Zenta Ērgle - Starp mums, meitenēm, runājot

Atvēlētajās divās stundās atgriezās visi orientēšanās sacensību dalīb­nieki, izņemot Daci un Pēteri.

Brīdi pastrīdējušies, tiesneši paziņoja uzvarētājus. Regīna Sala tos apsveica un pasniedza nelielas piemiņas veltes.

Sāka sijāt biezs, pretīgs rudens lietus. Pazudušie nerādījās.

— Cik ilgi tā stāvēsim un mirksim? Jāiet meklēt, — tiesneši beidzot izlēma.

— Kaut tikai nebūtu notikusi kāda nelaime, — kādreizējā alpīniste bažījās.

— Atļaujiet palūgt desmit brīvprātīgos, — skolotājs Caune ierosi­nāja. — Pārējie lai dodas mājās.

Pieteicās visi, neviens negribēja pamest biedrus nelaimē. Izvērsušies ķēdē, orientieristi soli pa solim pārmeklēja mežu un tuvāko apkārtni, līdz nonāca pie Ievulīčiem. Imants iegāja mājā apjautāties par pazudu­šajiem.

— Mēs viņu dēļ drošu pirmo vietu pazaudējām, bet šie, gultās ielī­duši, saldi krāc, — viņš, ārā iznācis, pukojās. — Romeo un Džuljeta atradušies! Tādiem pa ausīm sadot par maz!

— Aizveries! — Pēteris to pateica tik iespaidīgi, ka Imants momentā apklusa.

Dace nebija spējīga paiet. Vecais mežsargs iejūdza zirgu, ielika ratos salmus un ieguldīja slimnieci.

— Steigsimies! Ātrāk! Re, kur kokā kontroles punkts! Man auksti! — visu ceļu līdz stacijai viņa murgoja.

Dace atjēdzās tikai vilcienā.

— Vai, skolotāj, nu gan es jūs pamatīgi iegāzu! — Viņa vainīgi pa­smaidīja.

— Ko nu par tevi. — Imants nekādi nevarēja samierināties ar zau­dējumu. — Bet Pēteris jau nu gan varēja atjozt līdz finišam. Uzvara mums bija tikpat kā rokā. Atradies Romeo!

— Vai tu maz apjēdz, ko runā! — Pēteris uztraucās. — Pamest slimo Daci vienu pašu meža vidū! Es jau neesmu aptaurēts.

Dace noslimoja visu oktobri. Pēteris un pārējie klasesbiedri viņu 'katru dienu apciemoja un paskaidroja skolā uzdoto, tādēļ slimniece no mācībām neatpalika.

Kādu rītu astotā «b» uz tāfeles ieraudzīja karikatūru: Romeo plus Džuljeta — iznāk sīkais. Zēnā bez grūtībām varēja pazīt Pēteri, bet mei­tenē — Daci. Tik labi prata zīmēt vienīgi Daumants.

— Mats matā kā dzīvi, — Imants noņirdzās. — Tev, vecīt, ir paķē- riens.

— Ja viņš domā, ka ir briesmīgi asprātīgs, tad smagi maldās, — Anna noteica.

Dvīņi savu nostāju deklarēja ar vienu vienīgu vārdu: — Stulbenis!

Dace, vēl bāla pēc slimības, sēdēja, aizsegusi seju ar rokām.

— Neņem galvā, Dace! — Juris, garām iedams, viņu mierināja. — Daumants par to pēc stundām smagi norausies.

Pēteris iemetās klasē reizē ar zvanu.

— Kas noticis? — viņš uztraucās, pamanījis, ka Dacei pār vaigiem rit asaras. Meitene pamāja uz tāfeles pusi. Pēteris piegāja pie tāfeles-, izņēma kabatas lakatiņu, notīrīja nosvīdušās brilles un, tās atkal uzlicis, brīdi skatījās. Klase klusēja.

— Tu nu gan esi baigais, — Pēteris, pagriezies pret Daumantu, lēnām teica. — Visu, kas pasaulē skaists, tu centies apmētāt dubļiem. Es lepo­jos ar Daces draudzību. Un nevienam neļaušu to nozākāt.

Pēteris piegāja pie Daumanta un, vājo dūri sažņaudzis, no visa spēka ietrieca to Daumanta sejā.

— Saņem, ko esi pelnījis!

Pašķīda asinis. Daumants sāpēs ierēcās un metās Pēterim virsū.

— Es tevi kotletēs samalšu! — Daumanta dūres kā veseri cēlās un krita uz Pētera galvas un pleciem. Brillei nolidoja zemē un sašķīda smalkās drumslās. Tuvredzīgās acis piemiedzis, Pēteris nemākulīgi aiz­sargājās.

— Divkauja mīlestības dēļ, cik romantiski! — Sanita sajūsmā spiedza.

— Gluži kā Šekspīra lugā — Monteki pret Kapuleti.

