņa, Ieva, nepadosies. Ja direktors nepiekritīs, ies uz izglītības nodaļu, ies pie paša ministra.

Pie zāles durvīm mūzikas skolotāja apstājās kā zemē iemieta.

— Butterfly, butterfly… —

Dziedāja samtains mecosoprāns. No kurienes tāds radies? Ieva klusām pavēra zāles durvis.

— Butterfly, butterfly… —

Astotie, rokās saķērušies, šūpojās un jūsmīgi atkārtoja piedziedājumu.

— Tas ir gandrīz gatavs priekšnesums. — Ievas Lices domas pagriezās pavisam (itā virzienā. — Varbūt sarīkot nēģeru mūzikas vakaru? Šos pašus astotos ietērpt garās kokvilnas kleitās un biksēs, sejas nogrimēt brūnas, lai dzied, lai dejo. Un pie viena parunāt arī par džezu.

Astotā «b» cerēja, ka pie jaunā skolotāja būs mazāk jāmācās, bet rūgti pievīlās. Ar atzīmēm viņš skopojās tāpat kā Milēdija. Tomēr mācīties pie viņa bija interesan- lāk. Agrāk, kamēr viens atbildēja, pārējie paklusām nodarbojās ar savām lietām: dažs gatavoja nākamo stundu, cits steidzās iekalt vārdiņus, bet viens otrs domās lidinājās pa citu pasauli. Pie Redžinalda šis numurs negāja cauri. Nodarbībās viņš iesaistīja visu klasi. Vienu stundu viņi visi iztēlojās angļu viesības, sarunas iesākot ar laiku, kā tas augstākās aprindās pieņemts, cītīgi cits citu cienāja ar iedomātu tēju, cepumiem, viskiju ar sodu. Reiz skolotājs ierosināja organizēt anekdošu stāstīšanu angļu valodā.

— Lūdzu, skolotāj, vai nerātnās ari drīkstēs stāstīt? — Tas, protams, bija Dau­mants.

— Lūdzu, bet tikai angļu valodā.