Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

«Meita jau izaugusi,» māte tumsā pasmaidīja.

— Draudzība ir kā glezna puķe, kas pastāvīgi kopjama un lolojama. Tiem, kuri par to smejas, pašiem droši vien nav bijis īstu draugu.

— Pēteris arī tā saka. — Dace nomierinājās. — Cik labi, ka tu, mam- mucīt, esi tāda …

— Nu, kāda tad?

— Mīļa un saprotoša. Cita māte būtu iedomājusies nezin ko.

— Tu man esi gudra meita, pati zini, ko drīkst un ko ne. Mēs ar tēti tev ticam. Bet tagad veikli gultā!

Dace noskūpstīja māti un nomierinājusies devās pie miera.

* * *

Daumants uz boksa treniņu ieradās pārskaities. Uzpampušais deguns neganti sāpēja. Par boksēšanos nevarēja būt ne runas. Labi, ja sadzīs līdz sacīkstēm.

— Kas tev lēcies? — Hronists, zēns, kam pilna galva ar sportistu vārdiem un rekordiem, apjautājās.

— Ziepes!

— Mājās vai skolā?

— Skolā. Mājās būs rītu. Baidos, ka treneris mani atskaitīs no grupas.

To neparko nedrīkstēja pieļaut. Daumants bija pats veiklākais, bez

viņa draudētu totāla izgāšanās.

— Tu trenerim nekā nestāsti.

— Ir mums klasē viena tāda no «taisnības cīnītājām». Piedraudēja atvilkties un izklačot visus manus grēkus, sākot ar zīdaiņa vecumu.

— Izstāsti, kāda viņa izskatās! Norīkosim pie kluba durvīm dežūras un nelaidīsim iekšā.

— Es varu uzzīmēt.

Ar pāris vilcieniem Zaigas portrets bija gatavs. Hronists no bloknota izplēsto lapiņu noglabāja krūšu kabatā.

— Viss būs kārtībā, vecīt! Sitai Felicitai mūsu treneri neredzēt kā savas ausis.

— Viņu sauc Zaiga.

— Man viens pīpis.

Par nieka karikatūru celt tādu traci! Daumants jutās nepamatoti ap­vainots.

Māte saraudātām acīm atvēra durvis.

— Kas tev ar degunu? — viņa satraucās.

— Sīkums. Viens pamatīgāk iebelza. Uzlikšu kompresi, līdz rītam pāries.

— Paēd virtuvē un ej savā istabā, nestrīdies ar tēvu! — māte lūdzās.

Daumants smalki pazina visas tēva dzēruma stadijas.

— Es ar vienu roku padaru vairāk nekā viņi ar divām! Pirms kara es biju pats labākais mēbeļu galdnieks Pārdaugavā!

Lielīšanās bija pirmā dzēruma stadija. Otrajā stadijā pretīrunāšana noveda pie trauku dauzīšanas un kautiņa. Vecāko dēlu tēvs neaiztika pat vislielākajā skurbumā. Ciest nācās mātei, māsai un jaunākajam — Dau­mantam.

Tēvs sēdēja pie galda sasarkušu seju, niknuma pilnām acīm, labā roka savilkta dūrē, kreisās rokas tukšā krekla piedurkne ļengani noka­rājās gar sāniem.

— Rītu pie mums atnāks mans klases audzinātājs Reinis Kadiķis. Papūlies būt skaidrā, — Daumants paziņoja.

— Dzirdi, Mārtiņ, skolotājs Kadiķis nāks ciemā.

— Lai viņš iet… Es pazīstu tikai vienu Kadiķi, to, ar kuru partizānos cīnījos plecu pie pleca, mūsu komisāru. Tas gan piederēja pie inte… inteliģentiem, grāmatas mugursomā stiepa līdzi, bet bija lāga vīrs. Zelta cilvēks.

— Tas pats.

— Komisārs Kadiķis jāuzņem godam. Lai būtu dzeramais un zakus- kas, dzirdi, māt! Bet ko viņš vēlas? — Vecais Pētersons aizdomīgi pa­skatījās dēlā. — Vai tu atkal esi ko savārījis? Nositīšu, ja mani apkau­nosi komisāra acīs! Dzirdi? Ar tevi runā! — Tēvs cirta dūri uz galda tā, ka tējas glāzes nodžinkstēja.

— Paliec nu mierā, Mārtiņ! — māte viņu apsauca. — Ej labāk gulēt.

— Visus nositīšu kā mušas! — Pētersons auroja.

— Ja tu vēl kaut reizi aiztiksi mammu vai māsu, tev būs darīšana ar šo! — Daumants parādīja tēvam boksa cimdu un aizcirta istabas durvis.

Kristaps, abām rokām ausis aizklājis, mācījās.

— Tu pasaki man — kādēļ viņš dzer, kādēļ?

— Nomierinies. Daudzi dzer.