— Viņi viens otru nositīs! — vaimanāja Dace. — Zēni, ko jūs blen­žat? Dariet taču kaut ko!

— Daumant! Pēteri! — Neviens nebija pamanījis klases audzinātāju*

— Kurš iesāka kautiņu?

— Pēteris! — Imants tūlīt atsaucās.

— Daumants vainīgs! — meitenes viņu pārkliedza.

— Es nezināju, ka dažiem cilvēkiem mūsu klasē trūkst humora izjū­tas, — Daumants, degunu taustīdams, neveikli taisnojās.

— Grib izlavīties, glumiķis tāds!

— Šī nav pirmā reize, kad viņš izdara rupjības.

— Nekavēsim mācības. Pēc sestās stundas visi palieciet klasē, tad noskaidrosim, — skolotājs izlēma.

— Es nevaru, — Daumants paziņoja.

— Kādēļ?

— Man boksa treniņš.

— Mānās.

— Pats tu mānies! Pēc divām nedēļām izšķirošās sacensības, treneris neļauj kavēt nevienu nodarbību.

— Nekas, ar tavu treneri mēs parunāsim īpaši, — Zaiga piedraudēja.

— Lai tikai kāds pamēģina, es tam tādus lukturus uzzilināšu …

— Kaušļi, marš, uz medicīnas kabinetu! Atbildēt nāks… — Skolotājs brīdi pētīja atzīmju žurnālu. Tas bija visbriesmīgākais brīdis. Klase pa­lēnām norima. Gar loga rūti sīca vēlīna muša. — Zaiga Zīle.

— Klases sapulci un vienlaicīgi komjaunatnes grupas sanāksmi pazi­ņoju par atklātu, — Zaiga pēc stundām velti centās pārkliegt klases troksni.

— Atļaujiet iziet, es neesmu kom­jaunietis, — Daumants paziņoja un virzījās uz durvīm.

— Kādēļ tad tu neesi?

Daumants paraustīja plecus.

— Muļķīgs jautājums. Vecajā skolā teica, ka raksturs neatbilstot. Arī no­pelnu nav nekādu.

— Pareizi darīja, — Zaiga piezī­mēja. — Nāc šurp un atsēdies te priekšā uz krēsla.

— Pazemīgi pateicos par man parā­dīto godu. Man tepat solā ir labi.

— Ej vien, dēliņ, ej, lai mēs visi tā kārtīgi varam tevi, nākamo Leonardo da Vinči, apskatīt. — Klāvs izbīdīja Daumantu no sola. — Nāc, es tevi aiz­vedīšu zem rociņas kā brūti!

Visi atviegloti viņi bija glābti. — Velc garumā, nopūtas. Uz brīdi Sanita čukstēja.

— Kādēļ Daumantam vienam jāat­bild? — Imants satraucās. — Tas ir netaisni. Pētera dēļ mūsu skola zaudēja drošu pirmo vietu orientēšanās sacen­sībās. Sen zināms, ka šādi liriski zēniņi ir neglābjami mīkstčauļi. Tādi prot tikai pantiņus kalt un sērīgi nopūsties. Aizmirsis savus biedrus, aizmirsis sko­las godu, mūsdienu Romeo liekas slīpi un guļ nost. Es saprotu Daci, viņa patiešām bija slima, bet kas kaitēja Pēterim? Un tagad viņš ne par ko kaujas. Lai paskaidro!

— Sevis dēļ es pie viņa ģīmja savus pirkstus nesmērētu. — Pēteris negribīgi piecēlās no sola. Pārsistā uzacs, pārsieta un aplīmēta ar leiko­plastu, neganti sāpēja. Daumanta stāvoklis bija drūmāks — ārsts izteica aizdomas, ka lauzts deguna kauls.

— Dienas kārtībā jautājums par klases kolektīva godu, — Zaiga cen­tās pārkliegt pārējos. — Vai Pēterim bija tiesības sist Daumantam?

— Bija gan, — sauca galvenokārt meitenes. — Pēteris aizstāvēja savu klasesbiedreni. Viņš rīkojās kā īsts džentlmenis. Senos laikos tādu neģēli kā Daumants piedurtu ar zobenu pie zemes.

— Ko jūs piekasāties? Labi, es uzzīmēju karikatūru. Un kas par to? Žurnāls «Dadzis» pilns ar karikatūrām, bet tāpēc neviens par to neuz­traucas. Tad jau visus pazīstamos karikatūristus — Bidstrupu, Efelu, mūsu pašu Vīndedzi un Ošu vajadzētu slodzīt cietumā vai sadauzīt vi­ņiem degunus.

— Tēlo Nezinīti Saules pilsētā.

— Grib apvārdot mums zobus.

— Nav vērts ar viņu noņemties, — Dace ieminējās. — Varbūt viņš nemaz nepazīst, nav izjutis īstu draudzību?

— Nē, neesmu un arī negribu izjust.