Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

— Tu smagi maldies, — Hronists viņu pārtrauca. — Amerikā notiek ne vien sieviešu boksa sacensības, bet arī kečs.

— Kas tas ir — kečs? — Baiba interesējās.

— Tā ir tāda cīņa, kurā atļauts viss — sist pa pakrūti, raut drēbes nost, lauzt, spert, kost, — Hronists paskaidroja. — Es reiz redzēju filmu. Baigais skats. Par laimi, pie mums tas aizliegts.

Nedēļu jaunajam boksa čempionam vajadzēja pavadīt Traumatoloģijas institūtā, kamēr sadziedēja lauzto degunkaulu.

— Nu, ko es teicu! — Zaiga gandrīz vai gavilēja, ieraudzījusi Dau­manta pārsaitēto galvu. — Viņš atkal ir piedalījies kādā kautiņā. Un tādu mēs vēl gatavojamies uzņemt komjaunatnē.

— Nečauksti! — Imants viņu apsauca.

— Cik Daumants tev maksā par aizstāvēšanu? — Zaiga ironiski ap­jautājās.

Imants īsumā pastāstīja par notikušajām boksa sacensībām.

— Klase var lepoties ar tādu sportistu, — viņš nobeidza.

Daumants piesarcis klusēja.

— Neticiet, — Zaiga neatlaidās. — Viņi droši vien pa abiem to sace­rējuši, lai aizbildinātos.

— Es arī biju sacensībās un visu redzēju, — Baiba apliecināja. — Tas bija klasisks nokauts.

Daumants zem galda viņai pateicīgs paspieda roku.

Kādu rītu Marga klasē iedrāzās pagalam satraukta.

— Ja mani šodien izceļ, tad vāks, — viņa, draudzenei blakus nosē­dusies, pavēstīja. — Vakar māmiņai pēkšņi kļuva slikti, izsaucām ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs ar tēti visu nakti neesam gulējuši. Mums tik ļoti gribas mammai sagādāt kādu pārsteigumu. Un zini, ko mēs nolēmām?

Rita sapurināja gaišās sprogas.

— Izremontēt dzīvokli. Tētis saka — tagad mums sākšoties jauna dzīve četratā, un tādēļ viss vecais un neglītais aizvācams. Šodien tētis izprasīja brīvdienu un meklē meistarus.

— Kaut kas traks! — Marga otrā dienā šķendējās. — Remonta kan­toris sola strādniekus tikai pēc mēneša. Tētis saka — viņš lūdzies, gan­drīz vai ceļos mezdamies, piesolījis pat lielāku atlīdzību, bet šie ne un ne. Tētis sadabūjis grāmatu «Dzīvokļa remonts», vakar vakarā mēs abi to pamatīgi izstudējām un šodien ķersimies paši pie darba. Varbūt arī tu atnāktu palīgā?

— Protams, bet man prātā iešāvās kāda vērtīga ideja, taču to es tev neteikšu.

Drīz vien pa klasi ceļoja šāds paziņojums:

«Stingri slepeni!!!

Sargāt no Margas!!!

Sestdien pēcpusdienā un svētdien pie Margas notiks sabiedriskā talka — dzīvokļa remonts. Pieteikšanās

brīvprātīga!

Vajag ap desmit cilvēku, vēlams ar pieredzi remontdarbos. Līdzi ņemt darba tērpus, pindzeles, lupatas u. c.

Pieteikties pie Ritas. Nenokavējiet!»

Paziņojuma teksts tika attiecīgi papildināts un komentēts:

«Vai dejas arī būs? Ja ne, tad es neeju. Sinī dīķī bebri nedzīvo! Ko nozīmē burti «u. c.»? Dažādus stimulatorus, piemēram, skābulīti. Man labāk garšo piens. Labu apetīti! Klases gods prasa, lai palīdzam biedre­nei nelaimē (to noteikti bija rakstījusi Zaiga).»

Reinis Kadiķis paziņojumu pārķēra pie Daumanta.

— Operatīvi! — skolotājs pasmējās. — Vai mani arī ņemsiet savā- pulkā?

— Kāda runa, skolotāj, ar lielāko prieku.

— Tu būsi? — Sanita pajautāja Baibai.

— Ja mamma atļaus, noteikti.

— Es arī labprāt, bet mani senči, kā par nelaimi, brauc uz Sauļu uteni, tur varot dabūt šikus siltos zābaciņus un bez piemērīšanas, tu pati. zini, apavus nopirkt nevar.

* * *

— Tēt, vai es nevarētu uz sestdienu un svētdienu aizņemties tavu krāsotāju otu un smidzinātāju? — Klāvs vakarā apjautājās.

— Ko tad tu, uz savu roku gribi piepelnīties?

Klāvs izstāstīja tēvam par gaidāmo talku.

