Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Baiba gluži bāla stutēja sienu.

— Man nelabi, es nevarēšu padziedāt, — viņa čukstēja.

Juris pa īstam nobijās. Pēc piecām minūtēm sākās viņu numurs.

— Marga, vai tev nav kādas zāles? — viņš palūdza.

Marga parakņājās somiņā un pasniedza katram pa tabletei.

— Nočiepu mammai — katram gadījumam, — viņa paziņoja.

— Es neiešu. Neparko. — Baiba apsēdās uz ķeblīša un abām rokām iekrampējās sēdeklī.

— Tad mēs tevi aiznesīsim. Puiši, ķeramies klāt! — Juris uzsauca.

Priekškars atvērās nelaikā. Skatītāji brīdi neizpratnē vēroja uz soliņa

ķepurojošos meiteni, kuru zēni stiepa uz klavieru pusi. Uzspurdza smiekli.

— Nav ko smieties. Ja cilvēks pirmo reizi uz skatuves, vai tas kads brīnums, ka kājas kļūst ļenganas. — Klāvs glāba situāciju.

Mīļie zēni, labie zēni,

Apdomājiet jūs,

Kas ar jums pēc dažiem gadiem,

Kas ar jums tad būs?

Neziņā jūs savu laiku,

Dīkā pavadāt,

Kamē

Klaudzēdams būs klāt.

Zems, samtains mecosoprāns kā kamene lidoja pāri zālei.

— Deviņi pērkoni, tā taču mūsu Rudā! — Arnis iesaucās.

— šī frizūra viņai piestāv labāk nekā antīkās bizes, — Anna konsta­tēja.

— Un zem garās kleitas neredz tievās kājas, — Sanita iedzēla.

— īsta skaistule! — Arnis vēl nevarēja atjēgties.

— Ja izmālējas, katra var kļūt par skaistuli.

— Uzrauts deguns paliek uzrauts deguns, mālē, kā gribi. Kas ir, zēni, vai mums nevajadzētu ievēlēt jaunu «Mis astoto «b»»?

— Aizveries! — Anna nošņācās.

Baibas dziesma visiem tā patika, ka viņai nācās dot piedevas.

Kad Klāvs pieteica nākamo numuru — muzikālu uzvedumu «Viņš un viņa jeb īsa pamācīšana mīlēšanā vidusskolas mācību kursa apmērā» —, mācību daļas vadītāja gluži atklāti abām rokām saķēra galvu un dusmīgi paskatījās uz Ievu Līci, kura šoreiz atbildēja par programmu. Skolotājs Kadiķis instinktīvi taustīja kabatā nitroglicerīna tabletes.

— Ir zinātniski pierādīts, ka akmens laikmetā mīlestība gāja caur vēderu, — Klāvs paziņoja. Jānis bungoja pa jaunajām bungām, cik spēka. Uz skatuves uzskrēja zvērādās tērpta būtne ar sapinkotu matu ērkuli un kailām kājām. Viņai sekoja tievs, izkāmējis radījums ar milzīgu papes stilba kaulu rokās. Kaulu viņš, uz ceļiem nometies, pasniedza savai dā­mai. Tā uzmanīgi appētīja cienastu, paoda, pielika pirkstu pie deniņiem un izteiksmīgi pagrozīja, beidzot ar kaulu iekaustīja savu pielūdzēju. Tas metās bēgt, bet pēc brīža atgriezās ar varenu šķiņķa gabalu rokās, kuru, uz vēdera nometies, pasniedza savai sirdsdāmai. Abi pārmaiņus sāka grauzt cienastu, apmierināti viens otram uzsitot pa plecu.

Otrā aina — «Platoniskā mīlestība».

Uz skatuves uznāca divi no astotās «a», tērpušies baltos palagos. Abiem ap galvu bija papīra puķu vainagi, puisim rokā no koka līstītēm sameistarota arfa. Nometies savas iecerētās priekšā uz viena ceļa, viņš sāka skandēt trompetes un bungu pavadījumā.

Krāšņas zied lefkojas dārzā, zied narcises — rasmīles

maigās,

Lūk, arī liliju daudz kalnāju nogāzēs zied,

Zied arī Zēnofīle, šis daiļākais zieds ziedu vidū, —

Ziedoņa maigumā tā Peitojas roze man šķiet.

Pļavas, kam uzsmaidāt velti man rasā mirdzošām zālēm?

Krāšņāk par puķēm, lūk, man meitene mīļotā zied. [1]

— Viduslaikos visu izšķīra zobens un fiziskā veiklība, — Klāvs pie­teica nākamo numuru.

Uz skatuves uzslīdēja pasakaina būtne garā kleitā, smailā galvassegā, no kuras nokarājās plīvurs, aizsegdams seju. Viņai sekoja divi bruņās tērpti kavalieri — viens garš, otrs īsāks. Papes bruņas, pārvilktas ar sudraba papīru, mirdzēja kā īstas. Par vairogiem noderēja skolas ēdam­zālē paņemtās apaļās metāla paplātes, bet zobenus aizvietoja šašlika ce­pamie iesmi.

