Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Durvis atvēra padzīvojis vīrietis samta rrfājas žaketē ar smailu ķīļ- bārdiņu un švītīgām ūsiņām. Retie mati bija rūpīgi pārsukāti pāri kai­lajam galvvidum.

«So ģīmi gan varētu acumirklī uzzīmēt,» Daumantam iešāvās prātā.

— Atvainojiet — vai Baiba mājās?

— Ko jums vajag no Baibas? — Vīrietis aizdomīgi nopētīja puisi no galvas līdz kājām.

— Viņai uzdots mani apgaismot, — Daumants paskaidroja.

— Kā tas saprotams? — ūsainis brīnījās.

— Gluži vienkārši — viņai mani jāapgaismo politiski, sabiedriski un ari jāpalīdz mācībās, — Daumants turpināja. — Es, redzat, mūsu astotajā «b» piederu pie atpalikušajiem. Tā sakot, kauna traips.

— Baibas nav mājās, — vīrietis strupi noteica un aizcirta durvis.

Daumants paraustīja plecus un, pa trim kāpieniem lēkdams, priecīgs

metās pa kāpnēm lejā.

— Kas tas bija par garu lamzaku, kas taujāja pēc tevis? — patēvs noprasīja, kad Baiba ar mazo brāli atgriezās no bērnudārza.

— Tas nebija nekāds lamzaks, bet gan mans klasesbiedrs.

— Kādēļ tieši tev viņš jāapgaismo?

— Klases kolektīvs tā nolēma. Tas ir mans sabiedriskais pienākums.

— Tavs? — patēvs brīnījās. — Tad nu gan atraduši, kam tādas lie­tas uzticēt. Tālāk par priekšistabu tu viņu neved. Un pielūko, ka nekas nepazūd. Pazīstu t,os garmatainos pinkaiņus.

Patēvs aizvēra aiz sevis durvis. Baiba atviegloti uzelpoja.

— Un vairāk par reizi nedēļā lai viņš te nevelkas! — Durvis pavērās vēlreiz. — Neaizmirsti, ka es tevi ēdinu un apģērbju. Pabaro Rolandiņu un sāc gatavot vakariņas.

Otrā rītā uz tāfeles bija uzzīmēts ūsains vīrietis ar smailu Mefistofeļa bārdiņu un uz leju nošļukušām ūsām.

— Es mazgāju rokas nevainībā, — Daumants klāstīja. — Ierados tieši piecos, kā norunāts, līdzi ņemot mācību grāmatas, jaunākās avīzes, komjaunatnes statūtus un visādu citādu literatūru. Bet durvīs stāv šis pilsonis un raida mani prom. Visu vakaru smagi pārdzīvoju, ka neesmu izpildījis klasei doto solījumu. — Daumants liekuļoti slaucīja acis. — Bet naktī sapnī redzēju Zaigu inkvizitora tērpā ar knaiblēm rokās. Viņa gatavojās man maukt nagus.

Klase gardi smējās.

— Neāksties! — Zaiga apskaitās. — Mums jau viens klauns ir, tu gribi būt otrs?

— Piedod, ka tā iznāca, — Baiba starpbrīdī atvainojās. — Mani aiz­sūtīja uz bērnudārzu pēc brālīša. Varbūt tomēr būtu prātīgāk, ja ar tevi noņemtos kāda cita, piemēram, Zaiga. Viņa ir teicamniece un daudz gud­rāka par mani.

— Paldies par kūkām, es labāk ēdu rupjmaizi. — Daumants patiesi izbijās. — Tu vismaz esi puslīdz normāla. Kad drīkstu piekāpt? Varbūt šodien?

— Nē, šodien ne. Man ir veļas diena. Labāk ceturtdien, tūlīt pēc stundām. Naikovskim tad ir mācības ekonomikā un viņš nāk vēlāk mājās.

Ceturtdien Baiba un Daumants no skolas izgāja reizē.

— Varbūt dāma vēlas, lai es viņai panesu somu un paņemu zem ro­kas, — Daumants pa paradumam zobojās.

— Apkaunies! — Baibai pat asaras saskrēja acīs. Kādēļ klase tieši viņai uzgrūda šo slaistu un ņirgu? Kādēj ne Annai, Dvīņiem vai Sanitai? Tās gan neļautu sevi apcelt, dotu tūlīt pretī.

— Neuzmet nu lūpu! — Daumants labinājās. — Pasaki — kas tas īsti ir par tipu ar to bārdiņu un ūsām?

— Naikovskis? Mans patēvs.

Daumants iesvilpās.

— Tēvs miris?

— Nē, tēvs pameta mūs ar māti, kad es sāku iet pirmajā klasē.

— Un kur viņš ir tagad?

— Nezinu. Māte teica, ka esot apņēmis citu sievu, skaistāku un gud­rāku par viņu, un aizbraucis uz Turkmēniju vai Tadžikiju. Vismaz mūsu mājās viņš vairs nav rādījies.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Baiba atslēdza daudzās atslēgas.