— Sestdien mah nesanāk, bet svētdien es labprāt ietu jums palīgā, — meistars pieteicās. — Protams, ja mani pieņemsiet.

— Tu esi pārākais no visiem tēviem. — Klāvs pat piesarka no prieka.

— Nu, nu, — meistars nokrekstējās. — Varbūt man ir kāds aprēķins. Ja nu man izdodas kādu savervēt savā brigādē par mācekli? Amats, pats- zini, laimes pamats.

Kļaviņi bija draudzīgas, jautras dabas ģimene.

Ne tikai Klāvs, bet visi Kļaviņi, sākot ar Mākslas akadēmijas pirmā kursa studentu Justu un beidzot ar vecmāmiņu, mīlēja jokus. Tēvu, krā­sotāju meistaru, viņa līksmās un saticīgās dabas dēļ dievināja visa bri­gāde. Pirms dažiem gadiem Klāvs, rakņādamies pa veciem papīriem un grāmatām, bija uzgājis rūpīgi iesaiņotu mapi ar cirka afišām un foto­uzņēmumiem. «Drosmīgie gaisa akrobāti Mary and John Jerk…» No fotogrāfijām raudzījās divas jaunas sejas, apbrīnojami līdzīgas viņa ve­cākiem. Ko tas nozīmēja?

— Ja tu negribi apbēdināt savu tēvu un māti, tad nekad nejautā- viņiem par cirku. — Vecmāmiņa par šo tematu neielaidās garākās pār-

runās. — Nekādu labumu tas viņiem nav devis, tikai ļaunu — tēvs visu mūžu staigā ar stīvu plecu, māte — ar klibu kāju.

Ģimenes draugs, vecais žonglieris un klauns Roberts, Klāvam pastās­tīja, ka skatītāji kādreiz, elpu aizturējuši, sekojuši viņa vecāku pārdro­šajiem lēcieniem augstu cirka kupolā. Tad notikusi nelaime. Ārsti ilgi cīnījušies par abu dzīvībām. Tēvs pēc atveseļošanās apguvis krāsotāja arodu, māte strādājusi tajā pašā celtniecības pārvaldē par grāmatvedi.

Kopš tā laika Klāvs sapņoja par cirku. Bet tas bija viņa personīgais noslēpums, kuru zināja vienīgi žonglieris Roberts un daži tuvākie draugi.' Pa vasaras brīvlaikiem zēns strādāja tēva brigādē un prata itin veikli rīkoties ar smidzināmo aparātu, sajaukt krāsas un piešpaktelēt nelīdze­numus un plaisas.

Marga un Rita, tērpušās vecos džinsos, stiepa uz kaimiņu dzīvokli krēslus, kad pie durvīm pieklauvēja notraipītā kombinezonā tērpusies persona. Uz acīm viņam bija milzīgas motociklista aizsargbrilles, vienā rokā spainis, otrā — vieglas kāpnītes.

— Namu pārvaldē man teica, ka te notikšot remonts un vajagot pie­redzes bagāta māldermeistara. Un tā nu es esmu klāt.

— Jā, bet… — Marga sastomījās. Viņa nekā nenojauta.

— Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā! — Rita aicināja. — Mums ļoti va­jadzīgs labs meistars.

— Griesti netīri. — Meistars apstaigāja istabas. — Arī tapetes nav pirmā svaiguma. Ja labi papūlas, divās dienās to darbiņu var veikt. Vai tapetes saimniece jau nopirkusi?

— Jā, lūdzu, apskatiet! Mēs rūpīgi nomērījām, cerams, ka pietiks.

— Un galdnieku līmi?

— Te tā ir.

— Un rudzu miltus klīsterim?

— Tos tētis šovakar atnesīs. Ko tu spurdz? — Marga dusmīgi paska­tījās uz draudzeni.

— Vai tu patiešām nepazīsti? Tas taču mūsu Klāvs. — Rita skaļi smē­jās. — Pamatīgi nomaskējies, vai ne?

— Darbam atbilstošā formas tērpā. — Klāvs apmierināts grozījās pa istabu. — Modelis «Krāsu pods un pindzele». Var pasūtīt pirmšķirīgajā modes ateljē «Suj pats».

Vēl vienpadsmit reizes piezvanīja pie durvīm, un Marga piedzīvoja vienpadsmit pārsteigumu.

Par darba vadītāju vienbalsīgi ievēlēja Klāvu.

— Nu tad tā, — Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, izrīkoja brigādi. — Vispirms jāatbrīvo telpas.

Visus sīkos priekšmetus — galdus, krēslus, televizoru, stāvlampu — ienesa pie kaimiņiem. Grūtāk gāja ar plato trīsdurvju skapi, tas turējās pretī kā zemē ieaudzis.

— Vajag izkustināt un palikt zem kājām zaļus kartupeļus, — Dau­mants pamācīja. — Mēs vienmēr mājās tā darām.