— Man no tā nekļūst vieglāk. Atceries, cik labi bija pirms pieciem gadiem. Māte staigāja dziedādama, māsa spēlēja akordeonu. Kad tu pēdējo reizi dzirdēji māti dziedam vai māsu spēlējam? No kora māte sen aizgājusi. Un kā viņa novecojusi, mati gluži sirmi.

Daumants pakāra pie sienas boksa cimdus un ar visām drēbēm ieme­tās dīvānā.

— Pabeigšu astoto klasi, saņemšu pasi un izgaisīšu no šīs mājas.

— Uz kurieni? Ar piepūšamo matraci pa Gauju?

— Došos uz Sibīriju celt Baikāla—Amūras dzelzceļu.

— Domā, ka tur tādus memmesdēliņus bez izglītības un aroda gaida ar atplestām rokām? Naivulis! Palasi avīzes! Vairāki desmiti tūkstoši komjauniešu ar celtnieku un citām specialitātēm no visas Savienības gaida izsaukumus.

— Lai taigā zāģētu kokus un cilātu cirvi, pietiek ar astoņām klasēm. Un vēl maksā lielo rubli! Nesaprot mani ne mājās, ne skolā! Vienīgi klubā starp īstiem puikām var atvilkt elpu. Jāķeras pie mācībām. — Dau­mants smagi nopūtās.

Kas rīt par stundām? Anglene — to viņš, Kristapa magnetofonu klau­sīdamies, puslīdz apguvis, gan izķepurosies, ja izsauks. Latviešu grama­tikā trijnieks — tur neizsauks. Vēsturi izlasīs pirms stundas. Ķīmija — tā gan jāapskatās. Otrreiz nonākt konfliktā ar skolotāju Māru Cīruli Daumants nevēlējās. Klusībā viņš bija pateicīgs skolotājai par to, ka tā viņu toreiz nenosūdzēja direktoram un nesamazināja atzīmi uzvedībā.

— Pieklusini savu kasti, citiem arī jāmācās!

— Vēl trīs minūtes, un tavā rīcībā būs totāls miers.

Aiz sienas žēli raudāja mazais Andrītis. Nāca zobi.

* * *

Skolotājs un Baiba ilgi klīda pa tumšajām Pārdaugavas ieliņām, līdz atrada savrupmāju, kur Daumanta vecāki īrēja dzīvokli.

Reini Kadiķi uzņēma kā mīļu, sen neredzētu ciemiņu. Uz galda kon­jaka pudele spīdināja zvaigžņoto etiķeti, tai līdzās šķīvji ar bagātīgām uzkodām.

— Nevajadzēja tev, Marij, tā pūlēties, — Reinis Kadiķis rājās. — Šo­reiz mūsu tikšanās nebūs no priecīgajām.

— Pie glāzītes sarunas vieglāk veicas, — namatēvs aicināja ciemiņus pie galda.

— Paldies, es jau paēdu, — Baiba atteicās.

— Daumant, ieved klasesbiedreni savā istabā! — māte vēlēja.

Nelielajā istabā tik vien bija vietas kā divām tahtām un galdam.

Vienu sienu klāja goda raksti, otru — bokseru fotouzņēmumi.

— Lūdzu, mis, piesēstieties, jūtieties kā mājās! Tiesa, nekādi plašie apartamenti mums, kā redzat, nav, bet ko lai dara, ja tādi apstākļi. Trū­kums nav negods. Varbūt ierausim pa glāzītei arī mēs, lai sarunas labāk veiktos?

— Tie pie sienas tavi diplomi? — Baiba painteresējās.

— Kur nu man pie tādiem tikt! Tie vecākā brāļa Kristapa, ģimenes lepnuma, komjaunatnes stipendiāta, meistarklases sportista, nākamā zinātnes korifeja un tā tālāk, un tā tālāk. Vecāki ar viņu lepojas tāpat kā ar saviem kaujas ordeņiem un medaļām.

— Es būtu lepna par tādu brāli.

— Bet es, lūk, neesmu lepns. Kristaps tāds un Kristaps šitāds, tēvs katru dienu zāģē un vilē, es turpretī viņu kapā iedzīšot, māte savukārt ņemas ar raudāšanu. Nu, ko es teicu, paklausies pati. — Daumants pa­vēra durvis.

— … kopš bērnības viņu kāds nelabais dīdītu…

— Tas par mani.

— Neviens žogs viņam nav par augstu, neviens grāvis — par platu. Ja kādam kaimiņam izsists logs vai aizlauzta ābele, vainīgo nemaz ne­meklēja, tūlīt nāca pie manis. Mazam nozilināja sēdamvietu, bet ko ta­gad lielam padarīsi? — Daumanta tēvs žēlojās. — Reiz novēlās no koka un tā sasitās, ka ārsti pusgadu lāpīja. Cerējām, kļūs rāmāks, bet kas to deva…

Daumants ieslēdza magnetofonu un uzgrieza uz skaļāko.