— Pie jums kā komisijas veikalā, — Daumants, apstaigādams dzīvo­jamo istabu, konstatēja. — Un ož pēc naftalīna un pagājušā gadsimteņa.

— Ļoti trāpīgi, — Baiba iesmējās. — Tās ir Naikovska senču mēbe­les. Naikovskis apgalvo, ka tās esot nenovērtējami dārgas. Bet es šos vecos krāmus līdz nāvei ienīstu. Katru dienu man no visiem kokgriezu­miem ar īpašu spalvu slotiņu rūpīgi jānoslauka putekļi. Patēvs pats pār­bauda. Ja kaut kas nav padarīts pa prātam, tūlīt sāk savus sprediķus: es viņu kapā iedzīšot, es viņa mūžu apēdīšot un tā tālāk. Lūdzu, ņem to vērā un mani pārāk nekaitini, arī tevi es varu apgrauzt.

Abi sāka jautri smieties.

— Tu apsēdies te pie mana galdiņa un sagatavo rītdienas stundas, bet es pa to laiku nomizošu kartupeļus.

— Sis numurs tev, meitenlt, neies cauri. Klase uzdeva tev mani ap­skaidrot un pāraudzināt laika garā, nevis tikai atprasīt uzdoto, — Dau­mants zobojās.

Baiba piegāja pie Daumanta un uzlika viņam roku uz pleca.

— Ja tu esi atnācis tikai par mani pasmieties, tad ej tūlīt prom. Man patiešām gribas tev palīdzēt, tikai nezinu, kā.

Daumants neizturēja meitenes skaidro acu skatienu un nodūra galvu.

— Es pats sevi neizprotu, — viņš murmināja. — Jūs visi kā mūris pret mani. Vienīgi Imants ne. Tad kaut kā man sevi jāparāda, kaut vai ar kaušanos vai ar to nelaimīgo karikatūru, lai jupis viņu parautu.

— Tu izrīkojies muļķīgi, kā puišelis no trešās klases.

— Nu, pasaki godīgi, vai tu apvainotos, ja es Daces vietā būtu uzzī­mējis tevi?

Baiba brītiņu padomāja.

— Redzi, meitenes ir jūtīgākas nekā zēni. Tu droši vien tā nedomāji, bet iznāk, it kā Dace būtu… — Baiba sastostījās, — … mīlējusies ar Pēteri. Bet es varu galvot, ka viņi pat nav saskūpstījušies. Vai tagad tu saproti?

Daumants brīdi klusēja.

— Tu esi pirmā meitene, kas ar mani draudzīgi aprunājas. Un vispār, reizēm es jūtos kā padzīts suns.

— Es arī. — Baiba smagi nopūtās.

To nu Daumants nebija gaidījis.

Vecmodīgais sienas pulkstenis ar dobju skaņu noskandināja četras reizes. Baiba izbijās.

— Pārnāks mamma un Naikovskis, bet pusdienas nebūs gatavas. Man jāiet uz virtuvi.

— Es tev palīdzēšu, — Daumants piedāvājās. Baibai par lielu izbrīnu, viņš itin veikli prata lobīt kartupeļus un tīrīt saknes.

— Pieņemsim, ka tu gluži kretīns neesi, — Baiba uzsāka pārtraukto sarunu.

— Pieņemsim, — Daumants piekrita.

— Cik laika tev vajadzēs, lai sāktu kārtīgi mācīties?

— Mēnesis būtu vajadzīgs.

— Ķīmiju un angļu valodu tu zini labāk par mani, bet pārējos priekš­metos es tev varētu palīdzēt.

— Jūs visi, arī mans treneris Roberts Strauts, velkat vienu mel­diņu — mācīties, mācīties, mācīties. — Puisis nopūtās. — Kādēļ? Ko tas man dos? Krietns amatnieks nopelna divreiz vairāk par inženieri ar visu augstskolas diplomu.

— Bet…

— Es jau zinu, ko tu teiksi, — izglītība padara cilvēku garīgi bagā­tāku, kulturālāku un tā tālāk. To pašu man katru dienu kaļ mamma un brālis Kristaps, to pašu skandina skolā. Bet es gribu ātrāk nopelnīt lielo rubli un darīt to, kas pašam patīk.

Baibas māte, pārnākusi no darba, atrada abus cītīgi gatavojam pus­dienas.

— Nu tad līdz rītam, — Daumants atvadījās. — Cau!

Savus šefa pienākumus Baiba centās pildīt apzinīgi. Viņai pat nebija nekas pretī sēdēt ar Daumantu vienā solā.

— Man viens pīpis, vai līdzās Sanita vai ēģiptiešu mūmija, — Imants deklarēja. — Noderīgāka, protams, būtu Zaiga, tā vismaz nav tik stulba un avārijas brīdi spētu pateikt priekšā.