— Nekas, sīkie pacentušies, — Justs pačukstēja.

Sākās bruņinieku turnīrs. Abi sāncenši, aizmirsuši par papes bruņām, iekarsa pa īstam. īsākais, ievērojami veiklāks par garo, dzenāja to pa visu skatuvi. Dāma ieinteresēta vēdināja ar mutautiņu.

— Dullais, tu man pārcirti auklu! — atskanēja izmisis bļāviens. Ga­rajam visa bruņinieka godība nošļuka zemē, un viņš palika stāvot īsajās sporta biksītēs. Zāli pāršalca smiekli.

— Gulies zemē! — īsākais šņāca. Uzlicis zaudētājam kāju uz krūtīm, viņš brīdi dauzīja ar šašliku cepamo iesmu pa paplāti, tad devās pie savas sirdsdāmas. Viņa uzmeta kabatas lakatiņu uz iesma.

Uzvarētājs skandēja:

Un katru reizi laime dedz Man acīs spožu prieka zaigu, Kad manu skaistuli tās redz, Vairs dziļo ziemu nesajūtu baigu; Lai citi salā aizsedz vaigu, Man dziļākajā ziemā sirds Dzird maija smieklus maigus.

— Tad, lūk, kādēļ Pēteris pēkšņi sāka interesēties par vācu viduslaiku dzejnieku Valteru fon der Fogelveidi, — Reinis Kadiķis pasmaidīja.

— Un sirdsdāma, protams, ir Dace, kura gan cita.

Straujai habanerai skanot, uz skatuves ar rozi zobos uznāca tā pati mistiskā čigāniete, kura direktoram bija tik precīzi pateikusi viņa pa­gātni. Un ne tikai direktoram vien.

Pār visu zemi mīia valda, Visiem likumiem tā pāri iet… —

dziedāja čigāniete.

— Ak šausmas! — mācību daļas vadītāja klusām vaidēja. — Ja šito trakumu uzzinās izglītības nodaļā, rājiens kā likts. Un par to, ka uzzinās, nav nekādu šaubu, gan jau kāds nenocietīsies un izstāstīs.

— Kas tēlo šo lielisko Karmenu? — skolotājs Caune, pieliecies pie Ievas Līces, jautāja.

— Nav ne jausmas. Sis numurs ir ārpus programmas.

Pēc spilgtās habaneras Margas un Ritas pagājušā gadsimteņa pārītis iznāca mazliet pabāls. Bet «dvīņi» par to neuztraucās, aktrises karjera viņus nevilināja.

Pēc senas tradīcijas dejas atklāja ar valsi. Klauni un hipiji, melder- meitiņas un hercogienes drūzmējās gar zāles sienām. Nevienam pirmajam nebija drosmes uzsākt deju simtiem kritisku acu priekšā. Lai kā pūlējās slavenais deju skolotājs Kauliņš, valsis skolēnu aprindās bija un palika nepopulāra antīka deja. Cita lieta modernie kratīkļi, tur lielas prasmes nevajag, kraties un lokies mūzikas ritmā — un viss.

— Meitenes, jūs redzat tos divus pie durvīm? Ar tiem gan es gribētu dejot, — Sanita izdvesa. — īsti vīrieši, ar mūsu bērnudārzu ne salīdzināt. Sevišķi tas ar melno samta žaketi. Saderam, ka tas ir kāds aktieris vai dzejnieks.

— Lūdzu, Māra! — Caune galanti paklanījās ķīmijas skolotājai.

— Rādīsim priekšzīmi.

Tagils devās šķērsām pāri zālei uz stūri, kur drūzmējās astotās «b» meitenes.

— Viņš nāk tieši šurp! Es ģībstu! — Sanita iespurcās. Viņai bija pats greznākais tērps visā zālē, prožektoru gaismā krāsainie vizuļi zaigoja un laistījās. Ja tam puisim ir acis pierē un kaut nedaudz saprāta, viņš ne­drīkstētu paiet garām tādam krāšņumam.

Anna sapurināja savas cirtas un savilka lūpas valdzinošā smaidā.

— Atvainojiet! — Tagils diezgan nevērīgi pastūma klases pirmo skais­tuli sānis un paklanījās aizmugurē stāvošajai Baibai.

— Ko viņš tajā rudajā saskatījis? — Anna vīlusies paraustīja plecus.

— Tev kremt, ka neuzlūdza tevi, — Marga iedzēla. — Ejam, Rita, kamēr mūsu zēni attapsies, es būšu tavs kavalieris.

Baiba uz pašiem pirkstgaliem slīdēja pa gludo parketu. Galva viegli reiba, un bija tāda sajūta, it kā viņa atrastos bezsvara stāvoklī un lidi­nātos starp debesīm un zemi. Pirmo reizi viņa dejoja ar pieaugušu vīrieti. Dejas stundās viņas partneris Imants bija stumjams un grūžams, tad jau labāk dejot ar malkas pagali. Kamēr kaut cik iemanījās, Imants no­mīdīja Baibai visus kāju pirkstus. Būtu vismaz lūdzis piedošanu, bet kur nu, par tādiem sīkumiem Imants pat nedomāja.